Desmit Dieva baušļi

PIRMĀ DAĻA

Desmit Dieva baušļi

PIRMAIS BAUSLIS
[Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs] tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.

Tas ir: tikai Mani vien tev ir jatur par savu Dievu. Ko tas nozīmē, un kā tas jāsaprot? Ko nozīmē - man ir Dievs vai, citiem vardiem sakot - kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visas grūtībās.

Tātad iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, - tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad ari tavs Dievs ir patiess, turpretī - ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav ari patiesā Dieva, jo tie abi - ticība un Dievs - sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas ari ir tavs Dievs.
Tādēļ šis bauslis ir saprotams tā, ka tas prasa patiesu sirds ticību un paļaušanos, pieķeršanos vienīgajam patiesajam Dievam un turēšanos pie Viņa vien. Tas ari viss, ko šis bauslis saka, proti pielūko, ka vienīgi Es esmu tavs Dievs, un nemeklē nevienu citu; tas nozīmē - visu labo, kā vien tev trūkst, gaidi un meklē pie Manis un, ja tev jācieš nelaime un trūkums, nāc un turies pie Manis. Es, Es tev došu tik, cik vajadzīgs, un palīdzēšu visās grūtībās, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita.
Lai to saprastu un iegaumētu, es gribu to vēl mazliet paskaidrot ar dažiem vienkāršiem piemēriem par šā baušļa nepildīšanu. Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa kā pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik stingri un droši, ka nevienu vairs neņem vērā. Redzi, tādam ari ir dievs, taču tā vārds ir mamons - nauda un manta, kam pieķeras šā cilvēka sirds. Tas ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, priecīgs un bez raizēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādu, kuri ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav mamona. Rūpes un kāre pēc naudas pielīp cilvēka dabai un pavada to lidz kapam.
Tāpat, ja kāds paļaujas un lepojas, ka tam ir liela prasme, gudrība, vara, labvēlība, draudzība un gods, tam ari ir dievs, taču ari tas nav vienīgais patiesais Dievs. Te nu tu redzi, cik gan cilvēki ir augstprātīgi, droši un lepni uz šim mantām un cik izmisuši, ja tiem to nav vai tās tiek atņemtas. Tādēļ es vēlreiz saku, ka šā baušļa patiesais izskaidrojums ir šāds: ja tev ir kaut kas, kam tava sirds pilnīgi uzticas, tad tev ir Dievs.
Turklāt ievēro, ko darījām un kam savā aklumā nodevāmies pāvesta laikos. Ja kādam sāpēja zobs, tad viņš gavēja, piesaukdams Sv. Apoloniju; ja baidījās no ugunsnelaimes, - palīdzību gaidīja no Sv. Labrenča; ja bijās no mēra, - godināja Sv. Sebastianu vai Sv. Roku, un nav saskaitāmas visas tās apgrēcības, kad katrs izvēlējās sev īpašu svēto, kuru pielūdza un sauca palīgā savā nelaimē. Te minami ari visi tie, kas to dara pavisam bezprātīgi un slēdz derības ar velnu, lai tas viņiem dotu naudu, palīdzētu iegūt mīļāko, sargātu lopus, atgūtu zaudētas mantas utt., kā to dara burvji un melno mākslu piekopēji. Tiem visiem sirds paļaujas uz ko citu, tikai ne uz patieso Dievu, viņi negaida neko labu no Dieva un ari nemeklē neko labu pie Viņa.
Tā nu tu bez grūtībām sapratīsi, ko un cik šis bauslis prasa, proti, visu cilvēka sirdi un pilnīgu paļāvību uz Dievu vien un ne uz ko citu. Tu skaidri sapratīsi - ja mums ir Dievs, tad Viņš nav ne ar rokām satverams, ne noturams, nedz ari kabatā bāžams vai kastē ieslēdzams. Dievu satvert nozīmē to, ka sirds Viņu satver un pie Viņa turas. Bet turēties pie Viņa ar sirdi nav nekas cits, kā uz Viņu pilnīgi paļauties. Tādēļ Viņš grib novērst mūs no visa cita un vilkt pie sevis, jo Viņš ir vienīgais mūžīgais labums. Ir tā, it kā Viņš sacītu: ko tu iepriekš meklēji pie svētajiem vai ari gaidīji, paļaudamies uz mamonu vai ko citu, to gaidi no Manis un uzlūko Mani kā savu palīgu, kas bagātīgi apveltī tevi ar visiem labumiem.
Redzi, te tev tiek mācīts, kas ir patiess gods un kalpošana Dievam, kāda Viņam patīk, ko Viņš, draudēdams ar savām mūžīgajām dusmām, pavēl, proti -lai sirds nezinātu nekādu citu mierinājumu vai patvērumu, kā tikai Viņu, lai no Viņa neatrautos, bet gan Viņa dēļ uzdrošinātos atstāt visu, kas vien pasaulē ir.
Tu ari bez grūtībām redzēsi un varēsi spriest, ka pasaule nododas neīstai dievkalpošanai un elkdievībai. Neviena tauta nav bijusi tik nekrietna, ka nebūtu ieviesusi un turējusi kādus dievkalpojumus. Katrs ir izraudzījies sev kādu īpašu dievību, no kuras tad ari gaidījis sev labumu, palīdzību un mierinājumu.
Piemēram, tie pagāni, kuri paļāvās uz spēku un varu, par savu augstāko dievu izvēlējās Jupiteru, citi, kuri cerēja uz bagātību, laimi, prieku vai vieglām dienām, izvēlējās Heraklu, Merkūriju, Venēru vai citus dievus, grūtnieces - Diānu vai Luciānu utt., katrs izraudzījās sev par dievu to, uz ko tiecās viņa sirds. Patiesībā, ari pēc visu pagānu domām, tas, ka tev ir Dievs, nozīmē, ka tu uz Viņu paļaujies un Viņam tici. Bet kļūda te ir tā, ka pagānu paļaušanās un ticība ir aplama, jo tā nav paļaušanās uz vienīgo Dievu, bez kura nav patiesa Dieva ne debesis, ne virs zemes. Tāpēc pagāni paši savas iedomas un sapņus par Dievu patiesībā padara par elku, tādējādi paļaudamies uz neko. Tāpat tas ir ar elkdievību, jo tā nav tikai tur, kur veido un pielūdz kādu tēlu, bet elkdievība mit ari sirdi, kas, meklēdama mierinājumu un palīgu, raugās kur citur - uz radītām lietām, svētajiem vai velniem - un nepieņem Dievu, negaida no Viņa pat tik daudz laba kā Viņa vēlēšanos palīdzēt un ari netic, ka viss labais, kas notiek, patiesi nāk tikai no Dieva.
Turklāt aplama dievkalpošana un vislielākā elkdievība ir ari tā, pie kuras līdz šim esam turējušies un kura vēl joprojām valda pasaulē, un kurā ari pamatotas visas mūsu garīgās kārtas. Proti, ka cilvēka sirdsapziņa palīdzību, mierinājumu un svētību meklē pati savos darbos, neprātīgi cerēdama "izspiest" no Dieva Debesis, un rēķina, cik ziedots, gavēts, cik mises noturētas utt., paļaudamās uz visu to, it kā negribētu neko no Dieva pieņemt kā dāvanu, bet gan iegūt vai nopelnīt ar uzviju pati, it kā Dievam vajadzētu vienmēr būt gatavam mums pakalpot, it kā Viņš būtu mūsu parādnieks, bet mēs Viņa kungi un aizdevēji. Vai tas nav tas pats, kā Dieva pārvēršana par elku un "ābolu dievu" (no ābeles koka izgrieztu Dieva tēlu) un sevis likšana Dieva vietā? Bet tas ir par grūtu un maziem bērniem nav vēl mācāms.
Bet vienkāršajiem ļaudīm ir jāsaka, lai viņi ievēro un atceras šā baušļa nozīmi, proti - ka jāuzticas un jāpaļaujas tikai uz Dievu un no Viņa jāgaida viss labais, ka Viņš mums dod miesu un dzīvību, ēdienu, dzērienu, iztiku, veselību, aizsardzību, mieru - visus mums vajadzīgos laicīgos un mūžīgos labumus. Turklāt Viņš mūs sargā no nelaimes, glābj un palīdz, ja ar mums kas notiek. Tātad vienīgi Dievs ir tas, no kura saņemam visu labo, un tikai ar Viņa palīdzību topam brīvi no visām nelaimēm. Es domāju, ka tādēļ vācieši jau no seniem laikiem labāk un pareizāk nekā kādā citā valodā vāciski Dievu sauc Gott, saistot ar vārdu "labs", jo Viņš ir mūžīgais avots, kurš pārpilnībā dod visu labumu un no kura plūst viss, kas vien ir un tiek saukts -labs.
Lai gan daudz laba mēs saņemam ari no cilvēkiem, taču tas, ko mēs saņemam, tomēr nāk no Dieva pēc Viņa pavēles un kārtības. Jo mūsu vecākiem, visai valdībai, tāpat ari katram cilvēkam attiecībā uz viņa tuvāko ir dota pavēle darīt labu, tā ka mēs gūstam to ne no viņiem, bet no Dieva. Jo radība ir tikai instruments un līdzeklis, ar kura starpniecību Dievs dod visu - krūti un pienu mātei, ar ko barot bērnu, labību un dažādus zemes augus iztikai, taču nevienu no šim dāvanām radība nevar radīt pati. Tādēļ cilvēkam nav jāuzdrošinās ņemt vai dot ko citu, kā vien to, ko Dievs pavēlējis, to pateicībā atzīstot par Dieva dāvanu, kā šis bauslis to prasa. Tāpēc ari nav jānoniecina tas, ko labu gūstam no radības, un nav pārdroši jāmeklē citi veidi un ceļi, kā tikai tie, kurus Dievs ir pavēlējis; jo citādi tas nozīmētu, ka mēs to gribam saņemt no sevis, nevis no Dieva.
Tad nu lai ikviens pielūko, ka tur šo bausli augstāk par visām lietām un nepadara par joku. Izvaicā un pārbaudi savu sirdi, tad tu redzēsi, vai tā turas vienīgi pie Dieva vai ne. Ja tev ir tāda sirds, kas spēj sagaidīt no Viņa tikai labu, īpaši nelaimēs un trūkumā, turklāt var atstāt visu, kas nav Dievs, - tad tev ir vienīgais, patiesais Dievs. Un otrādi, ja tā pieķeras kam citam, no tā sagaidīdama vairāk labuma un palīdzības nekā no Dieva, un nelaimē nevis glābjas pie Dieva, bet bēg no Viņa, - tad tev ir elks.
Tādēļ, lai tu redzētu, ka Dievs šo bausli nav devis tāpat vien, bet nopietni prasa, lai tas tiktu ievērots, Viņš pievienojis šim bauslim gan briesmīgus draudus, gan iepriecinošu apsolījumu, kas ari jāmāca un cieši jāpiekodina jaunajiem ļaudīm, lai tie to ņemtu pie sirds un paturētu prātā.

[PIRMĀ BAUŠĻA PIELIKUMA IZSKAIDROJUMS.]
Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē lidz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst, un daru žēlastību līdz tükstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.
Lai gan šie vārdi, kā vēlāk redzēsim, attiecas uz visiem baušļiem, tie tomēr ir pievienoti tieši šim pirmajam, galvenajam bauslim. Pats svarīgākais ir, lai cilvēkam būtu laba galva, jo, kur galva rīkojas labi, tur ari visa dzīve rit pareizi, un otrādi. Tad nu mācies no šiem vārdiem, cik Dievs ir dusmīgs uz tiem, kuri paļaujas uz ko citu, bet ne uz Viņu, turpretī - cik laipns un žēlīgs tiem, kuri no visas sirds tic un uzticas vienīgi Viņam. Proti, Dieva dusmas nerimst lidz ceturtajam augumam, turpretī Viņa žēlastība un labums ir pār daudziem tūkstošiem augumu. Nebūsim pārdroši kā tie, kuri savā siržu neprātā paļaujas uz gadījumu un domā, ka nav svarīgi, kā dzīvojam. Viņš ir tāds Dievs, kas neatstāj nesodītu to, kas novēršas no Viņa, un nebeidz dusmoties lidz pat ceturtajam augumam - līdz tie pavisam tiek izdeldēti. Tādēļ Dievs ir bijājams, nevis nievājams.
To Viņš ir apliecinājis ari visos stāstos un notikumos, kurus mums bagātīgi rāda Raksti; to pašu varam mācīties ari ikdienas pieredzē. Jau no paša sākuma Viņš ir iznīdējis visu elkdievību un tās dēļ pazudinājis gan pagānus, gan jūdus. Tāpat ari šodien Viņš izjauc katru aplamu dievkalpošanu, tā ka galu galā visiem, kas pie tās paliek, jāiet bojā. Tādēļ, lai gan tagad ir daudz lepnu, varenu un bagātu resnvēderu, kuri lepojas ar savu mamonu, nerūpēdamies, vai Dievs par to dusmo vai smejas, un domā, ka spēs izturēt Dieva dusmas, - taču viņi to nespēs un ies bojā līdz ar visu, kam uzticējušies, tāpat kā ir gājuši bojā ari visi citi, kuri sevi uzskatījuši par vēl pasargātākiem un spēcīgākiem.
Un tieši tādu stūrgalvju dēļ, kuri domā: ja Dievs tikai noraugās un Jauj tiem dzīvot drošībā, Viņš vai nu nezina, vai ari Viņam nerūp šis lietas; tieši tādēļ Viņam tie ir jāsit un jāsoda, lai līdz bērnu bērniem neaizmirstos un katram būtu skaidri redzams, ka ar Dievu nav joki. Jo par šādiem ļaudīm Viņš domā, sacīdams: "Kas Mani ienīst .. }} Tas nozīmē - kas paliek pie savas spītības un lepnības. Ko tiem sludina vai saka, to tie negrib dzirdēt, bet, ja tos pamāca, lai pārbauda sevi un labojas, iekams nav nācis sods, viņi kJūst traki un neprātīgi, tādējādi taisnīgi nopelnīdami Dieva dusmas, kā to ik dienas redzam pie bīskapiem un firstiem.
Lai ari cik briesmīgi būtu šie draudi, tomēr daudz varenāks ir iepriecinājums un apsolījums, ka tie, kuri turas tikai pie Dieva, var būt droši, ka Viņš parādīs žēlastību un darīs labu ne vien viņiem, bet ari viņu bērniem lidz tūkstošajai paaudzei. Tam vajadzētu mūs aizkustināt, likt mūsu sirdīm uzticēties Dievam ar visu paļāvību un - kad augstais Dievs mums tā nāk pretī, sirsnīgi aicinādams un bagātīgi apsolīdams - tiekties pēc visiem Viņa dotajiem laicīgajiem un mūžīgajiem labumiem.
Tādēļ lai ikviens to ņem nopietni pie sirds un nedomā, ka tas ir cilvēka sacīts. Jo šis apsolījums tev dod vai nu mūžīgu svētību, laimi un prieku, vai ari mūžīgas dusmas, nelaimi un sirds ciešanas. Ko gan vairāk tu vari vēlēties un saņemt, kā to, ko Viņš tev tik laipni apsola, gribēdams būt tavs ar visu savu labumu, tevi sargāt un palīdzēt visās vajadzībās? Bet tur jau ir tā nelaime, ka pasaule šim apsolījumam netic un neuzskata to par Dieva vārdu, jo tā redz, ka tie, kuri uzticas Dievam, nevis mamonam, cieš raizes un trūkumu, un velns nostājas un cīnās pret tiem, tā ka tiem nav ne naudas, ne labvēlības, ne goda, turklāt viņi tik tikko spēj vilkt dzīvību. Turpretī tiem, kuri kalpo mamonam, ir vara, labvēlība, gods, labumi un ērtības pasaulē. Tāpēc šie vārdi ir īpaši vērsti pret to šķietamību, ko redzam pasaulē, un ir jāzina, ka tie nemelo un neviļ, bet izrādīsies patiesi.
Padomā pats vai pajautā citiem un saki man: ko galu galā ir panākuši tie, kuri centušies un rūpējušies, lai sakrātu daudz mantas un naudas? Tu redzēsi, ka viņu darbs un pūliņi gājuši zudumā, un, ja ari viņi savākuši lielus dārgumus, tie ir izgaisuši un izputējuši; par savu mantu viņiem nav bijis prieka, un tā pat nav sniegusies līdz trešajai paaudzei. Tikai pavēro un tu redzēsi, ka pietiekami daudz piemēru tam var atrast vēstures notikumos, kā ari uzzināt no veciem, pieredzējušiem ļaudīm.
Sauls bija liels ķēniņš, Dieva izredzēts un dievbijīgs virs, bet, kad ieguva varu, ļāva savai sirdij aprimt un pieķērās savam kronim un varai; tā nu viņam bija jāiet bojā ar visu, kas tam piederēja, un nepalika pat neviena no viņa bērniem. Turpretī Dāvids bija nabaga nievāts virs, padzīts un vajāts, viņš nekur nebija drošs par savu dzīvību, tomēr no Saula rokas viņš tika pasargāts un kļuva par ķēniņu.
Šiem vārdiem bija jāpaliek un jāpiepildās - jo Dievs nevar ne vilt, ne melot. Tikai neļauj velnam un pasaulei sevi pievilt ar šķietamību, kas pastāv īsu mirkli, bet galu galā nav itin nekas.
Tāpēc iemācīsimies labi pirmo bausli, lai redzētu, ka Dievs nepacieš ne pārdrošību, ne paļaušanos uz citām lietām un neprasa no mums neko citu, kā tikai sirds paļāvību, kas visu labo sagaida no Viņa, lai mēs ietu taisnu ceJu un lietotu visu, ko Dievs dod ari laicīgās vajadzībās katram pēc sava sabiedriskā stāvokļa Dieva noliktajā kārtībā, - tāpat kā kurpnieks padara darbu un tad liek pie malas savu adatu, īlenu un auklu vai ari kā ceļinieks izmanto patvērumu, barību un gultu savai vajadzībai, nevienai no šim lietām neļaujot kļūt par kungu vai elku.
Tas ir viss, kas sīkāk bija skaidrojams par pirmo bausli. Tas ir vissvarīgākais, jo, kad sirds ir ar Dievu un šis bauslis tiek turēts, tad visi pārējie tam seko.

OTRAIS BAUSLIS
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nepareizi lietot [jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto].

Tāpat kā pirmais bauslis ir pamācījis sirdi un mācījis ticību, tā šis bauslis mūs ved tālāk un māca mutei un mēlei pareizi runāt par Dievu. Jo pirmais, kas izlaužas no sirds un nāk atklātībā, ir vārdi. Kā jau iepriekš mācīju atbildēt uz jautājumu: ko tas nozīmē, ka tev ir Dievs, - tāpat tev vienkārši jāaptver un jāpieņem ari šā un citu baušļu jēga.
Kad jautā: "Kā tu saproti otro bausli?" vai ari: "Ko nozīmē Dieva vārdu nepareizi lietot?" Tad atbildi īsi: "Dieva vārdu lieto nepareizi, ja piesauc Dievu To Kungu -lai kā tas ari notiktu -, runājot melus vai sekojot visādiem netikumiem." Tādēļ ir pavēlēts, lai Dieva vārdu nepieminam ar viltu un nelietojam gadījumos, kad sirds labi zina vai tai vajadzētu zināt, ka ir citādi, - kā notiek tur, kur, tiesas priekšā zvērēdami, ļaudis melo viens otram. Jo Dieva vārdu nevar lietot nelietīgāk, kā melojot vai viJot. Tāds, īsi un vienkārši runājot, ir šā baušļa skaidrojums.
No tā nu katrs pats var secināt, kad un kā Dieva vārds tiek lietots nelietīgi, jo visas šis ļaunprātības jau nav uzskaitāmas. Tomēr, īsi sakot, visbiežāk Dieva vārds tiek nelietīgi izmantots laicīgās lietās un darījumos, kur tiek skarta nauda, manta, gods, kā ari tiesā, tirgū vai kur citur, kur nepatiesi zvēr, piesaucot Dieva vārdu. It īpaši bieži tas notiek laulības lietās, kur divi viens otram slepeni solījušies, bet pēc tam to noliedz.
Bet visvairāk Dieva vārds tiek nepareizi lietots garīgās lietās, kuras skar sirdsapziņu, proti, kad nāk viltus sludinātāji un savus melus sludina kā Dieva vārdu. Redzi, tā ir rotāšanās ar Dieva vārdu, vēlēšanās izlikties skaistam vai pārliecināt par savu taisnību, vienalga, vai tas notiek negodīgos pasaulīgos darījumos vai augstas, grūti saprotamas ticības un mācības lietās. Pie šiem meliem pieder ari zaimotaji ne tikai visiem zinamie, kurus pazīst katrs un kuri nekaunēdamies apgāna Dieva vārdu - tādi mācāmi ne vairs mūsu, bet gan bendes skola -, bet ari tie, kuri atklāti zaimo patiesību un Dieva vārdu, sacīdami, ka tas ir no velna. Par šim lietam te plašak nav nepieciešams runat.
Tad nu macīsimies un ņemsim pie sirds, cik nozīmīgs ir šis bauslis, cik vien iespējams sargasimies no svētā vārda nepareizas lietošanas ka no lielakā grēka, kas var notikt arēji