Ko mums māca reformācijas jubileja? 

PB015344

Bija ciems kādā kalnainā vietā. Tur iedzīvotājiem bija plaši lauki, laba zeme un veselīgs gaiss. Viss bija labs, tikai vienas lietas trūka: ūdens. Visā ciemā bija tikai viena aka. Bet ar viņas ūdeni sausā laikā nepietika ne dzeršanai, ne lopu dzirdināšanai. Tā šī ciema iedzīvotājiem brīžiem dzīve tapa visai grūta, un viņi savu ciemu sauca par bēdu ciemu. Te pie viņiem nonāca cilvēks, kas prata uziet ūdens dzīslas. Viņš noteica, kur jārok, un patiesi stipra ūdens strūkla izšāvās no atrastā avota. Ļaudīm asaras bija acīs. Nu visas bēdas rimsies, ūdens bija papilnam, to nu varēja vadīt visur kur vajadzēja. Viņi karsti pateicās savam glābējam un sacīja, ka viņš ziemu no bēdu ielejas esot pārvērtis paradīzē. Pašā ciemā viņam cēla pieminekli un bērnu bērnus vēl mācīja: neaizmirstiet pateikties tam, kas uzracis aku!

Mums, evangeliuma ticīgajiem arī savs akas racējs jāpiemin, kas mums atklājis dzīvo ūdeni priekš mūsu dvēselēs sāpēm, to ūdeni, kas mūsu ticības dzīvi padara možu un zaļu kā lietus izkaltušas druvas. 400 gadi pagājuši: savu akas racēju, Mārtiņu Luteru nedrīkstam un nevaram aizmirst.

Šinī grāmatiņā tēlots, kā Luters ar lielām pūlēm šo dziļo aku izraka, kā visur atskanēja līgsmas gaviles, kad viņš atkal uzgāja Dieva vārdus un no putekļiem un gružam to  atkal cēla gaismā. Kam tikai bībele nāca rokās, augstie kungi savās pilīs, pilsoņi pilsētās, amatnieki darbnīcās, zemnieki uz laukiem, – visi līgsmodamies ielīgsmojās: tur ir ūdens mūsu dvēselēm! Tu tā ietecēja katrā evangēliskā namā un dažu bēdu ieleju pārvērta vaj par paradīzi. Slava tam Dieva vīram, kas to izdarīja! Slava arī visiem , kas tam palīdzēja un pēcāk viņa darbu turpināja! Slava arī tiem Dieva vēstnešiem un strādniekiem, kas šo aku uzraka arī mūsu dzimtenē, par prieku un svētību visiem bēdu ļaudīm! Svētais dziedātājs saka: “Svētīgi tie cilvēki, kas savu stiprumu meklē pie Tevis… un kas caur raudu ieleju staigājot to padara par avoksnainu zemi!” (David.dz. 84,6,7.)

Mums jāpateicas. Bet īstā pateicība nestāv vārdos. Ar tiem pat tad vēl nepietiek, kad mūsu vārdi tiešām būtu labi, gudri un jauki. Tēvu tēvi citādi pateikušies, citādi savu Luteru pieminējuši. Tie savas ticības dēļ daudz upurēja un cieta līdz asinīm….

Evangeliuma ticīgie kristīgie draugi! Kopsim šo dārgo, asinīm sargāto mantu, savu evangeliuma ticību, un uzturēsim to, lai nāk kas nākdams! Tā lai būtu mūsu pateicība.

Tai ciemā, par kuru runājām , pagāja gadi un avots arvien jo projām izvira savu ūdeni. Bet beidzot ļaudis nevīžoja parūpēties par savu aku. Saauga tur krūmi, vadi sapuva un sagruva un uzreiz visi iekliedzās: mūsu aka vairs nedod ūdeni. Tagad bija par vēlu: avots bija aizbērts. T.I. pavisam par vēlu vēl nebija vis, bet tikai ar lielām pūlēm varēja avotu atkal padarīt tekam. Bet nu ļaudis saprata, ka tik dārga manta arī jāsargā.

Tas arī mūsu laiku evangeliuma draudzēm stipri jāsauc: “Kopjat un sargājat savu aku!” Negribam velti žēloties, bet tas jāsaka, pieminot ticības atjaunošanu, to šis jubilejas gads mums nopietni sludina: mūsu dārgajai mantai, Lutera jaunatrastajai pestīšanas akai draud briesmas, cilvēki sāk to aizmirst un palaist. Daudzi saucas par evangeliuma ticīgiem un nekad neatšķir bībeli. Citi saka: bībele dzīvei neesot derīga, viņa tikai runājot par debesīm, par pasauli viņa nekā nezinot. Un lai gan tā gatava aplamība, tomēr arvien atrodas muļķīgu ļaužu diezgan, kas to ticīgi papļāpā pakaļ. Ļaunums, vieglprātība un neapdomība kopā taisās aizbērt mūsu dzīvības avotu. Vaj tur mierīgi noskatīsimies? Vaj nogaidīsim, kamēr viņi savu nedarbu būs beiguši?

Nē, to negribam. Tagad, briesmīgajā pasaules karā, skaidrāk nekā jebkad zinām, ka šī pasaule bēdu ieleja, nokaltuse un novītuse, bez augļiem un prieka, posta un nāves pilna. Tāda viņa ir, kad nekāds Dieva gars iekš viņas nedzīvo, kā koks nokalst, kad viņa zaros vairs netek dzīvības sula. Un tas gars, kas evangeliuma ticīgo kristīgo draudzi padarījis stipru un svabadu un priecīgu, šķīstu un veselu un vēl dara, – tas ir bībeles gars, mūsu Kunga Jēzus Kristus gars. Kur tagad, kara laikā , pie evangelima ticīgajiem vēl atrod uzticību un patiesību, šķīstību un sātību, mīlestību un apžēlošanos, tur jāsaka: tas nācis no Jēzus Kristus. Viņš ir tā aka, no kuras smeļam savu dzīvības ūdeni. Vēl šī aka mums nav aizbērta. Būsim viņai uzticami sargi. To solīsimies šogad un katros ticības svētkos no jauna: turēt augstā cieņā Lutera lielāko dāvanu – Dieva vārdus.

“Tam Dieva Vārdam nebūs rimt,

Lai trako kam tīk trakot!”

Evangēliuma ticīgie draugi! Pie tam turaties. Pieminot Luter mūžu, kā viņš jums te atstāstīts, un paturiet vērā: Dieva vārdi Luteram deva uzvaru rokās, Dieva vārdi to veda pie īstās evangēliuma ticības, Dieva vārdi iekš viņa un iekš daudziem pēc viņa radīja jaunu, jauku svabadu kristīgu dzīvošanu, – Dieva vārdi cēla evangeliuma draudzi. Ticības brāļi un māsas! Kad jo projām gribam palikt kristīgi cilvēki, tad it nekas pasaulē nedrīkst aizbērt Dieva vārdu dzīvības aku. “Svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā!”(Luk.ev.11,8) To mums māca mūsu Mārtiņš Luters, to mums māca visa ticības atjaunošana

Viens komentārs

  1. jaana saka:

    Tā rakstīja pirms 100 gadiem. Saglabāju tekstu, neko nemainot . Bet galvenais, kas paliek nemainīgs vienmēr: “it nekas pasaulē nedrīkst aizbērt Dieva vārdu dzīvības aku.”

Komentēt

Powered by WordPress