Augusts

Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. (Ap.d.3:23)

Šo taisnošanas mācību patiesības ienaidnieki nekādi nespēj paciest; tomēr mēs bez tās nevaram iztikt. Ja šī mācība tiek zaudēta, arī Baznīca ir pagalam un maldiem pretoties vairs nav iespējams, jo ārpus taisnošanas mācības Svētais Gars nevar būt mūsu vidū; jo šādi tas mums atklāj Kristu. Šīs mācības dēļ pasaule ir daudzreiz postīta grēku plūdos, negaisos, vētrās, karos un visādās mokās. Šīs mācības dēļ ir nonāvēts Ābels un visi svētie; tās dēļ jāmirst visiem kristiešiem. Tomēr taisnošanas mācība arvien ir palikusi un arī paliks, bet pasaulei arvien būs tās dēļ jāiet bojā. Tāpat arī tagad tai jātiek satriektai – kaut arī pasaule kļūtu gluži traka un nogrimtu elles bezdibenī, tai nāksies ļaut, lai mācība turpina pastāvēt. Āmen.

Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. (1.Jņ.2:2)

Es ļoti labi zinu, kāda iemesla dēļ man tik uzcītīgi jāmudina jūs mācīties skaidri un pareizi atzīt Kristu. Jo Kristus nav tāds vīrs, kas prasa kaut ko no tā, kas pieder mums vai ko mēs spējam paveikt; Viņš ir mūsu samierinātājs, grēku izpircējs, kas Dieva priekšā izpērk visas pasaules grēkus. Tādēļ, ja esi grēcinieks, kādi mēs visi patiesībā esam, tad nekādā ziņā neiedomājamies Kristu kā Soģi, kas sēž uz varavīksnes, jo citādi tev būs jāizbīstas un jākrīt izmisumā. Raugies uz Viņu ar pareizu skatienu: redzi un atzīsti Kristu kā Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu. Būdams šāda Persona, Viņš nevienu nebiedē un nemoka; Kristus nenicina nabaga grēcinieku un neprasa norēķinu par mūsu dzīvi, ko esam pavadījuši, darīdami ļaunu. Kristus ir Cilvēks, kas atņēmis visas pasaules grēkus, pats savā miesā to sitis krustā un izdeldējis.

Nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. (Jņ.16:2)

Ja arī mīļais Dievs ļauj man krist grēkā, tad tomēr – kaut Viņš ļautu darīt tikai tādus grēkus, kurus es zinu, saprotu un atzīstu par grēkiem, bet ne tos, kuri varētu būt uzlūkojami nevis kā grēki, bet kā slavējami tikumi vai pat svētums. Mūsu Kungam Dievam nekas nerada tik lielu riebumu un sašutumu kā tas, ka grēks tiek vēl aizstāvēts un izdarītā netaisnība netiek atzīta, kā to redzam pie Saula. Jo grēki, kuri negrib tikt atzīti par grēkiem, ir pirmā galdiņa, tas ir, pirmo trīs baušļu pārkāpums, turpretī atzītie grēki – otrā galdiņa, tas ir, pārējo sešu baušļu pārkāpums; tā Sauls ir grēkojis pret pirmā, savukārt Dāvids – pret otrā galdiņa baušļiem. Un šādi grēcinieki, kuri rīkojušies pret otro bauslības galdiņu, itin viegli spēj atkal atgriezties un laboties, dzirdēdami grēknožēlas pasludinājumu; daudz ļaunāk klājas tiem, kuri grēko pret pirmo bauslības galdiņu, tie reti atgriežas. Tas tādēļ, ka viņi iedomājas esam darījuši taisnības, nevis netaisnības darbus.

Kas tic, nepaliks kaunā! (Jes.28:16)

Ticība ir pavisam kas cits, nekā griba. Mīļais, pārbaudi to pats, mēģini ar savu brīvo gribu kaut ko paveikt tad, kad uzbrūk mēris, karš un dārgi laiki! Mēra laikā tu lielās bailēs neko nevari iesākt. Dārgos laikos tu domā tikai par to, kur ņemsi sev pārtiku. Tādi ir lielie darbi , ko paveic mūsu brīvā griba. Turpretī ticība ir kundze – valdniece un ķeizariene; ja arī tā ir vāja un maza, tomēr paliek nelokāma un neļauj sevi izbiedēt līdz nāvei. Jo ticība patur savā redzes lokā lietas, varenas lietas, kā mēs to redzam Rakstos un pie Kristus mācekļiem. Visi pretspēki apvienojas, vēji, jūra un visas nelaimes dzen cilvēku tieši nāvē. Kurš gan šādās nāves briesmās neizbītos un nezaudētu dūšu? Bet ticība, lai cik vāja tā būtu, arī postā un nāves briesmās stāv kā mūris un cīnās kā mazais Dāvids ar Goliātu, tas ir, ar grēku, nāvi un visām briesmām; bet īpaši drosmīgi cīnās stipra, pilnīga ticība; arī vāja ticība cīnās, taču ne tik drosmīgi.

Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu. (Ps.82:1)

Šādam sludinātājam, ar kura starpniecību Dievs tur tiesu pār tiesas kungiem, ir jāstāv vareno sanāksmē; viņam jāstāv, tas ir, jābūt drošam un nelokāmam, jāizturas pret šīs pasaules varenajiem godīgi un taisnīgi, jārunā atklāti, visas pasaules priekšā. Tagad sludināšanas amatā ir daudzi bīskapi un sludinātāji; taču viņi nestāv stingri un negrib uzticīgi kalpot Dievam, bet snauž vai dzen jokus ar savu amatu. Tie ir slinki, nesaderīgi sludinātāji, kas nenorāda kungiem uz viņu netikumiem. Daži tādēļ, ka šie aizrādījumi tik un tā netiek ņemti vērā – šādi sludinātāji guļ un krāc, gluži kā treknas cūkas veltīgi aizņemdami vietu, kurā vajadzētu atrasties labiem sludinātājiem. Citi liekuļo un glaimo stiprajiem un varenajiem, neiebilzdami pret viņu patvaļu. Vēl citi baidās par savu ādu, raizēdamies, ka tad, ja viņi runās skaidri un tieši, tiem nāksies zaudēt gan mantu, gan dzīvību. Tie visi nestāv stingri un nav uzticīgi Kristum.

Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu. (Mt.26:10)

Mēs mācām, ka samierināt ar Dievu, taisnot, izdeldēt grēku ir varens, liels un brīnišķīgs darbs, ka to spēj paveikt tikai Kristus, Dieva Dēls. Tas ir vienīgi Dieva labās rokas, Viņa žēlastības īpašais darbs, un salīdzinājumā ar to visi mūsu darbi ir nevērtīgi un bezspēcīgi. Bet kurš gan jebkad ir mācījies un dzirdējis, ka labi darbi tādēļ būtu nicināmi? Nevienu no saviem sprediķiem, rakstiem, lekcijām, lūgšanām – nevienu, pat vismazāko padarīto darbu es nemainītu pret visas pasaules labumiem; šie darbi man ir tikpat dārgi kā manas miesas dzīvība, kas taču ikvienam cilvēkam ir dārgāka par visu pasauli. Jo katru labu darbu caur mani un manī ir darījis Dievs. Un, ja tas ir Dieva darbs un veikums, kas tad ir visa pasaule salīdzinājumā ar Dievu un Viņa darbu? Lai arī caur šādiem darbiem es netopu taisnots (kam jānotiek caur Kristus asinīm, caur Dieva žēlastību, bez maniem darbiem), tomēr tie ir darīti Dievam par godu un slavu, tuvākajiem par labu un svētību, kas taču nav salīdzināms vai atlīdzināms ar pasaules labumiem un laicīgo mantu.

Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst. (1.Moz.2:17)

Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīga dzīvība. (Jņ.6:54)

Mācīsimies izprast kārtību, kādu Dievs mēdz ievērot, vadīdams un pārvaldīdams savus svētos. Es bieži vien esmu uzdrīkstējies mēģināt Dievam, mūsu Kungam, pateikt priekšā noteiktu veidu, kā Viņam būtu jārīkojas, pārvaldot savu Baznīcu un citas lietas. Ak Kungs, es ļoti vēlētos, lai šajā lietā notiktu tieši tā un lai šis jautājums atrisinātos tieši tādā veidā. – Bet Dievs darīja gluži pretēji tam, ko es biju lūdzis. Tad nu es iedomājos: mans padoms gan nenāktu par ļaunu Dieva godam, bet būtu pat noderīgs, lai Dieva vārds taptu svētīts, lai Viņa valstība pieaugtu spēkā utt., īsi sakot – tas ir īsti labs padoms, un es esmu to labi pārdomājis; taču Dievs, bez šaubām, ir tikai pasmējies par manu gudrību un sacījis: „Labi, es jau zinu, ka tu esi saprātīgs, izglītots vīrs; taču man nekad nav bijis paraduma pieļaut, lai Pēteris vai doktors Mārtiņš vai vēl kāds cits Mani vadītu vai pamācītu. Es esmu tāds Dievs, kas negrib ļaut cilvēkiem sevi mācīt, bet pats arvien māca, vada un valda viņus. ”No zaļa koka [laba un ļauna atzīšanas koka] ir nāci grēks un nāve, no sausa koka [krusta koka] – taisnība un dzīvība. Tādēļ ir sacīts: neēd no zaļa koka, citādi tu mirsi; ēd no sausa koka, lai nepaliktu miris. Tu gan gribi baudīt koka augļus; Es došu tev augļu pilnu, ražīgu koku, kura augļi nekad nebeigsies un nebūs apēsti. Taču – cik grūti bija atturēties no zaļā koka augļiem, tikpat grūti ir ēst jeb baudīt sausā koka augļus. Jo toreiz augļi vilināja ar savu izskatu, solīdami dzīvību, prieku un visu labo; turpretī šeit redzama tikai nāve, ciešanas un bēdas; jo pirmais koks zaļoja, turpretī otrais ir sauss. Cilvēka sirdī ir dziļi iesakņojusies šī aplamība: viņš meklē dzīvību tur, kur ir droša nāve, un bēg no nāves tur, kur noteikti iematotu dzīvību.

Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. (Ps.19:8)

Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas Evaņģēliju. (Ef.1:13)

Redzi, tieši šis Dieva žēlastības un grēku piedošanas apsolījums ir Evaņģēlijs. To es saku vēlreiz un atkal, lai tu saprastu Evaņģēliju nevis kā citādi, bet – kā paša Dieva doto Viņa žēlastības un grēku piedošanas apsolījumu. Jo tieši šāda iemesla dēļ Sv. Pāvila vēstules līdz šim ir palikušas nesaprastas, un tās arī nav bijis iespējams saprast; jo nebija zināms, kas īsti ir bauslība un kas ir Evaņģēlijs. Jo pāvesta sekotāji uzskatīja Kristu par likumdevēju un Evaņģēliju – par jaunu likumu mācību. Tas nebija nekas cits, kā Evaņģēlija aizslēgšana un apslēpšana. Jo vārds “Evaņģēlijs” grieķu valodā nozīmē “priecīgā vēsts”, tādēļ ka tajā tiek sludināta svētīgā dzīvības mācība par Dieva apsolījumu, tiek sniegta Dieva žēlastības apsolījums un piedāvājums. Kas tam tic, tas saņem žēlastību un Svēto Garu. Tā sirds kļūst priecīga Dievā un sāk pēc brīvas gribas pildīt bauslības prasības, nebaidoties no soda un nemeklējot atalgojumu; jo tai pārpārēm pietiek ar Dieva žēlastību, tā ka arī bauslība ir piepildīta.

Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem. (Mt.10:1)

Patiesi ir tā, ka velns piezogas mūsu acīm un ausīm drīz tādā, drīz citādā veidā. Bet piesauc Dievu un lūdz! Un tad – lai velns trako un plosās, cik grib; tu esi no viņa pasargāts. Nebīsties un saki viņam pavisam tieši: “Velns tu esi un velns paliec. Bet es esmu kristietis, mans Kungs ir stiprāks par tevi; tādēļ liec mani mierā!” Man pašam ne reizi vien gadījies, ka šis ienaidnieks sacēlis traci manā namā, gribēdams mani nobiedēt. Tomēr es, atcerēdamies savu amatu un aicinājumu, esmu sacījis: “Es zinu, ka Dievs licis man būt šajā namā kā nama kungam; ja nu tevi kāds vēl spēcīgāks ir aicinājis kļūt šeit par kungu, tad paliec. Bet es gan zinu, ka tu šeit neesi kungs. Tava vieta ir elles dziļumos.” Tā es arvien esmu atguvis mieru, ļaudams velnam palikt viņa ļaunumā, pats labi zinādams, ka pār mani viņam nav nekādas varas.

Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. (Rom.8:1)

Arī svētajiem gan nākas kauties ar velnu un cīnīties ar nāvi. Bet, lai šajā cīņā uzvarētu, vislabāk ir mācīties šo dziesmu, kuru dzied svētie, proti: aizliegt pašam sevi, turēties pie Dieva labās rokas. Tā velns tiek pievilts, viņam nu jākuļ tukši salmi, jo: es pats negribu būt nekas, viss mans spēks ir mans Kungs. Ja es tā daru, tad topu pilnīgi iztukšots, brīvs no sevis paša un visa, kas mans, un varu sacīt: ko tu cīnies velns? Ja tu meklē, kā varētu Dieva priekšā nopelt manus labos darbus un manu paša svētumu – redzi, man jau to nemaz nav. Kungs ir mans spēks. Vai varbūt gribi apsūdzēt manus grēkus? Man taču nav arī to. Šeit ir mana Kunga spēks; to vari apsūdzēt, cik vien tev tīk. Es sevī nezinu ne grēka, ne svētuma. Nekā, nekā cita es nezinu, kā vien – Dieva spēku manī. Ko gan velns spēj padarīt tur, kur viņš atrod šādu brīvu dvēseli, kura negrib tam atbildēt ne par grēku, ne svētumu? Bet, ja tu atkrīti no šīs dziesmas, tā ka velns var notvert tevi tavos grēkos vai labajos darbos, liekot uzlūkot un uzklausīt viņu, viņš tevi mocīs, kā vien gribēs, līdz aizmirsīsi un pazaudēsi Dievu, Viņa labo roku un visu.

Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos. (1.Kor.4:7)

Tieši tādēļ ļaunais gars nežēlo pūles un dod mums vienu triecienu pēc otra, cenzdamies sasist šos traukus. Jo tie rēgojas viņam tieši deguna priekšā un šķiet gluži neciešami. Mūsu Kungs Dievs kādu laiku noraugās šajās pūlēs un ļauj mums pieredzēt lielus pārbaudījumus, lai mēs paši savā pieredzē mācītos, ka šķietami mazais, vājais, necilais Vārds ir stiprāks par velnu un elles vārtiem. Velns līdz ar visiem savējiem dodas uzbrukumā mūsu pilij; taču tiem nākas sastapties ar ko tādu, kas liek sviedriem izspiesties uz viņu pierēm; viņi nepanāks itin neko. Jo šeit ir klints, kuru – kā Kristus saka – elles vārtiem nebūs uzvarēt. Ja nu pacietīsim visu, kas mūs piemeklē, tad arī pieredzēsim, ka Dievs ir ar mums un grib mums palīdzēt, paglābt un aizsargāt mūs pret šo ienaidnieku un visiem viņa sekotājiem.

Daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus… un vēl vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ. (Jņ.4:39,41)

Kaut Dievs reiz darītu tā, ka visi mani un pārējo mācītāju skaidrojumi pazustu un katrs kristietis pats lasītu Svētos Rakstus – tīru, skaidru Dieva vārdu! Klausīdamies manu pļāpāšanu, tu noproti, cik Dieva vārds ir nesalīdzināmi pārāks par visiem cilvēku vārdiem, neviens cilvēks ar visiem saviem vārdiem nespēj pietiekami pilnīgi izskaidrot Dieva vārdu. Dieva vārds ir bezgalīgs, tas ir izprotams un aplūkojams ar klusu garu, kā 84. psalmā sacīts: “Es klausīšos, ko pats Dievs manī runā.” Neviens cits nesaprot Dieva vārdu, kā vien šāds kluss, vērīgs gars. Ja pie tā varētu nonākt bez skaidrošanas, tad ne mani, ne citu cilvēku skaidrojumi nebūtu vajadzīgi, – jā, tie pat traucētu. Tādēļ lasiet, lasiet, mīļie kristieši, lai mani un citu mācītāju skaidrojumi jums palīdz celt stipru namu, ka varat paši saprast tīro, skaidro Dieva vārdu, sajust tā garšu un pie tā palikt. Jo tikai šajā Vārdā Dievs mājo savā Ciānā! Āmen.

Kad mūsu noziegumi mūs nospiež, tad Tu, Kungs, tos nolīdzini! (Ps.65:4)

Nesaki: “Es tagad neesmu gatavs lūgšanai; labāk vēl brīdi padarīšu ko citu, līdz būšu gatavs lūgt.” Jo tā tu nekur tālāk netiksi- paies stunda pēc stundas, diena pēc dienas, un visbeidzot tev tomēr būs sevi jāpiespiež lūgt- tieši tai brīdī, kad jutīsies vismazāk tam gatavs. Jo ir tā: kas šodien nav gatavs, tas rīt būs vēl mazāk gatavs, un ar vilcināšanos neviens nekļūst labāks. Ja tu neiemācīsies lūgt, apzinādamies savu necienību un juzdamies apgrūtināts, tad tā arī nekad to neiemācīsies. Jo tad, kad nāk svētsvinīgs noskaņojums un tavā prātā ienāk doma: “Jā, tagad gan esmu gatavs, nu es lūgšu pa īstam”,- tad velns ir jau klāt, viņš pārvērtīs tavu lūgšanu grēkā un kaunā. Tādēļ jāmācās lūgt, lai tu kļūtu lūgšanai gatavs, sākt ar to, ka jūties necienīgs un atklāj to Dievam; tad tu drīz vien jutīsies vieglāk un priecīgāk, tā ka tavs necienīgums mudinās un piespiedīs tevi doties tālāk, un grēks nevarēs tevi maldināt, nedz aizkavēt. Tikai nedomā, ka tādēļ vari palikt savos grēkos.

Viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Ef.4:6)

Kristus baznīcai, lai kur tā šajā pasaulē atrastos, nav cita Evaņģēlija jeb Svēto Rakstu, citas Kristības un Svētā Vakarēdiena, citas ticības un Gara, cita Kristus un Dieva, citas Mūsu Tēvs lūgšanas, nedz citas cerības un mūžīgās dzīvības, kā vien tā, kas ir mums mūsu baznīcā. Visi Kristus baznīcas bīskapi un mācītāji ir līdzvērtīgi mūsu bīskapiem un mācītājiem- neviens nav otra kungs vai kalps; visiem ir vienāds prāts un sirds, tāpat arī viss, kas šai Baznīcai pieder, ir mums visiem vienāds. Kādam sludinātājam, tāpat kā jebkuram kristietim, gan var būt stiprāka ticība vai citādas un bagātākas dāvanas nekā citiem: viens spēj labāk izskaidrot rakstus, otrs- labāk sludināt, trešais- labāk vadīt draudzi, ceturtais- labāk pazīt garus; cits labāk prot mierināt, citam ir labākas runas dāvanas. Taču šīs dāvanas nerada nevienlīdzību Kristus baznīcā, tās nedara nevienu par kristieti; jā, mums jābūt kristiešiem, pirms vēl tās saņemam.

Tev nebūs zagt. (2.Moz.20:15)

Šis bauslis parāda, ko Dievs domā par mums, proti, ka mēs visi- bez izņēmuma- esam zagļi Dieva un pasaules priekšā. Jo, ja vien Dievs zagli neaptur vai bende viņu neizbiedē, viņš turpina darīt savu darbu visrupjākajā veidā. Bet tev nav jādomā, ka zadzis esi tikai tad, ja esi atņēmis savam tuvākajam viņa mantu. Tāpat, kad redzi savu tuvāko ciešam badu, slāpes, trūkumu, kad viņam nav pajumtes, apģērba vai apavu un tu viņam nepalīdzi, -arī tad tu zodz, gluži kā paņemdams naudu no viņa maka vai lādes; tas ir tādēļ, ka tavs pienākums ir palīdzēt tuvākajam, ja to piemeklējis posts. Jo tava manta nepieder tev; tu esi tikai tās pārvaldnieks, kas iecelts šai amatā, lai izdalītu mantu tiem, kam tā vajadzīga. Tādēļ garā zagļu rindā ir rakstāmi arī visi tie, kuri savu mantu nedod tiem, kam tā nepieciešama, kuri neievēro sava tuvākā vajadzības un vienaldzīgi paiet tam garām.

Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot uzņemsi godībā. (Ps.73:24)

Ik reizi, kad jūtamies nomākti un tiekam kārdināti, mums vīrišķīgi jāstājas pretī mūsu miesai, kura pārbaudījumos kļūst nikna un nepacietīga, un jāsaka tā: es pats nevaru zināt, kādēļ Dievs šobrīd mani tā atstājis; bet nešaubos, ka mīļais, žēlīgais Tēvs pēc sava labā, gudrā padoma darīs tā, ka galu galā man viss nāks par labu, lai gan mana grēcīgā miesa to nespēj saskatīt, nedz saprast- tā kurn un pretojas garam. Tomēr šis krusts man jānes ticībā un pacietībā. Es arī gribu to pacietīgi panest. Miesa gan ir pārāk vāja, tā nopūšas, raud un žēlojas, bet Dievs saka: tu neko nesaproti, tu esi ģeķis; mans prāts un padoms ir tāds, ka no šī sava krusta tu iegūsi lielu labumu.

Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. (Mt.5:44)

Lai mūžīgi slavēts Kristus, mūsu vienīgais, īstais, uzticamais visu ticīgo dvēseļu Gans un Bīskaps! Es nebūšu pirmais, kurš pieredzēs, kā Viņš izglābj no velna varas un pasargā no pasaules tirānijas savus ļaudis – tos, kuri dzird Viņa balsi un seko tai. Neviens nevar izraut ticīgos no Dieva rokas. Ar to man pietiek, un nekas vairāk man nav vajadzīgs – Kristus rūpējas par manu dvēseli un tur to savā rokā un savā varā – un tā ir vieta, kur dvēselei patiesi nekā nepietrūkst. Ja velns spētu izraut mūsu dvēseles no Dieva rokas, viņš vienā mirklī tās sagrābtu un aprītu. Bet to šis ienaidnieks nespēj; Dievs tur ticīgo dvēseles savā rokā, kur tās – saskaņā ar Viņa vārdu – ir un paliek droši pasargātas.

Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlsirdība? Nekādā ziņā ne! (Rom.6:1)

Ir nekrietni un bezdievīgi, ja gribam spriest tā: ja jau mūsu grēki vairo un slavē Dieva žēlastību un žēlsirdību, tad varām droši grēkot. To Dievs negrib; Viņš arī nedod tev likumu, ka tu drīkstētu brīvi grēkot. Viņš nesaka, ka grēka dēļ gribētu kādam darīt labu. Darīt kādam labu viņa grēka dēļ ir pavisam kas cits, nekā- palīdzēt viņam kļūt brīvam no grēka. Dievs ir grēka ienaidnieks, Viņš nevis pavēl darīt grēku, bet aizliedz to. Bet, kad grēks ir izdarīts un cilvēks kļuvis pavisam grēcīgs, Dievs negrib, lai nāve viņu uzvarētu, kā pravieša Ecehiēla grāmatā lasāms: “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve,” saka Dievs Tas Kungs, “un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” (Ec.18:23)

Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai. (Rom.11:22)

Ar labajiem darbiem neviens nevar iemantot pestīšanu, jo tāds ir pārdrošs un paļaujas uz savu dievbijību. Savukārt ne Dāvidam, ne ļaundarim pie krusta nav jākrīt izmisumā savu grēku dēļ, itin kā tie viņu neizbēgami pazudinātu. Ir jāpaliek uz īstā vidus ceļa un jāsargās no grēka. Jo, lai gan Dieva žēlastība un apsolījums tevi iedrošina, tomēr nav droša solījuma, ka tad, kad būsi kritis, tu noteikti spēsi atkal atgriezties, – Sauls un Jūda taču nav atgriezušies. Nav mūsu varā satvert Dieva žēlastību. Tādēļ mums jābīstas Dieva, kas negrib paciest ļaužu pārdrošību, ne izmisumu.

Kas radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanī iekšā, kas paliek mūžīgi uzticīgs. Tiešām, taisni ir tā Kunga vārdi, un visi Viņa darbi ir pilni uzticības. (Ps.146:6 un 33:4)

Kad tu runā par Dieva žēlastību, tev nav jābūt pazemīgam, bet gan – jālepojas. Ar visām savām lietām un dzīvi tev jābūt pazemīgam; jo tu neesi nekas vairāk kā mēslu maiss. Turpretī ar Kristus žēlastību vari droši lepoties un sacīt: ja arī es būtu vēl desmitkārt netīrāks, taču Kristus asinis nomazgā mani tīru un svētu, Kristus ir vienlīdz dārgi maksājis, atpestīdams gan mani, gan Svēto Pēteri. Visi svētie reiz bijuši tādos pašos grēka dziļumos kā es; tā nu mēs esam celti tikpat augstu kā viņi, tā ka neviens svētais nav saņēmis neko vairāk kā es – tikai viņi ir bijuši stiprāki ticībā. Ikviens nesīs līdzi savus darbus, tādējādi dodams godu Dievam. Dieva priekšā visiem ir jābūt vienādiem ticībā, žēlastībā un jaunajā, debešķīgajā būtībā, atšķiroties vienīgi ar darbiem un šo darbu godu.

Mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu. (2.Kor.4:5)

Es domāju, Pāvils ir bijis viens no lielākajiem svētajiem, tāpat arī pravietis Dāvids. Taču, vislielākos augstumus sasnieguši, viņi nav pasargāti no savu darbu svētuma elka uzmācības – kā paši to ar nožēlu atzinuši. Jo Pāvils atklāti apliecina, ka Dievam vajadzējis atsaukt no elles sātana eņģeli, lai tas viņu durstītu un mocītu – vienīgi tādēļ, lai augstās atklāsmes nepadarītu Pāvilu iedomīgu, it kā viņš tādēļ būtu labāks un svētāks Dieva priekšā. Redzi, krietnais vīrs garā un ticībā redz šos augstprātības draudus, kas varētu likt viņam nākt Dieva priekšā pašam ar savu svētumu un sacīt: tik daudz es esmu darījis, cietis, sludinājis, atgriezis utt. Un citādi apustulis nevarēja izbēgt no šīs nelaimes, kā vien – nest uz sava kakla velna eņģeli, lai tas viņu mocītu un liktu atzīt; es esmu tas, kas esmu, tikai no Dieva žēlastības, ne savu darbu vai nopelnu dēļ.

Dievbijīgiem cilvēkiem uz šīs zemes nav nekā dārgāka par Tā Kunga vārdu; vienīgi to viņi slavē, sludina un apliecina visu ļaužu priekšā, jo tikai Dieva vārds ir spēcīgs, svēts, labs, taisnības, gudrības un dievbijības pilns; turpretī paši savus vārdus šādi cilvēki nekad neslavē un necildina. Viņi ir ar mieru būt nicināti, ja vien Dieva vārds tiek slavēts un cildināts, ja tam tiek teikta slava un pateicība virs zemes un debesīs.

Bet cik viegli to ir pateikt, tik grūti izpildīt. Jo ir ļoti grūti iztukšot savu vārdu, ļaut, lai tas kļūst par niecību kā tagadējā, tā arī nākamajā pasaulē, kā Dieva, tā arī visu cilvēku priekšā. Un tomēr – ja tas netiek darīts, Tā Kunga vārds mums uz zemes nevar tikt godināts un slavēts, un arī Debesīs tas nevar saņemt pateicību.

Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. (1.Kor. 4:4)

Lai cik taisna, svēta, nevainīga, Dievam būtu tava cīņa, tomēr ir nepieciešams, lai tu to pārdomātu bijībā un pazemībā, arvien bīdamies no Dieva tiesas un paļaudamies ne uz sevi, bet vienīgi uz Dieva žēlastību. Jūda Makabejietis tika nonāvēts savā ļoti taisnīgajā karā, tāpat arī vēl daudzi citi ir gājuši bojā, darīdami tādas lietas un darbus, kas bija ļoti labi un slavējami- kā par Israēla bērniem varam lasīt Soģu grāmatas 20. nodaļā; tie gāja bojā vienīgi tādēļ, ka zaudēja bijību Dieva priekšā, paļaudamies uz savas cīņas taisnīgumu, nevis uz Dieva žēlastību. Pāvils Vēstulē korintiešiem saka: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs. Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” (1.Kor. 4:4-5)

Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu nodomus. (Rom.14:1)

Kad tu redzi brāli, kuram vēl ir daudz vājību, domā tā: “Šīs brāļa nastas man ir jānes; es nedrīkstu viņu atstāt, kamēr vien viņš apliecina Kristu.” Tā kristietim sirdī ir jābūt ārstam, bet ārīgi, dzīves ceļā – kā nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas. Svētajā Baznīcā noteikti ir jābūt arī vājākiem ļaudīm- tādiem, kuru rīcībā saskatām apgrēcību, gluži tāpat kā cilvēka miesā ir ne tikai kauli, bet arī mīksta un nespēcīga miesa. Tādēļ Kristus valstība sastāv no tiem, kuri nes, un tiem, kuri tiek nesti. Un visa mūsu dzīve ir kas tāds, kas sastāv no stipruma un vājuma.

Avis izklīda, tāpēc, ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem. (Ec.34:5-6)

Evaņģēlijs jeb Kristus piemiņa tagad sprediķos ir tik reti sastopama, ka kļūst baisi pat par to domājot. Tādēļ arī nav brīnums, ka tauta izklīst un maldās pa svešām baznīcām. Tu nesludini Evaņģēliju, kā tev tas būtu jādara; pēc burta tu iekšēji nekam neesi derīgs, un pēc Gara- ārēji. Tādēļ tauta ārēji, ar visu miesu un dvēseli maldās apkārt; tā grēko daudz mazāk nekā tu, jo tā daudz vairāk vēlētos dzirdēt Evaņģēliju, nekā tu gribi tai to sludināt ja arī tu pats to būtu mācījies. Tādēļ tu pats esi īstais cēlonis tam, ka tava baznīca tiek pamesta. Tu gribi dzīt avis kūtī, taču nedod tām barību. Tādēļ Kristus avis izklīst kalnos, jo tām nav gana- saka Tas Kungs.

Vēsts par krustu ir Ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks (1.Kor.1:18)

Ja esi saņēmis dāvanu no Dieva, ja esi varenāks un dižciltīgāks, izglītotāks un piederi augstākai kārtai nekā pārējie, tad padomā par to, ka tev ir pavēlēts ar šīm dāvanām kalpot citiem. Ja tu to nedari, tad tev jāzina, ka ikviens nabaga ganu zēns, kas salīdzinājumā ar tevi ir pavisam necils, Dieva un eņģeļu priekšā tomēr ir daudz lielāks par tevi un tiks uzņemts Debesīs, kamēr tu ar visu savu skaistumu, godu, godību un greznību tiksi iegrūsts ellē. Dieva priekšā visi ir vienādi – vienkārša kalpone iemanto tādu pašu godu, kā viscēlākā ķeizariene un ķēniņiene, ja vien viņa var sacīt: es ticu tam pašam Dievam, es esmu kristīta Viņa Vārdā un piesaucu savu Kungu Kristu, tādēļ Dieva priekšā esmu iemantojusi tikpat daudz, kā ķēniņiene – ja vien esmu pazemīga un ar labu prātu dzīvoju savā kārtā. Bet, kaut arī Dieva priekšā visi cilvēki ir vienādi un viņiem ir viens Kungs, viena ticība, viena Kristība, tomēr zemnieku puisim, kas iet aiz arkla vai kalponei, kas uzkopj istabu, neklājas nākt un teikt savam saimniekam vai saimniecei: Dieva priekšā es esmu tikpat cēls un labs, kā tu, tādēļ man nav tev jāpakļaujas un jāpaklausa. Lai gan tagad jau ir gluži pierasts, ka zemākas kārtas kļūst iedomīgas un grib pārspēt augstākās. Kristietim tāda lielība nepiedien – tā ir pretrunā ar Kristus mācību un likumu; jo augstākajām kārtām ir pavēlēts nekļūt lepnām un nenicināt zemākos; un vēl jo vairāk Dievs grib, lai necili, zemas kārtas cilvēki nezaudētu pazemību un necenstos paaugstināties.

Es piesaucu To Kungu. (Ps.118:5)

Šos vārdus Kristus pasaka tik vienkārši, ka neviens pat nepajauš, cik lielas lietas tajos ir ietvertas; bet kurš tos nopietni uzlūko un uzcītīgi pārdomā, ko nozīmē – būt no Dieva vai ne no Dieva, tam nākas atzīt, ka šeit Kristus runā par lielām un varenām lietām. Jo patiesi ir tā, ka nav iespējams cilvēku nosodīt un aizskart vēl skarbāk, kā – sakot, ka viņš nav no Dieva. Ja kāds mani sauc par blēdi un ļaundari, pat ja kāds ķeras man pie rīkles, tad tas vēl nav gluži nekas salīdzinājumā ar šo briesmīgo postu, kuru mūsu Kungs nosauc šajos nedaudzajos vārdos, sacīdams jūdiem, ka viņi nav no Dieva. Tādēļ vissvarīgāk ir labprāt uzklausīt Dieva vārdu un stingri pie tā turēties. Padomājiet, mīļie bērni, par to, kādas jums ir priekšrocības! Jūs zināt, ka esat no Dieva un esat uzvarējuši velnu un elli, tā ka ne grēks, ne Dieva tiesa jums neko nevar nodarīt. Ja nu jums tomēr vēl notiek kāda nelaime, jūs tiksit no tās izglābti, kamēr pasaulei pat visniecīgākajās grūtībās jāizbīstas un jākrīt izmisumā. Kristiešiem gan jāpieredz daudz ciešanu, jo velns un manta un gods ir apdraudēti. Kā gan lai kristieši visas šīs ciešanas panes ar pacietību? Ne citādi, kā – paliekot pie Dieva vārda un sakot: lai notiek, kas notikdams – es neesmu no pasaules, bet no Dieva, citādi jau pasaule man tā neuzbruktu. Taču man labāk patīk, ja pasaule mani ienīst un rada man dažādas ciešanas, nekā būtu tad, ja tā mani mīlētu, un es nebūtu no Dieva.

Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu, neesi sašutis, ja kādam laimējas un ir sekmes, nedz arī uz vīru, kas dara blēdības! Atmet dusmas un neļaujies bardzībai, neiekaisti niknumā, jo no tā ceļas tikai ļaunums! (Ps.37:7-8)

Tā ir īsta kristieša gudrība- ļaut Dievam valdīt un pārvaldīt, kā arī visu, kas notiek netaisni vai rada ciešanas dievbijīgiem ļaudīm, atstāt Dieva ziņā. Viņš ir tas, kas galu galā spriedīs taisnu tiesu. Kristietis var nosodīt grēku caur Dieva vārdu, taču viņš nedrīkst pacelt savu dūri sitienam vai uzdrīkstēties darīt ko tādu, ko Dievs viņam nav pavēlējis. Ja arī esi pavisam svēts, gudrs un dievbijīgs, tev nāksies pieredzēt, ka daudzās lietās notiek netaisnības un aplamības. Tu nevari un nespēj visu, kas greizs, darīt taisnu; tad nu dari to darbu, kas tev uzticēts, pildi savu amatu ar vislielāko uzticību. Pārējo- visu, kas nerit tik gludi, kā tu vēlētos nodod Tā rokās, kas ir gudrāks un stiprāks par tevi- uztici to savam mīļajam Tēvam Debesīs. Viņš labāk par tevi prot valdīt pār baznīcu, valsti, ļaudīm, namu, saimi, sievu un bērniem.

Jums dota žēlastība, ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest. (Fil.1:29)