Aprīlis

Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu Krustā sistu.(1.Kor.2:2)

Ir satopami tādi sludinātāji, kuri domā, ka īstam sludinātājam noteikti jāmācā kas vairāk, ne tikai Kristus un mūsu pasludinājums. Tie ir godkārīgi savādnieki, kas nepatikā novēršas no mūsu vientiesības un sludina savu īpašo gudrību, gribēdami, lai ikvienam, kas tos uzlūko, uzreiz būtu jāsaka: tas gan ir īsts sludinātājs! Tādus vajadzētu sūtīt uz Atēnām, kur ļaudis ik dienu grib dzirdēt jaunas lietas. Viņi meklē savu, nevis Kristus godu, tādēļ galu galā tie kritīs kaunā. Sargies no tādiem un paliec pie Sv.Pāvila, kas nav gribējis zināt neko citu – kā vien Kristu, krustā sisto.

Jēzus viņam saka: „ Ej, tavs dēls ir dzīvs”Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. (Jņ.4:50)

Ticības daba ir šāda: kā Vārds mūs mierina un iedrošina, rādīdams mūžīgos Debesu dārgumus, kurus tagad vēl neesam saņēmuši, tā ticība bez šaubīšanās satver tieši šos dārgumus, itin kā tie jau būtu mūsu rokās Jo ticība redz, ka Dieva vārds ir visspēcīgs, ka Dievs runā tikai patiesību un nemelo. Tādēļ ticība ar modru un vērīgu skatienu uzlūko Dieva vārdu. Kur tā redz Vārdu, tā droši dodas uz priekšu un neļauj sevi izbiedēt ne velnam, ne pasaulei; jo ticība zina, uz ko var paļauties un kur rast glābiņu – lai cik sāpīgi tas būtu velnam. Savukārt tur, kur ticība neatrod Dieva vārdu, nav iespējams samulsināt un pamudināt uzskatīt par patiesību to, kas nav Dieva vārds – te nelīdz nekāda izlikšanās, nekādi draudi, nedz pasaules vara. Dieva vārda dēļ ticība panes it visu, ar ko tai jāsastopas. Tādēļ šī ir ļoti nozīmīga un vajadzīga mācība – ir skaidri jāzina, ko nozīmē – pareizi ticēt, proti – satvert Dieva vārdu un apsolījumu un cieši pie tā turēties, ka notiks tieši tā, kā Vārds mums māca.

Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: ”Nemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi” (Mt.9:22)

Redzi, tā ir īsta ticība – tā atzīst savu necienību un tomēr neļauj šai necienībai stāties ceļā paļāvībai uz Kristu, nedz apšaubīt Viņa žēlastību un palīdzību. Ticība izlaužas cauri bauslības draudiem un visam, kas tiecas to aizbiedēt projām no Kristus; jā , ja arī visa pasaule gribētu likt šķēršļus ticības ceļā, ticība nedomā atkāpties, bet cieši turas pie Kristus. Tādēļ tā spēj izlauzties cauri visiem šķēršļiem un iemantot to, ko meklējusi, pieņemties spēkā, iekams vēl Kristus to uzrunājis. Turēdamās pie Viņa, tā nevar kļūdīties – kā pats Kristus saka un apliecina:”Tava ticība tev palīdzējusi.” Šī ticība tik ļoti patīk Kristum,Viņš negrib, lai tā tiktu apslēpta, nedz arī lai tiktu noklusēti tās paveiktie darbi. Sirds ticībai jāatklājas visiem redzamā veidā, lai tā tiktu slavēta visas pasaules priekšā un saņemtu vēl lielāku stiprinājumu.

Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējus! (Jņ.16:53)

Kur nu paliek tavs niknums, tu sātan? Kur ir tavs ļaunums, tu pasaule? Kur ir tavs cīņas spars, tu miesa? Tā ir uzvara! Šī ir tā Kunga diena – priecāsimies un līksmosim! Ak, kas gan būtu spējis noticēt, ka dvēsele var iemantot tādu svētību! Pasaule ir uzvarēta – ko gan tā vēl spēj darīt? Ko spēj velns, šīs pasaules kungs un dievs? Ja pasaule nav vairs nekas, tad arī šīs pasaules dievs un valdnieks nav nekas. Viņš gan spēj nomaitāt miesu, atņemt godu un mantu, tomēr tai pašā laikā pret savu gribu kļūst par kalpu mūsu ceļā uz labāku, mūžīgu dzīvi – tāds ir viņa ieguvums.

Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu. (Gal.3:13)

Ar pateicību un paļāvīgu ticību mums piederas uzņemt šo brīnišķīgo un mierinājuma pārpilno mācību, kas mums atklāj, ka Kristus, mūsu labā kļūdams par lāstu, tas ir, par Dieva dusmām pakļautu grēcinieku, ietērpjas mūsu miesā un asinīs, ņem mūsu grēku smagumu uz saviem pleciem un saka: „Es esmu izdarījis visus šos grēkus, kuros krituši cilvēki.” Tā Viņš patiešām kļūst par lāstu, ar kuru draud bauslība, taču nevis Sevis dēļ, bet – kā Pāvils saka – „ mūsu labā”. Bet,tā kā Kristus brīvprātīgi uzņēmās mūsu grēkus, Viņam bija jāizcieš Dieva dusmas un sods, taču ne Viņa paša personas dēļ – Viņš bija taisns un grēka neuzveikts – bet mūsu visu vietā. Tādejādi notikusi svētīga apmaiņa. Viņš ir pieņēmis grēcīgo būtību un devis savu nevainīgo un reizē uzvarētāja būtību.

Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? – Kad viņš turēsies pie Taviem vārdiem. (Ps.119:9)

Ak, cik atšķirīgi ar šiem vārdiem mēs izturamies pret mūsu jaunajiem ļaudīm, kurus mums ir pavēlēts valdīt un mācīt. Mums būtu jānes smaga atbildība par to, ka neesam tiem snieguši Dieva vārdu. Es tiešām neieteiktu nevienam audzināt bērnu tur, kur nevalda Svētie Raksti. Kur bez mitas netiek mācīts Dieva vārds, tur ir tikai samaitāšana. Augstajām skolām vajadzētu izaudzināt ļaudis, kuri labi saprot Rakstus un var kļūt par īstiem bīskapiem un mācītājiem, vadīt cīņu pret ķeceriem, velnu un visu pasauli. Bet kur gan ko tādu varam atrast? Es baidos, ka mūsu augstās skolas ir elles vārti, jo tās nebūt nav dedzīgas Svēto Rakstu mācīšanā jauniem ļaudīm.

…ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. (Ef.3:18-19)

Atzīt Kristu nozīmē – atzīt, ka Viņš ir miris par mums un uzkrāvis sev manu grēku: tādēļ man jāatzīst, ka visas manas lietas nav nekā vērtas un man jānovēršas no tā, kas ir mans, domājot tikai par to, ka man ir dāvāts Kristus, tā kā Viņa ciešanas, Viņa dievbijība un visi Viņa tikumi ir arī mani. Kad es to atzīstu, tad Kristus kļūst man mīļš, jo pret šādu Vīru man noteikti jāsajūt mīlestība un labprātība. Tad kāpju augšup – no Dēla pie Tēva un redzu, ka Kristus ir Dievs, kas ienācis manā nāvē, manā grēkā un postā, dāvādams man savu žēlastību. Es atzīstu Viņa laipno prātu un Tēva pāriplūstošo mīlestību, ko var sajust arī mana sirds. Tā es satveru Dievu un domāju: jā , tas ir Dievs, tāda ir Dieva griba un Viņa labais prāts – Viņš ir gribējis, lai Kristus manā labā paveiktu tik lielas lietas. Šajā ainā saskatu un apjaušu Dieva lielo , neizteicamo žēlastību un mīlestību – Viņš manā labā pakļāvis savu mīļo Dēlu sāpēm, kaunam un nāvei.

Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.” (Lk.7:4-5)

Lai velnam tiktu nodarīts īsti sāpīgs zaudējums, tad vajadzētu notikt tā, ka jaunie ļaudis uzaug īstā Dieva atziņā, mācīdamies un izplatīdami Dieva vārdu. Tādēļ es lūdzu jūs, mani mīļie kungi un draugi: Dieva un nabaga jaunatnes dēļ, neuzskatiet šīs lietas par mazsvarīgām, kādas tās tagad daudziem šķiet, jo viņi nesaskata pasaules valdnieka nodomus. Tā ir liela un nopietna lieta, kas Kristum un visai pasaulei ir ļoti nozīmīga, proti – ir nepieciešams dot jaunajiem ļaudīm padomu un palīdzēt. Mīļie kungi! Ja ik gadu tiek atvēlēts tik daudz līdzekļu ieročiem, ceļiem, aizsprostiem un neskaitāmām citām lietām, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu pilsētām laicīgu mieru un labklājību, kādēļ tad nevarētu veltīt tikpat vai vēl vairāk nabaga jaunatnei, lai kaut viens vai divi krietni vīri varētu tikt uzturēti kā tās skolotāji?

Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. (Kol. 3:13)

Ir labprāt jāpiedod un jaaizmirst citu cilvēku darītās pārestības, kā Dievs to ir darījis un vēl joprojām dara mums, piedodams mūsu grēkus; jo Viņš tos pilnīgi izsvītro no mūsu parādu sarakstiem un nekad vairs nepiemin. Tomēr ir jāpiedod ne tikai tā, ka pārestības vairs netiek pieminētas, bet tā, ka tava sirds ir tikpat laipna pret savu tuvāko, kā tas bijis iepriekš, iekams viņs bija tev nodarījis pāri. Bet, ja tavā sirdī paliek rūgtums un tu nespēj būt pret viņu tikpat labs un draudzīgs kā iepriekš, tad neesi pārestību aizmirsis, nedz arī no sirds piedevis; tad esi blēdis, kas nāk pie altāra ar savu upuri, gribēdams kalpot Dievam, lai gan sirds ir pilna dusmu, skaudības un naida. Taču maz ir to, kas šādas lietas ņem vērā. Visi uzliek jaukas maskas, nepievēršot nekādu uzmanību tam, kā viņa sirds izturas pret šo lūgšanu, kas nepieļauj nekādas dusmas, nedz apslēptu naidu pret tuvāko.

Es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem. (1.Kor.15:3-4)

Šeit teikts, ka Pāvils piemin Rakstus kā savu drošāko liecību un parāda, ka nav iespējams uzturēt mūsu mācību un ticību citādi kā vien – ja tā ietverta rakstītā vārda burtos un caur apustuli vai kādu citu top ar muti pasludināta. Jo šeit ir rakstīts pavisam skaidri: Raksti, Raksti. Bet Raksti nav Gars, par kuru daži kliedz ar putām uz lūpām (kā ienaidnieki mums maldīgi sauc pakaļ); tie domā, ka Gars vien visu paveic, bet Raksti esot tikai nedzīvs burts, kas nespēj dot dzīvību. Bet nelielies daudz ar garu, ja tev nav skaidra, atklāta Vārda, – jo tas būs nevis labs gars, bet nolādētais velns no elles. Jo Svētais Gars savu gudrību, savu padomu un visus savus noslēpumus ietvēris Vārdā un atklājis Rakstos, tā ka neviens nevar aizbildināties, meklēdams un pētīdams ko citu. Mēs arī nevaram iemācīties, nedz sasniegt ko augstāku un labāku kā to, ko Raksti māca par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, mūsu Pestītāju, proti – ka Viņš mūsu labā miris un augšāmcēlies.

Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. (Jņ.15:7)

Tā ir patiesi liela greznība un brīvība, ka varam droši un paļāvīgi lūgt Dievu, zinādami, ka visas mūsu lūgšanas noteikti tiks uzklausītas – ja arī mēs iepriekš esam uzklausījuši Dievu un paliekam pie Viņa vārda. Tā ir patiesi brīnišķīga apmaiņa. Ja tu dzirdi mani, es dzirdu tevi; bet, ja tu nedzirdi mani, tad arī es nedzirdu tevi. Vai nu viens vai otrs – kā gribi. Cik nelaimīgi tad nu ir Dieva vārda ienaidnieki un zaimotāji; viņiem nav Dieva, un, lai arī tie lūgtu daudz, Dievs viņus neuzklausa. Tie sauc palīgā, bet neviena palīga nav; tie sauc Kungu, bet Viņš nedzird.

Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Rom.12:2)

Tādēļ mums jāraugās, lai nesekojam ne pasaules ierastajam dzīves veidam, nedz arī mūsu pašu prātam un labajiem nodomiem, bet arvien laužam savu gribu un prātu, darīdami un panesdami visu, kam mūsu prāts un griba pretojas. Mēs nevaram būt pasaulei līdzīgi, un mums jāsastopas ar tās pretestību; tā ik dienu tiekam pārvērsti un atjaunoti savā garā. Tas ir – mēs ar katru dienu arvien augstāk vērtējam to, ko pasaule un samaitātais prāts ienīst, tā ka patiesības un Kristus dēļ labprātāk esam slimi, nabadzīgi, nicināti, tiekam uzskatīti par ģeķiem un grēciniekiem un galu galā labprātāk saņemam nāvi nekā dzīvību, muļķību vērtējam augstāk nekā gudrību, kaunu uzskatām par cēlāku nekā godu, nabadzību – par svētīgāku nekā bagātību. Pasaulei šādi uzskati nav pazīstami, tā arvien domā citādi; tā paliek pie sava vecā prāta, nepārvēršas un neatjaunojas garā, bet nocietinās un nostiprinās savā spēcīgajā cietsirdībā.

Dievs sēdinājis Kristu pie savas labās rokas Debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām. (Ef.1:20-22)

Lai būtu kā būdams – vai esam grēkojuši vai labu vien darījuši – mums nav jābīstas, nedz jākrīt izmisumā. Jo mēs nelepojamies ar saviem labajiem darbiem un tāpat arī nezaudējam cerības, ja esam grēkojuši, bet – pateicamies Dievam, ka mūsu ticība ir augstāka par jebkādiem labiem darbiem un grēkiem. Un, ja arī sātans cenšas vēl smagāk un briesmīgāk mūs mocīt un kārdināt; viņš varētu mūs pieveikt vienīgi tad, ja spētu noraut Kristu lejā no Debesīm, kur Viņš sēž pie Dieva labās rokas. Bet, tā kā Kristus tur, Debesu augstībā, ir un paliek, tad arī mēs paliekam kungi un uzvarētāji pār grēku, nāvi, velnu un visām lietām, un te nu neviens nespēj stāties mums pretī.

Lūdziet bez mitēšanās Dievu. (1.Tes.5:17)

Kur ir kristietis, tur ir arī Svētais Gars, kas nedara nekā cita, kā vien – lūdz bez mitēšanās; jo, ja arī ne vienmēr mute izrunā vārdus, tomēr sirds (gluži kā asinsvadi un sirds miesā) nemitīgi pulsē ar savām nopūtām: “Ak, mīļais Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek pie mums un ikviena!” utt. Un tad, kad uzbrūk kārdinājumi un posts, kas mudina un piespiež lūgt, tad šādas nopūtas un lūgšanas kļūst jo spēcīgākas – tās tiek izrunātas arī ar muti. Tā nu nav atrodams kristietis, kas dzīvotu bez lūgšanas – gluži kā nav neviena dzīva cilvēka, kuram nevarētu saklausīt pulsu, kas nekad nenorimst un nepagurst, bet arvien paliek nomodā un turpina pukstēt, kaut arī cilvēks ir iemidzis un to pat nepamana.

Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. (Ebr.11:8)

Ticība ir dzīva un darbīga – tā droši un noteikti turas pie Dieva vārda, lai kā arī mums klātos. Ticība nav kāda bezrūpīga, tukša iedoma, bet gan dzīva, nopietna, mierinoša un nešaubīga sirds paļāvība – tik brīnišķīga, ka caur to mēs kļūstam vienoti ar Kristu un caur Viņu – ar Debesu Tēvu. Tāda ir ticības daba – tā darbojas ar dārgumiem, kurus nevar ne redzēt, ne sajust, taču dara to tā, it kā turētu tos visus savās rokās; tai nav un nevajag cita, labāka mierinājuma, kā vien – zināt, ka Dievs nemelo un nepieviļ. Jā, ticība ir tik dzīva, darbīga, spēkpilna, varena lieta, ka tā ne brīdi nemitas darīt labu; tā arī nejautā, vai vajag darīt labus darbus. Pirms vēl jautājusi, tā jau dara šos darbus un turpina tos darīt bez mitas.

No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. (Ef.2:8-9)

Mūsu sirdis nekad negrib piekrist tam, ka mēs paši neesam gluži nekas un ka Kristus viens ir visu paveicis. Mēs arvien mēģinām kaut ko paveikt paši savām rokām – strādāt un kalpot Dievam tik daudz, ka Viņam vajadzētu mūs uzlūkot, šo darbu dēļ parādīt mums žēlastību un piedot grēkus – bet tā taču tam nav jābūt un tā nevar notikt. Šādi centieni iznīcina ticību un pašu Kristu. Ja atzīšu, ka Kristus viens visu paveicis un gribu to apliecināt, man jāsargā sava mēle no grēcīgiem vārdiem un jāsaka tā: ko Kristus manā labā ir paveicis, tas man pašam nav jādara, jo mana sirds nevar paļauties uz divām dažādām lietām; vienu no tām man vajadzēs atmest – vai nu Kristu, vai manus darbus. Tā viss kļūst skaidrs un labi saprotams.

Nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. (Lk.16:22)

Neviens cilvēks nav tik laipns, nedz arī gatavs tik patiesi un pašaizliedzīgi kalpot kā mīļie eņģeļi. Tādēļ mums jāmācās un jāzina, ka mūsu labākie draugi ir neredzami; viņi ar savu uzticību, labvēlību, gatavību kalpot un patieso draudzību ir nesalīdzināmi pārāki par visiem mūsu redzamajiem draugiem. Ja nu es savā namā droši eju gulēt, būdams pārliecināts, ka labajiem eņģeļiem ir dota pavēle mani sargāt, tad vēl daudz drošāk man jātic, ka arī tad, kad man būs jādodas pēdējā gaitā un jānonāk zemē, kapā pie tārpiem, mīļie eņģeļi tāpat būs klāt un mani pavadīs; arī manu dvēseli viņi aiznesīs Ābrahāma klēpī.

Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs! (Jes.8:10)

Bieži vien notiek tā, ka šie ķēniņvalstu un lielās pasaules valstības pīlāri, kuri, šķiet, varētu nest un turēt pat debesis, paliek tur, kur Dievs pēc sava gudrā padoma tos nolicis. Viņu vidū nav neviena, kurš ar ilgu pilnām nopūtām raudzītos Debesīs, meklēdams Dieva darbus un padomu. Jo viņi ir vai nu tik bezdievīgi ļaudis, ka pašu sirdsapziņas tiem neļauj lūgt un piesaukt Dievu, vai arī tik pārgalvīgi un pārliecināti par savu gudrību un taisnību, ka izturas nevērīgi un aizmirst par lūgšanu, itin kā tā viņiem nebūtu vajadzīga; tie meklē padomu kur citur, arvien vairāk nocietinādamies savā neticībā. Tad nu mūsu Kungs Dievs reizēm neiejaucas šādu ļaužu gudrajos padomos, bet runā ar savu eņģeli Gabriēlu un saka: mīļais, ko gan gudrie ļaudie dara savās padomnieku apspriedēs, ja mūsu padomu tie nepieņem? Mīļais Gabriēl, dodies lejup un ņem līdzi Jesaju, ej pie viņu logiem, sludini tiem mācību no Debesīm, un saki: jūs ar savām redzīgajām acīm neredzat un arī dzirdēdami nedzirdat, ar savām saprātīgajām sirdīm jūs nenieka nespējat saprast. Izdomājiet plānu, taču tas nepiepildīsies, pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo gan padoms, gan darbs ir Mans.

Un jūs būsit visu ienīsti Mana vārda dēļ. (Mt.10:22)

Svētos kristīgos ļaudis var pazīt pēc krusta svētuma – tiem nākas panest visus uzbrukumus, vajāšanas, visdažādākos kārdinājumus un nelaimes, ko rada velns, pasaule un miesa. Iekšēji kristiešiem būs jākļūst skumjiem un izbiedētiem, ārēji – nabadzīgiem, nicinātiem, neveseliem, vājiem un ciešanu piemeklētiem, lai viņi šajās ciešanās kļūtu līdzīgi savai galvai – Kristum. Turklāt viņi cieš Kristus dēļ vienīgi tādēļ, ka stingri turas pie Kristus un Dieva vārda. Viņiem jābūt dievbijīgiem, klusiem, paklausīgiem, gataviem kalpot valdībai un ikvienam cilvēkam ar visu, kas vien tiem pieder, un nedarīt pāri nevienam. Taču nevienai tautai virs zemes nenākas pieredzēt tik rūgtu naidu – kristieši tiek uzskatīti par ļaunākiem nekā turki, pagāni un jūdi. Viņi tiek saukti par ķeceriem, neliešiem, velniem, nolādētajiem, par briesmīgākajiem cilvēkiem uz zemes, tā ka citi, gribēdami kalpot Dievam, viņus vajā, moka, nonāvē, pakar, noindē, un neviens par viņiem neapžēlojas, bet dod viņiem sāpju remdināšanai mirres un žulti. Tas viss kristiešiem jāpieredz ne tādēļ, ka viņi būtu laulības pārkāpēji, slepkavas, zagļi vai blēži, bet tādēļ, ka viņi neatzīst nevienu citu Dievu kā vien Kristu. Zini, ka tur, kur redzi un dzirdi notiekam šādas lietas, ir Kristus baznīca.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību – pestīšana. (Rom.10:10)

Ticība satver Kristu un paliek ar Viņu, tā ietver Viņu gluži kā gredzens dārgakmeni. Un tas, kurš ar šādu paļāvību uzņēmis Kristu savā sirdī, tiks atzīts kā taisns Dieva priekšā. Tas ir ceļš un nopelns, kurā sasniedzama grēku piedošana un taisnība.“Tu tici Man,” saka Dievs, “un tava ticība satver Kristu, ko Es tev esmu dāvinājis, lai Viņš būtu tavs vidutājs un augstai priesteris, – tādēļ tu esi taisnots.” Tā kā ticībā esi satvēris Kristu, kas piešķir tev taisnību, tad nu sāc darīt labus darbus: mīli Dievu un savu tuvāko, piesauc Dievu, pateicies Viņam, sludini un slavē Viņu, apliecini Dievu, dari labu savam tuvākajam un kalpo viņam. Tie ir patiesi labi darbi, kuri izplūst no līksmas sirds – jo mēs nepelnīti esam saņēmuši grēku piedošanu caur Kristu.

Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cita citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis. (Ef.4:32)

Arī ticīgo vidū neizbēgami atrodas kādi trūkumi un domstarpības; mums nav jādusmojas, ja kādreiz zobi iekožas mēlē, kāja aizķeras vai gadās ar pieri ieskriet sienā. Ir jādomā tā: labi, tas ir mans brālis, mans tuvākais – mēs esam vienas miesas locekļi; kas tad ir noticis? Viņš taču nav kļūdījies un nav to darījis tīšām, nav gribējis neko ļaunu, bet rīkojies nepareizi sava vājuma vai nezināšanas dēļ. Ir notikusi sadursme, tev ir sāpīgi, bet vai tādēļ tu metīsi projām savas miesas locekli? Apdzēs šo nesaticības dzirksti, lai velns nevar nākt un ar ļaunu aprunāšanu uzpūst to postošā liesmā, kas vairs nav apdzēšama, lai viņš nevar radīt tādu naidu un ķildas, kas vairs nepieļauj nekādu samierināšanos un nodara lielu ļaunumu visiem ļaudīm. Jo velns ir tāds gars, kas nerimstas un neapstājas, ja mēs viņu neatvairām.

Bet bezdievim Tas Kungs saka: “Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu? (Ps.50:16-17)

Mums nav jāniknojas par to, ka ļaužu vidū dzīvojot, kopīgi saņemot Dieva un Kristus vārdu, Svēto Garu, mēs savā izpratnē tomēr mēdzam būt tālu cits no cita. Tādēļ vien, ka domāju atšķirīgi, nedrīkstam nošķirties no citiem, nedz liegt tiem saukt sevi par kristiešiem. Nošķiršanās ir nepieciešama tad, kad kļūst redzams, kuri no tiem, kas lepojas ar vienu un to pašu Vārdu, ir godīgi, bet kuri rīkojas ar viltu. Lai pareizi ieraudzītu šo atšķirību, lai izšķirtu, kas ir patiess, kas nepatiess, ir jāredz, kur tiek mācīta skaidra Evaņģēlija mācība par ticību Kristum – bez kādiem papildinājumiem un blakus mācībām – un kur redzami šīs mācības augļi, īsti labie darbi, kas ir saskaņā ar šo Vārdu. Tur, kur tā nav, viss notiek gluži pretēji; tur Evaņģēlijs un ticība tiek pieminēti tikai ar vārdiem.

Es dodu Savām avīm mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. (Jņ.10:28)

Tādēļ ikviens kristietis, kas ticībā uzņēmis Evaņģēliju, lai priecājas, ka viņš ir viena no šā Gana – Kristus avīm, un neļauj arī grēkiem sevi maldināt, jo gan jau Kristus, kam kristietis pieder, visu labi darīs. Kaut arī velns viņam uzbruktu ar to vai citu netikumu – laulības pārkāpšanu, netiklību, zagšanu, skaudību, naidu, dusmām vai citiem grēkiem, tomēr tie viņu vairs neiedzīs postā, jo viņam ir spēcīgs, varens Ķēniņš, kas to aizstāvēs. Grēki tevi smagi piemeklēs, grūti tev klāsies, tādēļ vajadzīgas lūgšanas; arī citi var lūgt par tevi, lai tev būtu droša sirds, ka vari stāties velnam pretī. Bet zini droši: tu netapsi atstāts; Kristus izglābs tevi, vien neatkrīti no Viņa valstības.

Kad man jāstaigā zem ciešanu spaida, Tu uzturi manu dzīvību; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmām, un Tava labā roka man palīdz un palīdzēs. (Ps.138:7)

Dievs, gribēdams savu Dēlu darīt par ķēniņu, iesāka ar lieliem brīnuma darbiem un spēku; bet tad, kad šā ķēniņa varenībai vajadzēja atklāties visskaidrāk, Dievs lika Viņam mirt pie krusta, gluži kā kādam bezcerīgam ļaundarim. Tomēr Viņš to paveica tā, ka brīdī, kad cilvēka saprašana pārstāja cerēt uz Dieva Dēlu, Viņš cēlās augšām un kļuva par mūžīgo ķēniņu. Gluži kā Israēla bērniem, stāvot nāves priekšā bez padoma un palīga, Viņš piepeši pašķīra ceļu jūras vidū un ļāva to pāriet sausām kājām. Tāpat notiek ar mums, kad Viņu piesaucam, – mēs topam izglābti no nāves. To Dievs dara tādēļ, lai atstātu kaunā mūsu prātu, kas grib nevis ticēt, bet zināt – kā, kur un kad; Dievs grib, lai dodam vietu ticībai un ļaujam strādāt Viņam. Dieva darbi nav līdzīgi cilvēku darbiem, bieži vien tie ir pretrunā ar cilvēku saprašanu; notiek tā, ka tas, kam jātop paaugstinātam, vispirms pieredz pazemojumu.

Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt Evaņģēliju.” (Ap.d.16:9-10)

Tā Dievs mēdz rīkoties ar saviem ļaudīm – Viņš neļauj tiem ilgi palikt vienā vietā, bet dzen tos šurpu un turpu – ne tikai viņu pašu dēļ, lai viņi parādītu savu ticību, bet arī, lai nestu labumu citiem cilvēkiem. Tā Dievs ar badu dzina Ābrahāmu uz Ēģipti, lai viņš tur paveiktu ko labu un sniegtu pareizu Dieva atziņu kaut nedaudziem Ēģiptes iedzīvotājiem, un to Ābrahāms, bez šaubām, arī paveica. Tā nu Dievs uz šīs zemes visu kārto brīnumainā veidā: Viņš sūta apustuļus un sludinātājus pie ļaudīm, kuri nevar ne iedomāties, ka pie viņiem kāds nāks un sludinās; tāpat arī tie, kuri tiek sūtīti, paši nemaz nezina, kurp dosies.

Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti. (1.Moz.28:17)

Te tu redzi, ka Dievs par Savu namu nesauc krāšņās ēkas, kuras mēs esam uzcēluši. Dievs neprasa, lai šim namam būtu augstas velves nedz arī, lai tas būtu iesvētīts. Kas tad ir vajadzīgs, lai Dievs patiesi mājotu Dieva namā? Nekas vairāk, kā vien – lai Dievs tur būtu klāt ar Savu vārdu; kur ir Dieva vārds, tur arī Viņš mīt, savukārt tur, kur nav Dieva vārda, tur Dievs nevar mājot – lai arī cik lielu un krāšņu namu mēs celtu. Kur Viņa vārds top sludināts, tur Viņš arī atrodams; bet, kur nav šī pasludinājuma, tur nav Dieva nama – kaut arī baznīcas būtu sabūvētas cita pie citas. Baznīcai tikai tad ir nozīme, ja tajā skaidri tiek sludināts Dieva vārds.

Tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības! (Rom.11:20)

Dažs labs izcils svētais var, gluži nemanot, kļūt ticībā vājāks nekā es. Tāpat arī man Dievs šai pašā brīdī var dāvāt lielu, stipru ticību, bet, iekams vēl pagūšu apdomāties, Viņš var ļaut man atkal atkrist un dot ticību kādam citam lielam grēciniekam. Kādēļ tad Dievs tā rīkojas, kādēļ Viņš neļauj saviem svētajiem pastāvīgi palikt stipriem ticībā? Tādēļ – lai viņi nekļūtu lepni un nedomātu, ka ticība viņiem radusies pašiem no sevis, lai svētie nesāktu uzskatīt sevi par dieviem. Tieši tādēļ Dievs mēdz visu tā mainīt un sajaukt, lai cilvēki zinātu, ka Viņš ir Dievs, apzinātos, kas ir viņi paši, un paliktu pazemībā. Viņš prasa pazemību ne tikai no mums, bet arī no visizcilākajiem svētajiem – pat no savas mātes. Ikvienam cilvēkam jānāk Dieva priekšā visdziļākajā pazemībā un jāsaka: es neesmu nekas un nespēju itin neko.

Kristus mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un darījis mūs par ķēniņiem, par praviešiem Dievam, savam Tēvam. (Jņ.atkl.1:5-6)

Ticīgie ir īsti ķēniņi – ne tā, ka viņi valkātu zelta kroņus, turētu zelta scepterus, tērptos zīdā, samtā, purpura un zelta drānās, bet, kas ir vēl daudz vairāk, viņi kļuvuši par kungiem, kas valda pār nāvi un velnu, elli un visām nelaimēm. Viņiem kauns ir – gods, elle – Debesu valstība, nāve – dzīvība, velns – salmu putnubiedēklis, grēks – taisnība, nelaime – laime, nabadzība viņiem ir bagātība utt. Jo viņi ir visu lietu kungi; viņi ne no viena nav atkarīgi, jo ir piederīgi Dievam un Dievs ir viņu draugs, jā, viņu mīļais Tēvs, pie kura tie atrod bagātību, lielus dārgumus un visu labumu pārpilnību; tādēļ ticīgajiem nevar kaitēt ne grēks, ne nāve, nedz arī velns, bads, slāpes, aukstums, karstums, zobens vai kāda cita nelaime. Jā, ticībā viņi uzvar visas lietas un it visā var atrast gluži pretējo: nabadzībā – bagātību, grēkā – taisnību, kaunā – lielu godu, badā un slāpēs – visu labumu pārpilnību.

Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. (Rom.7:20)

Ja nebūtu šā mūsos mītošā grēka, tad nebūtu arī visu to grēku, ko mēs darām. Šis ir grēks, kas netiek izdarīts – kā visi pārējie -, bet kas dzīvo, ir un paliek, darīdams visus pārējos grēkus, ne tikai dažreiz vai kādu laiku, bet – kamēr vien cilvēks dzīvo, viņā ir grēks. Tas neizpaužas, kamēr ārēji tiek atvairīts un apslāpēts, taču iekšēji saglabājas kā ļaunuma sakne, celms un avots; šis avots ir jāaizber, jāizrauj koka sakne, citādi, tiklīdz tu kādā vietā būsi to apslāpējis, tas izlauzīsies desmit citās vietās. Šī sērga ir jādziedē, ķeroties klāt tās cēlonim. Citādi tu mūžīgi varēsi pūlēties ar ziedēm un plāksteriem, tā tomēr nebūs izdziedināma gluži kā strutojošs augonis – un kļūs aizvien ļaunāk. Šis grēks nav iznīdējams arī ar likumiem un sodiem, kaut arī būtu ne viena vien elle, bet vesels tūkstotis; to spēj izmēzt vienīgi Dieva žēlastība, kas cilvēka dabu dara jaunu un šķīstu.

Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas smaržu visās malās. (2.Kor.2:14)

Bieži vien viss izskatās tā, ka ticīgajiem nekas neizdodas, un tūliņ būs jāzaudē pēdējās cerības. Taču ticība arvien uzvar, tā pārvar visas kļūdas un draudošās briesmas, ar ko nākas sastapties svētajiem.Ticība dara redzīgos aklus un dzirdīgos kurlus, savukārt aklos – redzīgus un kurlos – dzirdīgus; īsi sakot: ticība negrēko un neko nepazaudē. Ja arī ticīgs cilvēks savas muļķības vai neuzmanības dēļ kļūdās vai paklūp, tomēr Dievs to mēdz pamanīt jau iepriekš – Viņš vērš visu par labu, apklāj šīs kļūdas un kārto lietas tā, ka viss tomēr beidzas labi un laimīgi. Tik spēcīga ir ticība un lūgšana. Jā, ticība patiesi ir visspēcīga, dzīva, darbīga lieta, uz to varam droši paļauties. Ir jāturas tikai pie Dieva vārda, lai kā mums klātos.