Par Mārtiņu Luteru
M. Lutera dzīve un kalpošana
Reformācija
1483. g. 10. nov. Sv. Mārtiņa dienā dzimst M. Luters. Tēvs Ansis strādā vara raktuvēs. Taupīgs un uzcītīgs, kļūst par priekšstrādnieku, tad darbu vadītāju, vēlāk par vairāku mazu raktuvju līdzīpašnieku. Sieva Margrieta ir mājsaimniece. 8 bērni. Stingra disciplīna un kristīga audzināšana.
5 g. v. sāk mācīties Mansfeldas pilsētas latīņu skolā, kur pavada 8 gadus. Skolas mērķis ir iemācīt latīņu valodu, kuru lieto politikā, tirdzniecībā, zinātnē un teoloģijā. Latīņu valodas prasme līdzīga angļu valodai mūsdienās.
2 gadus mācās Eizenahas skolā, dzīvo pie radiem, pabeidz skolu.
1501. g. aprīlī tēvs sagrabina naudu, cik vien spēj, Mārtiņš iestājas Erfurtes universitātē. 1505. g. iegūst maģistra grādu humanitārajās zinībās. Citi studenti viņu iesauc par “filozofu”. Luteram patīk dziedāt, spēlēt liru. Tēvs iecerējis, ka dēls studēs tieslietas, un viņš uzdāvina biezu un dārgu likumu kodeksu. Luters pēkšņi pārdomā, nolemj kļūt par mūku. Viņš pats saka, ka gājis uz Erfurtas universitāti, kad uznācis pērkona negaiss. Viens zibens spēriens ir tik tuvu trāpījis, ka Luteru nosviež zemē. Viņš sauc palīgā kalnraču ģimenes aizstāvi debesīs:
“Svētā Anna, palīdzi man, es kļūšu mūks!”
Lutera vēlāk bija pārliecināts, ka Dievs viņu šajā brīdī aicinājis.
1507. g. 3. aprīlī Luters tiek iesvētīts par priesteri. 2. maijā celebrē savu pirmo svētās mises dievkalpojumu.
1508. g. ziemā Luters pārceļas uz Vitenbergas (Wittenberg) pilsētas universitāti, kur viņam jāmāca teoloģija, pašam vēl turpinot studijas. Universitātē mācās ap 200 studentu, ir liela bibliotēka. Vitenberga ir vidēji liela pilsētiņa ar 2 500 iedzīvotājiem. Universitāti vadīja Fridrihs Gudrais, kuru pāvesta vēstnieks Vāczemē sauca par “trekno āpsi”. Viņa sirdslieta bija vākt relikvijas, kuras apskatot var iegūt atlaidi no šķīstītavā noteiktā laika. 1518. g. svētcerīgi apskatot visas savāktās relikvijas varēja iegūt 127 799 gadu un 116 dienu atlaidi no šķīstītavas ugunīm. Un kas par dārgumiem bija šajā kolekcijā: sv. Marijas mats, viena viņas kleita, salms no Jēzus silītes, Jēzus autiņi, mats, krekls, svārki, josta, šķemba no klints, uz kuras stāvējis Jēzus, apraudot Jeruzālemi, šķemba no Golgatas klints, akmens no vietas, kur Jēzus uzkāpa debesīs, ērkšķis no Jēzus vainaga, 35 fragmenti no krusta. Savāktās relikvijas bija ievērojams garīgs guvums, kaut arī ne tuvu tik liels, kā apskatot Halles pilsētā savāktās relikvijas, kas deva 40 miljonu gadu atbrīvojumu no šķīstīšanas ugunīm! Vitenbergas relikvijas tika uzglabātas Vitenbergas baznīcā, pie tās durvīm 1517. g. Luters pienagloja savas slavenās 95 tēzes.
1510. g. Luters tika sūtīts uz Romu nokārtot dažādus augustīniešu ordeņa iekšējās pārvaldes jautājumus. Viņu pārsteidza lielpilsētas steiga, tā atstāja negatīvu iespaidu uz Luteru. Romā viņš dzirdēja vairākas zobgalības, kuras vēlāk uztvēra nopietni, piem., “ja vispār pastāv elle, tad Roma ir celta uz tās pamatiem.”
1512. g. 19. oktobrī Luteram piešķir teoloģijas doktora grādu. Viņa tiešais uzdevums Vitenbergas universitātē ir mācīt Vecās un Jaunās Derības saturu. Vairāk viņš pievērsās Vecajai Derībai, jo tā ir biezāka. Dr. Luters ir klostera priora palīgs un sprediķotājs, katru dienu sprediķo pilsētas baznīcā, ir studentu akadēmiskais padomdevējs, apgabala vikārs, klostera zivju dīķa pārzinis un Torburgas klostera advokāts. Citāts no Lutera vēstules draugam:
“Piedevām lasu lekcijas par sv. Pāvilu, gatavoju lekcijas par psalmiem un rakstu tik daudz vēstuļu, ka varētu nodarbināt divus sekretārus.”
1517. g. 31. oktobrī Luters publicēja 95 tēzes akadēmiskām pārrunām.
1518. g. maijā Luters uzstājas augustīniešu ordeņa sanāksmē Heidelbergā. Viņš paziņo:
“Visi mūsu labie darbi ir nāves grēki!”
Viņš paskaidro, ka pestīšana nav pašu nopelnīta, bet Kristus dāvināta. Tā viņš liecina par personiski pārdzīvoto atgriešanās momentu. Vecākie mūki nosauc jauno profesoru par pārāk radikālu, bet jaunākie ir sajūsmā. No viņiem vēlāk veidojas vairāku pilsētu reformācijas vadītāji.
Dominikāņu mūks, teoloģijas doktors Jānis Tecelis, sasteigti un nepārdomāti publicē tēzes pret Luteru. Par šādu sava iemīļotā profesora apvainošanu apskaitās Vitenbergas studenti un nopirka 800 Teceļa raksta eksemplāru, tos tūlīt atklāti sadedzinot.
1518. g. 7. augustā Luters tiek aicināts ierasties Romā, lai atbildētu par ķecerību un nepaklausību. Luters atgādināja Saksijas kūrfirstam Fridriham Gudrajam doto apsolījumu, ka viņu pratināt varēs tikai vācu zemē. Fridrihs, aizstāvēdams Luteru, savu viedokli darīja zināmu pāvestam. Fridriha vēlmi pāvests ņēma vērā. Nopratināšana notika 1518. g. 12. – 14. oktobrim, to vadīja pāvesta sūtnis kardināls Kajetāns. Luters uzsvēra, ka Bībele stāv pāri koncilu un pāvestu lēmumiem. Kardināls izteica domu, ka Bībeles tulkojumi ir dažādi, tādēļ pāvestam pieder pēdējais vārds. Luters teica, ka pāvests var kļūdīties un jau ir daudzkārt kļūdījies. Kardināls izdzina Luteru.
Vēlāk Luters rakstīja:
“Kardināls Kajetāns ir tikpat izveicīgs teoloģiskās pārrunās kā ēzelis arpas spēlēšanā.”
Karikatūristi citātu uzlaboja un arfu nu spēlēja pats pāvests!
1518. g. 11. decembrī tiek publicēta Lutera rakstīta oficiāla, notāra apstiprināta, sūdzība vispārējam koncilam. Sūdzībā Luters apgalvo, ka vispārējais koncils stāv pāri pāvestam, kas ir cilvēks un var kļūdīties, grēkot un melot. Pat sv. Pēteris nav bijis bez šādām vājībām – kādēļ tad pāvests būtu izņēmums?
Reformācijas rītausma
Saksijas kūrfirsts Fridrihs bija nelokāms un nepiekukuļojams vācu aristokrāts, ciets, taisnīgs un apdomīgs, tāpēc Luteru viņš aizstāvēja savas pārliecības, nevis politikas dēļ. Pāvests Leons X saprata, ka bez cīņas Luteru nevar apcietināt. Politiski tas bija neizdevīgi, jo nomira vācu ķeizars Maksimiliāns, jauno valdnieku ievēlēja septiņi kūrfirsti, to skaitā arī Saksijas Fridrihs. Pāvesta sūtnis piedāvāja Luteram kardināla amatu, ja viņš atteiktos no saviem izteicieniem un pievienotos Romas baznīcai. Teoloģijas profesors Jānis Meiers fon Eks izaicināja Luteru uz atklātām debatēm Leipcigas universitātē.
1519. g. 24. jūnijā Luters un viņa domu biedrs Andreass Bodenšteins fon Karlštadts ieradās Leipcigā. Lai ceļā uz Leipcigu “nekas neatgadītos”, viņus pavadīja nepilni 200 Vitenbergas studentu, kārtīgi apbruņojušies. Eks bija liela slavenība – gara auguma, smagnējs, buļļa balsi, miesnieka seju un nekļūdīgu atmiņu. Luters bija vidēja auguma, veselīgs, bet tik novājējis, ka kaulus varēja skaitīt caur ādu. Eks pareizi saprata, ka Luters kristīgo patiesību meklē, balstīdamies uz savu pieredzi, nevis katoļu baznīcas kopspriedumiem. Eks uzskatīja, ka šāda domu gaita ved ķecerībā. Luteram radās aizdomas, ka Eku ļoti maz interesē, ko māca Bībele – galvenais ir sekot tradicionālajiem katoļu teoloģijas atzinumiem. Sarunas fragments starp Eku un Luteru:
Luters: Ikviens godīgs kristietis, sekojot Bībeles mācībai, iespēj atspēkot visus koncilus un pāvestus!
Eks: Vai jūs tiešām esat viszinis? Vai iedomājaties, ka visa katoļu baznīca ir maldījusies, izņemot jūs?
Luters: Es gribu ticēt brīvi, no sirds un bez ārējiem spaidiem. Nedomāju locīties neviena kaklakunga priekšā – gluži vienalga, vai tas būtu koncils, universitāte vai pāvests. Es sludināšu, ko uzskatu par pareizu.
Visplašāk Luters kļuva pazīstams ar saviem 1520. gadā publicētajiem rakstiem “Sprediķī par pāvesta lāstu”, “Atklātā vēstulē vācu nācijas kristīgajiem muižniekiem”, “Baznīca Babilonijas trimdā”, “Par kristieša brīvību”.
1520. g. 15. jūnijā ap 40 baznīcas virsvaldes locekļi, administratori, teologi parakstīja bullu, kura noteica Luteram 60 dienu laikā pēc iepazīšanās ar dokumentu atsaukt ķecerības vai tapt izslēgtam no baznīcas un nolādētam. Pāvesta bullu nodot Luteram bija uzticēts kardinālam Aleandram un Ekam. Šos sūtņus Vācijā uzņēma ļoti nelabprāt. Katoliskajā Leipcigā Eks izglāba savu dzīvību, iebēgdams kādā klosterī. Erfurtē studenti bullu iesvieda upē un skatījās, kā tā peld pa ūdens virsu. Ķelnē un Maincā bende atteicās aizdedzināt Lutera grāmatas. Vairāki katoļu bīskapi atteicās bullu darīt zināmu atklātībai, nevis atbalstot Luteru, bet baidoties no tautas sacelšanās. Aleandrs Vormsas pilsētā nevarēja sev neko citu noīrēt kā tikai vienu mazu un neapkurinātu istabiņu, jo neviens nevēlējās viņu uzņemt.
1520. g. 10. oktobrī Luters saņēma bullu, to nosauca par Eka viltojumu un nokritizēja bullas nekristīgo saturu.
10. decembrī, dienā, kad beidzās Lutera ķecerību nožēlošanas termiņš, Melanhtons, Vitenbergas universitātes profesors un Lutera tuvs draugs, aicināja studentus sapulcēties ārpus pilsētas vārtiem. Tika sadedzināta bulla, katoļu baznīcas pāvesta statūti, likumu grāmatas un teoloģiski raksti.
1521. g. 3. janvārī tiek izdota bulla, kas uzliek baznīcas lāstu Luteram. Lai bulla stātos spēkā, tā publiski jāizziņo.
Lielās grūtības
1521. g. sākumā Luters atradās neapskaužamā stāvoklī. Sākot ar grēku atlaižu kritiku viņš beidza ar paziņojumu, ka baznīcu vada pats antikrists. Luteram raksturīgas galējības. Luteru nevienam neienāca prātā atspēkot, raugoties no Bībeles viedokļa, bet ar varu. Luters bija dzīvs, pateicoties kūrfirsta Fridriha vāciskajam patriotismam. Bet arī Fridrihs nespēja garantēt Lutera drošību uz visiem laikiem.
1521. g. 16. aprīlī Luters iebrauca Vormsā divričos. Viņu pavadīja simt jātnieku goda sardze. Viņa priekšā noliek paša sarakstītās grāmatas un jautā, vai vēl arvien Luters piekrīt visām savās grāmatās paustajām domām? Luters pieprasa laiku apdomāties un nākošajā dienā atbild, sacīdams:
“Es neatzīstu pāvestu un koncilu lēmumus, jo tie ir pārāk bieži bijuši pretrunās. Pārlieciniet mani ar skaidriem Svēto Rakstu vārdiem un loģisku domāšanu! Kamēr jūs to nespējat, mana sirdsapziņa sekos Dieva vārdam. Es nevaru un negribu noliegt, ko esmu mācījis, jo tad man būtu jārunā pret savu sirdsapziņu, kas nav ne pareizi, ne droši. Šeit es stāvu, citādi es nevaru, lai Dievs man palīdz!”
Nākošajā dienā pēc šiem vārdiem uzstājās Kārlis V, kurš ļāva Luteram atgriezties mājās, bet pēc tam gan ar viņu apiesies tā, kā tas ķecerim pienākas. Saksijas un Palatīnas hercogi ķeizara lēmumam nepiekrita.
Zemnieki piedraudēja sacelties, par to liecināja plakāti, kuros uzzīmēts zemnieku savienības zābaks. Šis zābaks bija simbols zemnieku sacelšanās sākumam. Plakātā varēja lasīt, ka 8 000 vīru ir gatavi cīņai. Pie ķeizara mītnes uzlīmēja uzrakstu: “Vai tai zemei, kuras karalis ir tikai – bērns!” Ķeizars nobijās un izlēma vēlreiz izsaukt Luteru uz tiešām sarunām. 24. aprīlī Luters ieradās kopā ar trijiem citiem Vitenbergas universitātes profesoriem. Luteram piedāvāja izvēlēties kādu šķīrējtiesnesi, kurš pārbaudītu viņa un baznīcas domstarpības. Luters atteicās, viņa liktenis bija izšķirts.
1521. g. 6. maijā Kārlis V parakstīja Vormsas ediktu. Tas noteica, ka pēc 21 dienas Luters, viņa sekotāji un grāmatas tiks iznīcinātas. Tātad tādas bija beigas: Luters ir valsts ienaidnieks! Visiem bija skaidrs, ka pēc termiņa beigām Lutera dzīvība nebūs ne plika vērdiņa vērta.
Atceļā uz Vitenbergu, pēc Saksijas kūrfirsta pavēles, Luteru nolaupīja un aizveda uz Vartburgas pili. Drīz vien Luters sāka un 11 nedēļu laikā pārtulkoja Jauno Derību. To izdeva 1522. g. septembrī. 12 gadu laikā to pārdeva 200 000 eksemplāros. Veco Derību viņš iztulkoja līdz 1534. g.
Maincas arhibīskaps, pārliecībā par Lutera nāvi, Halles pilsētā atsāka ienesīgo grēku atlaižu tirgošanu. Luters 1521.g. 1. decembrī nosūtīja viņam vēstuli, piedraudot – ja arhibīskaps nepārtrauks tirgot grēku atlaides, Luters būs spiests izdot grāmatu ar nosaukumu “Par elkdievību Hallē”. Arhibīskaps atsūtīja pazemīgu vēstuli ar apņemšanos vairs atlaides nepārdot! Tas liecina par Lutera morālo varu Vācijā.
1521. g. 3. decembrī liels Vitenbergas ļaužu pūlis ielaužas svētās mises laikā pilsētas galvenajā baznīcā un padzen priesterus, saplēš liturģijas teksta grāmatas. 4. decembrī tas pats notiek franciskāņu mūku klosterī, kur arī salauž altāri.
Ap 1521. g. Vitenbergā ierodas trīs draugi Nikolajs Štorhs, Tomass Drehselis un Marks Štībners. Viņi kļūst pazīstami kā “Cvikavas pravieši”. Viņi māca, ka Dievs uzrunā tieši – gan vīzijās, gan sapņos. Pēc 5 līdz 7 gadiem Vāczemē iebruks turki, nogalinās visus priesterus un būs pasaules gals.
Cilvēki visā Vāczemē ir satracināti un demolē dievnamus. Lai situāciju normalizētu, nepieciešams vadonis, kas visus nomierina.
1522. g. 6. martā Luters pārradās Vitenbergā un kāpa kancelē, teikdams nomierinošus sprediķus par pacietību, mīlestību un lēnprātību.
Radās vairāki reliģisku fanātiķu grupējumi, kuri grāva baznīcas kopību un kļuva par dumpiniekiem. Ir jāmin tādi cilvēki kā Karlštats, kurš noliedza Sv. Vakarēdienu, Mincers, kura sauklis bija: “Nāvi neticīgajiem!”, u.c.
1522. g. saeima sanāca Nirnbergas pilsētā un uzmanību pievērsa turku iebrukumiem, kas kļuva ļoti draudīgi. Lutera sekotāju iznīcināšana varēja tautā izsaukt neapmierinātību, kas nebija pieļaujams, jo karaspēks vajadzīgs cīņām ar turkiem.
1524. g. oficiāli atlika jautājumu par Luteru, viņa sekotājiem. Kārļa V brālis, Austrijas valdnieks Ferdinands, divi Bavārijas hercogi un Zalcburgas arhibīskaps nodibināja Rēgensburgas apvienību, lai vismaz savās zemēs izskaustu luterismu. Lutera mācības piekritēji radīja Torgavas apvienību.
1525. g. 13. jūnijā Luters apprecēja Katrīnu fon Boru, bijušo mūķeni. Viņiem bija 7 paša bērni un 11 Lutera mirušo māsu adoptētie bērni.
1529. g. Špeierā notika saeima, kura izlēma īstenot Vormsas ediktu. Lutera sekotāji skaļi iebilda. no tā ieviesies jēdziens “protestanti”. Turku uzbrukums paglāba Lutera sekotājus.
1530. g. saeima notika Augsburgā. Kārlis V prasīja. lai jauno ticību izskaidro rakstveidā. Ticības pamattēzes gatavoja Lutera līdzstrādnieks profesors F. Melanhtons. Viņš sastādīja īsu un kodolīgu dokumentu, tā saukto Augsburgas ticības apliecību. Kārlis V piedraudēja uzspiest ar varu visām zemēm Vormsas ediktu, notika diplomātiski manevri, kari.
1546. g. 18. februārī Luters mira savās mājās.
1555.g. Kārlis V, noguris no ticības nesaskaņām, noslēdza Augsburgas miera līgumu. Tas garantēja:
- luteriešu zemēm tādu pašu drošību kā katoļu apgabaliem
- tiesības izvēlēties valdniekam vai pilsētas valdei, vai padotie būs katoļi, vai arī kļūs luterāņi.
Atreferējums no grāmatas “Mārtiņš Luters – reformātors” (Dr. theol., prof. Egils Grīslis), LELB tipogrāfija, 1992
Materiālu sagatavoja Kaspars Šlihta