Dienasgrāmatas

Tas viss līdzinās stāstam par cilvēka nākšanu pasaulē un attīstību: Sākumā piedzimst bērns. Tad jau jaunie vecāki ir priecīgi un rūpējas par viņu. Lolo, sagatavo viņam vietu un rūpējas. Kad viņš sāk rāpot, tad priecājas par jaunumiem. Laikā kad mazulis sāk staigāt, tad priecājas par katru soli. Nav jau vienmēr, ka visu palīdz un izdara, bērnam ir jāsāk spert soļi pašam. Ja tas sanāk, tad tēvam ir prieks par mazuli. Ka viņš to paveicis. Līdzīgi tas ir ticībā.

Afiša , ir tā kas reklamē,vai vērš uzmanību uz kaut ko. Mēs cilvēki savās dzīvēs arī esam kā afišas.Izceļam to, ko vēlamies, vai arī slēpjamies aiz tā , kas paši patiesībā neesam, tas ir maskējamies.To, kas patiesībā esam ,to zina tikai Pats Dievs. Kāpēc Dievs vēlas mums ar dažādām dzīves situācijām pateikt, kas mēs patiesībā esam,cik slikti esam ,vai labi.Tas tāpēc,lai mēs vienkārši nemaldinātu paši sevi ar izdomātām un iedomātām ilūzijām.Piemēri uz to var būt dažādi... par to, kā ticam, kā kalpojam, kā ģērbjamies,kā dzīvojam mīlestībā un sadrzudzībā.

Sveicieni visiem lapas lasitaajiem no kristiigiem celotajiem pa Lutera takaam! Sodien bijam uz dievkalpojumu Dreezdenes luteranu dievkalpojuma un pec tam sadraudziba ar draudzi. Vakar viesojamies herhuutiesu dziesmu svetvakara. Celojums briniskiigs, riit dodamies us Vitenbergu. Bet pats galvenais ir tas,ko gustam kristiga kopiba. Slava un pateiciba Dievam!

Neesmu radusi lūgt kādam palīdzību vai atbalstu. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka ar visu pašai ir jātiek galā. Neviens cits manā vietā nebūs stiprs. Ar apbrīnu spēju noraudzīties stiprās sievietēs... un vēlos pati būt stipra. Šobrīd jūtos vāja. Iekšēja nemiera plosīta nāku pie Dieva, bet nemiers neļauj mierīgi nodoties meditācijai un lūgšanai. Es lūdzu Dievu... pēc iekšēja miera. Kāpēc miers ir tāds kā mirkļa uzplaiksnījums, te viņš ir un te viņa nav. Kā rotaļātos ar dvēseli.