mīlestība

Esmu mazliet aizgājusi nostāk no Dieva... vismaz nedomāju un nelūdzu to tik daudz, cik janvārī. Taču Dievs visai ātri ir piepildījis vienu manu skopo lūgšanu, par kuru esmu neizsakāmi pateicīga. Un es lūdzu pateicibā par šo dāsno dāvanu, lai es prastu to nosargāt, audzēt un pati augt.

Es sāku just mīlestību...

Bieži vien mīlestība ir kas tāds, ko cilvēks asociē ar pretējo dzimumu. Sieviete mīl vīrieti, vīrietis sievieti. Viņi dibina ģimeni, plāno nākotni, atvasītes. Tās ir tās jūtas, ko cilvēks, manuprāt, visvairāk kvēlo just. Protams, mīlēti arī tiek vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas, draugi, kolēģi. Dievs māca mīlēt visus cilvēkus uz Zemes. Un tomēr... tā vēlamākā mīlestība ir pret pretējo dzimumu... atrast cilvēku, ar kuru gribēsies iet roku rokā visu atlikušo dzīvi.

Atzīšos, ka šāda mīlestība man ir bijusi sveša. Es mīlēju vecākus, māsas un draugus, bet jutu tukšumu par to, ka nedzīvo manī mīlestība pret kādu vīrieti. Es iepazinos ar vīriešiem, es viņiem patiku, daži arī man varbūt patika, bet tādas īstas intereses nebija. Un par to gribējās kaukt. Brīžiem. Par savu tukšo sirdi.

Es nezinu, kā viņa rodas. Mīlestība. Nedz tā bija pirmā acu skatiena... mūsu acis pat vēl nav saskatījušās. Nedz tā bija saprātīgā. Iekšēji kaut kas cīnījās ar mani, pierastā reakciji pret savādāko. Mācījos būt savādāka... un tagad. Es zinu, ka ar šo cilvēku man saistās maigas jūtas. Man interesē, ar ko viņš nodarbojas, kā viņam gājis. Ja viņš būtu man līdzās, es labprāt viņam pagatavotu tēju, uzklausītu viņa ikdienas pārdzīvojumus un samīļotu.

Esmu pieradusi domāt par sevi. Un egoisms bargi raugās, vai tas cilvēks arī vēlas mani mīlēt. Vai viņš mani neabižos, vai man ar viņu būs labi. Šajā atvaļinājuma laikā izcīnīju veselu cīņu ar savu egoismu. Par to, ka viņam varbūt ir sava dzīve, par to, ka viņš varbūt nejūt to pašu pret mani. Aizmirsti šīs jūtas, nekas labs no tām nav gaidāms...

Egoisms zaudējis, es pakļaujos šīm jūtām. Es nezinu, vai mums kas būs kopīgs. Bet esmu laimīga, ka tās man ir. Tas ir piepildījums. Viss, ko vēlos, lai šim vīrietim būtu labi. Un, ja viņš teiks, ka viņam mani nevajag, es iešu prom.

Pati sevī nevaru atrast izskaidrojumu, kā tas manī ir radies. Viņš ir svešs, bet tajā pat laikā ļoti tuvs. Un varbūt tāda ir īsta mīlestība... tāda, kura atnāk bez paskaidrojuma, ka viņš ir skaists, gudrs, iznesīgs, bagāts, ka man būs viegli ar viņu. Mīlestība nemeklē viegluma. Mīlestība ienāk sirdī un saprātam ar to nav nekāda sakara.