pacifisti

Šos Vārdus izlasīju "Svētdienas rīta" redaktores slejā. Nē, tā nav viņas pārliecība, bet tā tiek mācīti žurnālisti. Tāpēc sabiedrībā rodas arvien vairāk cilvēku, kas uzgriež masu medījiem muguras. Sabiedrība ir jāattīra, bet dzīvot "mūžīgā smirdoņā" arī nav iespējams un bieži vien katrs mazākais netīrums tiek uzpūst par mēslu kaudzi. Mani uzrunāja atziņa, ka cilvēkam, ja tas redz kaut ko nekārtībā vai nomestu, vispirms ir jāieved kārtība un tad jāmeklē tas, kas to izdarījis vai kam bija nekārtības jānovērš.
Kas attiecas uz Neo, tad manās acīs viņa rīcība nav tik viennozīmīga. Ja es redzu, ka kaimiņš aimirsis atslēgu durvīs, es taču piezvanīšu pie viņa durvīm un pateikšu: "Esi uzmanīgāks"
Ne man tiesāt Neo, bet uzskatīt par varoni viņu nespēju.

Vai zaglis, kurš nozog slikti noslēpto ir labāks par to kurš uzlauž banku? Vai mēslu bedri maisa, lai sataisītu nelabu smaku, vai lai to iztīrītu?

ja sakarīgi māca, tad es par. ja tāda putra un haoss kā savulaik vismaz bija, tad atvainojiet.. kaut kādā ziņā pat liekas, ka prātīgāk būtu to kaut kādās pēdējās klasēs mācību programmā ietvert.

Nu es jau arī runāju par to laiku, ka iesauca visus :) Tāpēc arī priecājos, ka vairs tā nav un maniem brāļiem tas gājis secen. Tas, ka cilvēkam liek piespiedu kārtā dienēt liekas jebkurā gadījumā nepareizi pat, ja pastāv atlase. Par vīrieti izaudzina agrā bērnībā vai dzīves laikā, nevis 2 gados armijā.

Ugunsdzēsēji vismaz glābj, nevis galina nost pretinieku, kurš tāds pat 20 gadīgs jaunietis - dēls mātei, mīļotais meitenei utt. Policists vismaz darbojās ar reālāku ļaunumu, jo konkrētā persona, kas stāv pretī nes ļaunumu. Karā ļaunākie cilvēki nesēž tranšējās, bet gan pie galdiem siltā vietiņā.
Zaudēt dzīvību glābjot cilvēku no degošas mājas, vai meklējot rokā maniaku ir daudz kārt jēdzīgāka par karā zaudētu dzīvību.

Man viedoklis par armiju veidojies no lasītiem rakstiem, redzētiem sižetiem, ziņām. Nu pat, ja pieņem, ka puse no ziņām ir paspilgtinātas, ar visu atlikušo pusi man tas neliekas normāli.

Es gan esmu pateicīga Dievam, ka ne mani brāļi, ne draugs nav gājuši militāro apmācību. Pietiek šausmu stāstu, ka armijā viens nošauj otru, jo piedzēries vai aiz bravūras, vai aiz nezināšanas, kā nu ar to ieroci pareizi darboties. Patreiz mans viedoklis par armiju ir tads, ka vairums tur iet to, kas nav beiguši vidusskolas, nav tikuši augstskolās - kāpēc neizmantot iespēju pašaudīties?
Ja kādreiz šī svēra Latvijā būs sakārtota, tad jā, nav iebildumu, bet patreiz - jo tālāk no armijas, jo mazāk sakropļots cilvēks.

Ja man kādreiz likās, ka jā - tēvzemi ir jāaizstāv, tad patreiz liekas - kāpēc lai mani mīļotie ietu bojā, lai glābtu valsti, ko izzog pašu tautieši?? Pie patreizējās valdības, man ir žēl, ka nekad nesatikšu savu vectēva brāli, jo vinš aizstāvēja Latviju, tiki priekš kam? Man bail, ka, viņam redzot mūsdienu Latviju, būtu žēl atdotās dzīvības...

Es esmu kristietis, nepavisam neesmu pacifists.
Esmu zemessardzē un esmu gatavojies tam, ka, iespējams, kādreiz stobri būs jāpavērš arī pret cilvēkiem.

Bet tā kā jautājums bija, vai visi šeit esošie ir pacifisti, tad domāju, ka arī es varu atbildēt, lai gan izsmeļošas atbildes jau tika sniegtas. Vienkārši es aizdomājos, un nu gribu dalīties savās pārdomās. Vai esmu pacifists? Laikam jau nē. Protams, pirmā reakcija bija – jā, protams, jo es neatbalstu karu kā tādu. Bet ja mūsu valstij uzbruktu, es mēģinātu palīdzēt mūsu armijai ar ko vien varu. Tā, ka jau pirmajā vispārīgajā punktā neizturu kritiku.
Un tad es atklāju, ka es esmu par cīņu. Jo „pagriezt otru vaigu” liek it kā domāt, ka tu nevari pretoties. Bet, manuprāt, tas vairāk ir par to, ka tev jāpastāv uz savu. Ja tevi sit par to, ka esi kristietis, paciet un nemainies. Jo pacifisms tādā formā kā es to izprotu liktu izvairīties no konfrontācijas un atteikties no pārliecības – jo tā cīņas vairs nav.

Par definīciju jautāju, jo tā ietver atbildi uz tavu uzdoto jautājumu. Nevis kāda nezināšanu.
Gan policijas akadēmijā, gan nacionālajā aizsrdzības akadēmijā ir samēra daudz kristiešu. Daži no viņiem pēc akadēmijas beigšanas tomēr maina dzīves ceļu kļūst par mācītājiem, Krists Kalniņs, Rinalds Grants, Jānis Cepurītis, citus tik precīzi nezinu.

Un, protams, mūsu pašu pieredze stāvot Baltijas ceļā, vai Daugavas krastmalā 500000 cilvēkiem... Tagad var atzīties, ka katram klusībā bij bailes un drebēja sirds, ka jebkurā brīdī kāds provokators no "lielās vai stūra" mājas, var izmest kādu granātu vai šaut uz kādu KP sekretāru.. Bet mēs stāvējām kailām rokām tādēļ, ka tajās bija 100x lielāks spēks, kā Ādažu tankos. Kas arī bija jāpierāda.
Pacifisms vai miera pārspēks, kas tas bija? Tas mans jautājums jums.

Esi tik laba, un pievieno pacifisma definīciju.
Citādi katrs zem kāda vārda saprot ko citu.