Decembris

Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu. (Rom.13:12)

Šo dienu rada mūsu vismīlīgākā Saule – Jēzus Kristus; tādēļ pravietis Malehijs Viņu sauc par taisnības sauli un 3. nodaļā saka: “Jums, kas Manu vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas.” ‘(Mal. 3:20) Kristus pats ir saule, no Viņa nāk un visā pasaulē atspīd gaisma un diena, tas ir, Evaņģēlijs. 19. psalma 2. panta vārdi brīnišķīgi apraksta sauli un dienu – Kristu un Evaņģēliju: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.” – Gluži kā mīļās debesis nes mums sauli un dienu, tā apustuļi ar savu sludināšanu nes un sniedz mums patieso Kristus sauli. Tas viss sacīts par šo visgaišākās dienas sākumu – par Evaņģēliju, kuru Raksti slavē tik mīļiem un skaistiem vārdiem. Jo tā ir diena, kura dara mūs dzīvus, priecīgus, darbīgus un nes sev līdzi visu labo.

Celsimies un noiesim uz Bētli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis. (1.Moz.35:3)

Upurēšana patiesībā nav nekas cits, kā Dieva slavēšana un pateikšanās Viņam par to, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas saskaņā ar apsolījumu grib mūs uzklausīt un būt mums līdzās visās bēdās un izglābt mūs no nāves. Jo Viņš ir mūsu Dievs; mēs pateicamies Viņam, ka Viņš mūs līdz šim ir uzturējis un pasargājis, turklāt uzturēs arī turpmāk, kaut arī dažkārt tiekam pārbaudīti un mums škiet, ka parbaudījumu smagums jau sniedzas pāri mūsu spēkiem. Tieši tādēļ tiek celtas baznīcas. Taču, ja tajās netiek nesti īsti upuri Dievam, tās būtu saucamas par govju un cūku kūtīm, nevis par altāriem un baznīcām. Jo baznīca vajadzīga tādēļ, lai ļaudis tur sanāktu kopā un viņiem tiktu mācīts par Dievu, ka Viņš ir mūsu Dievs, kas mūs pārbauda mūsu pašu labā. Tas ir sprediķis par ticību, par mūsu pacietību, par Dieva žēlastību, par to, kā Dievs vada un valda savus ļaudis. Kur šāda mācība netiek sludināta un uzklausīta, tur nav ne baznīcas, ne altāra.

Tad nu ziniet, ka Tas Kungs mani brīnišķi vadījis. (Ps.4:4)

Tas ir, itin kā būtu sacīts: kam gan jūs svārstāties šurpu turpu, kādēļ meklējat paši savu padomu un palīdzību drīz šeit, drīz tur, kādēļ meklējat drīz šo, drīz citu mierinājumu? Tas viss taču ir tīrie nieki, meli, kas nespēj līdzēt, – ar tiem jūs tikai pieviļat paši sevi. Atzīstiet un ziniet, klausieties un ticiet: kurš grib būt Dieva svētais, kurš vēlas saņemt Viņa žēlastību un pateikt Viņam, tam jāļauj, lai Dievs viņā brīnišķi darbojas. Bet, ja jūsu vai kādas citas radības padoms un palīdzība spētu jūs glābt, – tas nebūtu nekas brīnumains; kas nesniedzas pāri jūsu saprašanai, tas nav brīnums. Savukārt tad, kad jūs zaudējat cerības, kuras bijāt likuši uz sevi vai citiem, kad atstājat savu lietu vienīgi Dieva ziņā, – tad notiek tā, kā rakstīts psalmā : “Viņš savai taisnībai liks starot kā gaismai un tavām tiesībām kā saulainai dienai.” (Ps. 36:6) Taču tas viss notiks savā laikā un savā veidā, par ko ne jums, ne kādam citam nekas nav zināms.

Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (1.Jņ.4:9)

Šeit redzam visaugstāko Devēju, vislielāko mīlestību un cēlāko dāvanu, kas mums tiek dota no tīras mīlestības, nevis mūsu nopelnu dēļ; šī dāvana mums dota tā, ka tai ir jābūt un jāpaliek dāvanai, kas nevar tikt aizdota, iedota lietošanā uz kādu laiku, nedz atlīdzināta. To saņemot, nav jādara nekas vairāk, kā tikai jāpasniedz roka un ar labu prātu tā jāpieņem. Ja nav ne siržu, ne roku, kas šādu dāvanu var saņemt – mums jāsūdz Dievam savi grēki. Jo, ja mēs visu labi pārdomātu un nebūtu tik vēsi, tad mūsu sirdis tā iedegtos priekā, ka mēs ne vien labprāt kalpotu Dievam, bet Viņa dēļ ar prieku panestu jebkādas ciešanas, jo Viņš mums ir devis tik nenovērtējamu dārgumu. Bet mūsu neticības dēļ, mēs, velna sakūdīti, meklējam prieku pasaulē, lai gan tas ir gluži veltīgi.

Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (1.Jņ.4:9)

Šeit redzam visaugstāko Devēju, vislielāko mīlestību un cēlāko dāvanu, kas mums tiek dota no tīras mīlestības, nevis mūsu nopelnu dēļ; šī dāvana mums dota tā, ka tai ir jābūt un jāpaliek dāvanai, kas nevar tikt aizdota, iedota lietošanā uz kādu laiku, nedz atlīdzināta. To saņemot, nav jādara nekas vairāk, kā tikai jāpasniedz roka un ar labu prātu tā jāpieņem. Ja nav ne siržu, ne roku, kas šādu dāvanu var saņemt – mums jāsūdz Dievam savi grēki. Jo, ja mēs visu labi pārdomātu un nebūtu tik vēsi, tad mūsu sirdis tā iedegtos priekā, ka mēs ne vien labprāt kalpotu Dievam, bet Viņa dēļ ar prieku panestu jebkādas ciešanas, jo Viņš mums ir devis tik nenovērtējamu dārgumu. Bet mūsu neticības dēļ, mēs, velna sakūdīti, meklējam prieku pasaulē, lai gan tas ir gluži veltīgi.

Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs. (Mt.21:5)

Nebīsties! Viņš nenāk tā, kā nāca pie Ādama, Kaina, babiloniešiem, Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem, nedz arī tā, kā nāca pie Israēla tautas Sinaja kalnā. Viņš nenāk savā bardzībā, negrib tevi tiesāt, nedz atprasīt parādu. Visas dusmas ir rimušas, palikusi vienīgi laipnība un lēnprātība. Šoreiz Viņš izturas pret tevi tā, lai tava sirds sajustu prieku, mīlestību un pilnīgu paļāvību – lai turpmāk vari turēties pie sava Dieva un meklēt pie Viņa patvērumu daudz vairāk, nekā agrāk esi no Viņa baidījies un bēdzis. Kristus ir ne vien atpestījis mūs no grēka, nāves un elles varas, kļūdams par mūsu ķēniņu, bet Viņš ir arī darījis pats sevi par mūsu īpašumu, lai viss, kas Viņam pieder, piederētu arī mums – kā Sv. Pāvils saka: “ Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?”(Rom.8:32). Tā nu Ciānas meita saņem no Kristus divus dārgumus: pirmais ir – ticība un Svētais Gars sirdī. Šī dāvana dara mūs šķīstus un brīvus no grēka. Otrs ir – pats Kristus. Tādēļ Ciānas meita var lepoties ar Kristu kā ar savu mantojumu, itin kā viņai piederētu viss, kas pieder Kristum. Sv. Pāvils par to saka:” Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki.” (Rom.8:17)

Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! (Fil.4:4)

Šis prieks ir ticības auglis un sekas. Tava sirds nevar rast prieku Dievā, pirms nav sākusi ticēt. Kur nav ticības, tur atrodamas vienīgi bailes, bēgšana, kauns un bēdas, tiklīdz tiek pieminēts un atgādināts Dieva vārds. Jā, neticīgā sirdī mīt tikai pretestība un naids pret Dievu. Tas tādēļ, ka sirds sajūt savu vainu un nespēj paļauties uz Dieva žēlastību un labvēlību, zinādama, ka Viņš ienīst grēku un savā bardzībā piespriež tam briesmīgu sodu. Tā nu šī vēstule rakstīta nevis grēciniekiem, bet svētajiem. Grēciniekiem vispirms ir jādzird, kā kļūt brīviem no grēka un iemantot Dieva žēlastību; tad arī prieks rodas pats no sevis – tiklīdz cilvēks ir atraisījies no sirdsapziņas mokām. Redzi, tāds ir prieks, par kuru šeit runā Sv. Pāvils. Tur nav vairs ne grēka, ne baiļu nāves un elles priekšā, bet vienīgi priecīga, visaptveroša paļāvība uz Dievu un Viņa žēlastību. Un vēlreiz es jums saku: priecājieties! Šis apustuļa vārdu atkārtojums pastiprina tajos izteikto pamudinājumu. Un tas mums patiesi ir vajadzīgs – ja arī dažreiz krītam grēkā, mūsu prieks Dievā lai ir stiprāks par grēka radītajām bēdām!

Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. (Lk.21:27)

Šo spēku vari saistīt ar eņģeļu pulkiem, ar svētajiem un visu radību, kas līdz ar Kristu nāks uz Pastaro tiesu – un šī man šķiet īstā un pareizā izpratne -,vai arī ar spēku un stiprumu, kāds atklāsies šajā Kristus atnākšanā, šī atnākšana būs daudz varenāka par pirmo reizi, kad Kristus nāca necilā un pazemīgā veidā.Kristus arī saka ne tikai – ka Viņš nāks, bet arī – ka viņi redzēs šo atnākšanu. Kad Kristus nāca miesīgā veidā, neviens Viņu neredzēja. Viņš arī tagad ik dienu nāk caur Evaņģēliju, garīgā veidā ienākdams ticīgās sirdīs; arī to neviens neredz. Bet atnākšana, par ko tiek runāts šajā vietā, būs visiem redzama. To redzēs ikviens, turklāt ikviens Viņā pazīs to pašu Cilvēku – Kristu, kas dzimis no Marijas un dzīvojis uz zemes. Kad Kristus saka: ļaudis redzēs Cilvēka Dēlu, tad tas skaidri norāda, ka šī nākšana būs miesīgi redzama – Viņš nāks savā miesīgajā veidolā, taču būs apveltīts ar lielu spēku un varu, un Viņam līdzi nāks eņģeļu pulki; Kristus nāks godībā, sēdēdams uz gaiša mākoņa, un visi svētie nāks līdz ar Viņu. Par šo dienu Svētie Raksti runā daudz, tie norāda tieši uz šo gaidāmo Kristus atnākšanu.

Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. (Mt.25:34-35)

Raugies, lai arī tu būtu to vidū, kuri Kristus dēļ izturas pret citiem laipni un žēlsirdīgi vai panes ciešanas, tad varēsi ar prieku sagaidīt Pastaro dienu, un tev nebūs jābīstas no Dieva tiesas. Jo Viņš tevi jau ir no tās atbrīvojis un piepulcinājis tiem, kuriem jāstāv pie Viņa labās rokas. Jo mēs, kas esam kristieši, ceram un no visas sirds ilgojamies, kaut drīzāk nāktu tiesas diena – kā mēs arī lūdzam: lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek…atpestī mūs no ļauna! Mēs ilgojamies dzirdēt šos jaukos vārdus: nāciet, jūs, svētītie, mana Tēva Valstībā! Mēs gaidām šo spriedumu; jo esam kristieši un tieši šīs cerības dēļ tiekam tik ļoti apspiesti un vajāti, ciezdami gan no velna, gan arī no mūsu pašu miesas, kas negrib mums ļaut ticēt un priecāties; tāpat mums uzbrūk arī pasaules tirānija un naids – mums it visur jādzird par varmācību, ar kādu velns un pasaule pretojas Evaņģēlijam, radīdami uz zemes tik daudz posta, ka mums jāpagurst no šīs dzīves un jāsauc: nāc, mīļais Kungs, nāc un atpestī mūs!

Par Viņu liecina visi pravieši. (Ap.d.10: 43)

Tādēļ katram, kas grib gūt patiesu labumu no Svēto Rakstu lasīšanas, arvien jāmeklē tajos Kristu; tad viņš atradīs arī mūžīgo dzīvību. Turpretī, ja, lasīdams Mozus un praviešu grāmatas, nemācos atzīt, ka Kristus manas un visu cilvēku pestīšanas dēļ no Debesīm nācis, cilvēks tapis, cietis, miris, aprakts, augšāmcēlies un uzkāpis Debesīs, lai caur Viņu es tiktu samierināts ar Dievu, saņemtu visu grēku piedošanu, žēlastību, taisnību un mūžīgo dzīvību, – tad Rakstu lasīšana neko nedod manai pestīšanai. Šādi lasīdams un studēdams Rakstus, es gan varu kļūt par mācītu vīru un sludināt šīs lietas citiem, taču man ar to nekas nav līdzēts. Ja neatrodu un neiepazīstu Kristu, tad nevaru atrast ne pestīšanu, ne mūžīgo dzīvību, jā, tās vietā atrodu tikai rūgtu nāvi; tā mūsu mīļais Dievs ir lēmis: nav cita vārda, kurā cilvēkam tiktu dāvāta pestīšana, kā vien – Jēzus vārds (Ap.d.4:12).

Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī. (1.Moz.3:15)

Šie ir vārdi, kuros skaidri izteikts spriedums sātanam; tajos visiem dievbijīgiem cilvēkiem tiek sniegts drošs mierinājums. Velnam pretī stājas Dieva Dēls, un šīs aizsardzības dēļ Baznīca ir drošībā. Tomēr sātans vēl nemitas trakot savā negantajā naidā pret šo sievas dzimumu. Kad Kristus guļ šūpulī, velns ar Hēroda starpniecību jau tīko pēc Viņa dzīvības, tā ka Viņam nākas dzīvot Ēģiptē, pagānu vidū. Vēlāk šis ienaidnieks izmēģina visu, kas vien ir viņa spēkos, līdz beidzot Ģetzemanes dārzā nodod Viņu jūdiem, liek Viņu satvert un sist krustā. Tik briesmīgā naidā velns ir iededzies pret Dieva Dēlu. Bet nu viņš redz, ka Kristus sēž pie Dieva labās rokas un ir izvairījies no visām ienaidnieka bultām, tādēļ ar visu savu neremdināmo niknumu vēršas pret Baznīcu. Nabaga Baznīcai nebūs miera, jo tā negrib paklausīt sava Kunga Jēzus Kristus ienaidniekiem. Un kā tad citādi Baznīca varētu rīkoties? Papēdī kodējs- velns- negrib palikt mierā, nedz ļaut baudīt mieru mūsu Kungam, kas saminis viņa galvu. Savukārt mūsu Kungs negrib paciest šos kodienus papēdī. Esi gudrs un nejaucies šajā strīdā, citādi saņemsi savu šķīrēja algu – Kristus tevi nolādēs un velns saplosīs. Tādēļ ļauj, lai viss notiek tā, kā notiek, nejaucies lietās, kas nav tavā ziņā – tu nevarēsi samierināt Kristu ar Beliālu. Viņu savstarpējais naids ir pārāk liels. Vienam galu galā jāiet bojā, bet otram jāpaliek – citādi nevar notikt. Pati lielākā muļķība pasaulē ir – vēlēties savienot Kristu ar Beliālu, dievbijīgo un bezdievi.

Bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. (Jņ.1:17)

Kad bauslība saka tavai izbiedētajai sirdsapziņai: tas un tas tev ir pavēlēts, taču tu to neesi darījis; par to tev nāksies atbildēt – šajā cīņas laikā un nāves bailēs ir īstais laiks un nepieciešamība rast ticības drosmi, kas ar visu savu spēku izlaužas cauri visām bailēm, stājas pretī bauslībai un droši saka: mīļā bauslība, vai tu vien esi Dieva vārds? Vai tad arī Evaņģēlijs nav Dieva vārds? Vai tad apsolījumam pienācis gals? Vai Dieva žēlastība ir izsīkusi? Tādēļ – kad bauslība mani apsūdz, apliecinot, ka esmu grēcinieks, kas ierakstīts Dieva parādnieku sarakstā, man jāatzīst, ka tā patiesi ir; taču šis secinājums: tādēļ tu esi pazudis – man nav jāpieņem, bet stiprā ticībā jāturas tam pretī un jāsaka: pēc bauslības sprieduma es gan esmu nabaga nolādēts grēcinieks; taču es apelēju pie Evaņģēlija. Jo Dievs ir devis ne tikai bauslību vien, bet vēl arī citu Vārdu, ko sauc par Evaņģēliju; tas ar savu žēlastību dāvā man grēku piedošanu, taisnību un dzīvību.

No israēliešiem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! (Rom.9:5)

Iznīcināt grēku, nāvi un lāstu, nopelnīt taisnību, dzīvību un Dieva svētību – tas nav tāds darbs, kas būtu pa spēkam kādam svētam vīram, jā, pat pašam Gabrielam. Visus šos darbus Raksti piedēvē Kristum, tādēļ ir skaidrs, ka Viņš ir īsts, patiess Dievs. Ja ticu, ka tikai Kristus cilvēciskā daba par mani ir cietusi, tad jau Kristus ir pārāk vājš, lai būtu mans Pestītājs – tad drīzāk gan arī Viņam pašam būtu vajadzīgs Pestītājs. Turpretī, ja mans dārgums ir tas, ka Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, par mani ir miris, tad tas ir kas daudz lielāks un varenāks par visiem grēkiem, nāvi, elli, par visām nelaimēm un sirdssāpēm.

Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Visuvarenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks. (Jes.9:5)

Kristus tiek saukts par Brīnumu, jo viss, ko Viņš dara savā kristīgajā Baznīcā, ir brīnumaini un neparasti. Kristīgajai Baznīcai, jā jau sacīts, ir brīnumaina taisnība un svētums, kas apslēpts visai mūsu saprašanai.Bet, kad jānes krusts, viss notiek vēl brīnumaināk un neparastāk. Jo kristietim, kas ir kristīts un apliecina Kristu, pasaulē ir jācieš un jātiek vajātam Kristus un Evaņģēlija dēļ. Par Padoma devēju Kristus tiek saukts tādēļ, ka Viņš ir uzticams padomdevējs, kas spēj dot labu padomu visās vajadzībās, ik reizi, kad nepieciešams padoms, izpratne un mierinājums. Jo, kā Kristus brīnumainā veidā vada un valda savu svēto Baznīcu, kad tai jānes grēks, krusts, bēdas, kauns, negods un vajāšanas, tāpat Viņš ar labu, uzticamu padomu stāv klāt savai Baznīcai un palīdz tai visās ciešanās. Kristus tiek saukts arī par Spēku, tādēļ, ka – likdams mums pieredzēt dažādas nelaimes, ļaudams velnam mūs mocīt no iekšienes, bet pasaulei no ārienes, tajā pašā laikā ar Savu uzticamo padomu un svēto Vārdu mūs stiprinādams visās šajās ciešanās – Viņš reiz ar lielu spēku vedīs ārā no tām. Viņš tiek saukts arī par Varoni, par Cīnītāju. Mēs, vācieši, par varoni saucam milzi, kam pietiek spēka, lai izcīnītu grūtas cīņas, kas satriec ienaidniekus, kuri pulcējas viņam visapkārt. Šādi pravietis norāda, ka šis Kungs un Ķēniņš cīnās ar saviem ienaidniekiem.

Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem. (Lk.15:2)

Kristus ciltskoka aprakstā jeb radinieku sarakstā varam pamanīt to, ka evaņģēlists piemin četras Rakstos labi pazīstamas sievas – Tamāru, Rahabu, Ruti un Betsebu; bet tādas sievas, kam bijusi ļoti laba slava, – kā Sāru, Rebeku, Leu un Rahēli – viņš nepiemin. Es domāju, tas darīts tādēļ, ka pieminētās sievas bijušas grēcinieces; Kristus ir nācis pasaulē lielā dzimtā, kurā bijušas arī netikles un nelieši. Tas mums atklāj, cik liela ir Kristus mīlestība pret grēciniekiem (kuri atgriežas). Jo ar patiesu svētumu ir tā: jo lielāks tas ir, jo tuvāk tas pienāk grēciniekam. Ja Kristus būtu farizejs, Viņš nebūtu lepojies ar šādiem radiniekiem – jā, Viņš būtu raucis degunu un novērsies no tiem. Bet, tā kā Viņš bija svēts, arī šīs grēcinieces tiek sauktas par Viņa vecmāmiņām.

Kaut kur atskanēja sauciens: “ Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!” (Jes.40:3)

Kristus ceļa sagatavošana un Jāņa tiešais amats bija darīt visu pasauli pazemīgu, sacīt, ka visi cilvēki ir grēcinieki, pazuduši, nolādēti, nabadzīgi, trūcīgi, nožēlojami ļaudis un nekāda dzīve, neviens darbs, neviena kārta nav tik svēta, skaista un spoža, ka nebūtu pakļauta lāstam, – ja vien tur nemājo, nedzīvo, nestrādā Kungs Kristus, kas caur ticību paveic visas lietas; tātad visai pasaulei ir vajadzīgs Kristus, visiem ir jātiecas iemantot Viņa žēlastību. Jo, kur vien tas tiek sludināts, tur visi cilvēku darbi un dzīve nav nekas – tur atskan Jāņa Kristītāja skaidrais sauciens tuksnesī un skaidrā, šķīstā kristīgās mācības patiesība. Tā arī ir īstā ceļa sagatavošana Tam Kungam, teku nolīdzināšana klajumā.

Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. (Mt.11:5)

Arī Mozus valstība ir mūsu Kunga Dieva valstība, un Mozus pasludinājums arī ir Dieva vārds – tāpat kā laicīgā valstība var tikt saukta par Dieva valstību. Taču tā ir tikai Dieva kreisās rokas valstība, ko Viņš iedibinājis un nodod tēva, mātes, ķeizara, ķēniņa, tiesneša un bendes pārvaldīšanā. Bet īstā Dieva valstība ir tā, kurā valda Viņš pats, nenododams savu varu ne tēvam, ne mātei, ne valdībai un uzraugiem, bet – kur Viņš pats ir klāt un sludina savu Evaņģēliju. Tādēļ, kad notiek tā, ka tava dievbijība tev vairs nevar palīdzēt, mācies sacīt: es esmu darījis visu, ko varēju. –Bet ko tad, ja tas neko nebūs līdzējis? Te nu ir nepieciešams, lai tu turpinātu un teiktu: es esmu dzirdējis, ka Ķēniņš, mans mīļais Kungs Kristus, ir darījis sešu veidu brīnumu zīmes, kuras neviens cits nespēj atkārtot. Un viena no tām ir – ka nabagiem tiek pasludināts Evaņģēlijs; un tas ir dots tādēļ, lai mierinātu izbiedētas sirdis. Tādēļ es nebīstos un nekrītu izmisumā. Dieva dotais žēlastības un mierinājuma apsolījums mums tiek sniegts Kristū un caur Kristu: kas Viņam tic, tam visi grēki ir piedoti, bauslība piepildīta, sirdsapziņa atpestīta un galu galā tiks dāvāta mūžīgā dzīvība. Vai gan nabaga nožēlojamā sirds un nomāktā sirdsapziņa kaut kur varētu dzirdēt vēl uzmundrinošākus vārdus un apsolījumu? Grēks, nāve, elle, pasaule, velns un viss ļaunais zaudē savu nozīmi, kad nabaga sirds saņem šādu Dieva apsolījuma mierinājumu un tic tam. Darīt aklos redzīgus un uzmodināt mirušos – tā ir pavisam vienkārša lieta salīdzinājumā ar Evaņģēliju, kas tiek sludināts nabagiem.

Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība. (Jer.23:6)

Tā kā cilvēks pēc savas dabas ir nedrošs visos savos darbos, ar kuriem viņš domā patikt Dievam, un viņu arvien māc šaubas, tad viņa sirds nevar būt droša un mierīga Dieva priekšā, tā neprot vērsties pie Viņa un Viņu piesaukt, bet baiļojas un bēg no Dieva, galu galā iekrizdama naidā pret Dievu un izmisumā. Kad notiek īstā cīņa – kad jāstājas Dieva tiesas priekšā, cilvēks sajūt un redz, ka ar visu savu dzīvi un darbiem nespēj pastāvēt Dieva priekšā, bet nogrimst elles bezdibenī ar visiem saviem darbiem. Lai šādā izšķirīgā brīdī varētu pastāvēt, mums nepieciešams cits pamats, ne mūsu pašu jeb bauslības taisnība, bet Kristus mūžīgā taisnība, kas ir pie Dieva labās rokas, kur velns to nevar sagraut un Dieva tiesa nevar apsūdzēt. Mani ar visu manu dzīvi un darbiem velns var pieveikt, kad vien grib; viņam tikai jāatgādina man Dieva tiesa un dusmība, un visi mani darbi tiek aizpūsti kā pūkas pa vējam. Bet, kad raidu viņu projām no maniem darbiem, norādīdams uz manu Kungu Kristu, kas sēž pie Tēva labās rokas un dāvā man savu taisnību, tad velnam ir jāatstāj mani mierā.

Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt Jēzu, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem. (Mt.1:21)

Neviens vārds uz zemes nesastopas ar tādu naidu, kā tieši šis – Jēzus Kristus; taču ne tādēļ, ka ļaudis to negribētu ne izrunāt, ne dzirdēt. Jā, tieši šā Vārda niknākie ienaidnieki visvairāk ar to lepojas, turklāt sauc sevi par kristīgo Baznīcu un Dieva tautu, turpretim mūs viņi nolād un zaimo kā ķecerus un Dieva niknākos ienaidniekus. Kādēļ? Tādēļ – ka mēs šim Vārdam neļaujam palikt tikai Vārdam un burtiem vien, bet ticam, sludinām un apliecinām, ka šis Cilvēks, kura vārds ir Jēzus Kristus, atbilstoši savam Vārdam, ir pasaules vienīgais Pestītājs, kas atpestī mūs no grēkiem, ir vienīgais Augstais Priesteris, kas samierina grēciniekus ar Dievu, ir vienīgais Kungs un Ķēniņš, kas glābj no visām bailēm un posta, un ka vienīgi Viņš atpestī no grēkiem un nāves, ka vienīgi Viņš ar savu žēlastību sniedz mūžīgo dzīvību tiem, kuri Viņu atzīst par savu Pestītāju. Mīļais Dievs, ļauj man būt tādam Svēto Rakstu doktoram, kas prot pareizi izrunāt Jēzus Kristus vārdu!

Jo tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ.3:16)

Tas attiecas uz tevi – tieši tāpat kā uz Sv. Pēteri un Pāvilu, jo arī tu esi cilvēks un pasaules daļa. Tādēļ nedomā: kas zina, vai ari es esmu viens no tiem, kam ir dāvāts Dieva Dēls un caur Viņu apsolīta mūžīgā dzīvošana; jo ar tādām domām tu darītu Dievu To Kungu par meli. Tādēļ, kad kaut kas tāds ienāk prātā, pārmet krustu, it kā pats velns tev būtu piestājies. Neļauj, lai šādas domas tevi piekrāptu, bet saki: kāda gan nozīme tam, ka es neesmu ne Pēteris, ne Pāvils? Ja Dievs šo dārgumu būtu gribējis dot tikai viņiem un viņiem līdzīgiem cilvēkiem, kuri būtu tās cienīgi, tad drīzāk gan Viņš to būtu dāvājis eņģeļiem, kuri ir šķīsti un neaptraipīti gari, vai arī – Saulei un Mēnesim. Bet šeit ir rakstīts, ka Viņš Savu Dēlu ir devis pasaulei; tā ir šādas dāvanas cienīga. Tādēļ, lai arī neesmu ne Pēteris, ne Pāvils, tomēr vēlos, lai arī es netiktu izslēgts no šā dārguma saņēmēju vidus, jā, es gribu saņemt no tā tieši tikpat daudz, cik saņēmuši Dāvids un visi apustuļi.

Ir atspīdējuši žēlastībā, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgajām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā. (Tit.2:11–12)

Kas grib dzīvot tikumīgu, taisnu un dievbijīgu dzīvi, tam jāsamierinās ar pretinieku naidu un jānes krusts. Viņš nedrīkst ļaut sevi samulsināt, kaut arī viņam, tāpat kā Latam Sodomā un Ābrahamam Kanaānā jādzīvo piedzērušu, netiklu, netaisnu, viltīgu, bezdievīgu cilvēku vidū. Šī ir un paliek pasaule. Viņam jānovēršas no tās un nav jādzīvo tai, bet gan jānosoda pasaule līdz ar visām tās kārībām. Redzi, tā nu tev jādzīvo – pašā kroga namā atturīgi, meitu mājā šķīsti, deju zālē dievbijīgi, slepkavu bedrē – godīgi. Negantā pasaule dara dzīvi grūtu un atbaidošu, tā ka cilvēks vēlas, ilgojas un sauc pēc nāves un pastarās dienas, gaidīdams to ar sirsnīgām, ilgu pilnām nopūtām. Tik grūtu dzīvi dzīvot ļauj tikai žēlastība. Cilvēka daba un prāts to nespēj.

Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība. (1.Kor.1:23–24)

Visa pasaules gudrība ir viena vienīga bērnišķība, jā, tikai muļķība, salīdzinot ar Kristus atziņu. Jo kas gan ir vēl brīnumaināks nekā – zināt un atzīt lielo, neticamo noslēpumu, ka Dieva Dēls, mūžīgā Tēva attēls, ir pieņēmis cilvēka dabu un dzīvojis tajā, kļūdams līdzīgs ikvienam cilvēkam? Bet vissvarīgāk ir, lai mēs, kristieši, ar vislielāko uzcītību mācītos un zinātu, ka mūžīgā Dieva Dēls ir pazemojies tik dziļi, piedzimis tik nabadzīgs un necils, un darījis to visu mūsu grēku dēļ, mūsu labā tik ilgi apslēpdams savu godību. Tādēļ, kas grib patiesi uzņemt šo Bērnu, tam jāatceras, ka nav augstākas gudrības kā – atzīt Kristu un neapgrēcināties, kaut arī pasaulei šis pasludinājums ir Dieva gudrība un spēks, kas mūs atpestī un par ko priecājas arī mīļie eņģeļi.

Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās. (Mt.11:6)

Tā patiesi ir savāda apgrēcība – pasaule apgrēcinās pie Kristus, kas uzmodina mirušos, dara aklos redzīgus, kurlos dzirdīgus un nabagiem (Garā) sludina Evaņģēliju. Ko gan tāds, kas uzskata šo Pestītāju par velnu, varētu uzskatīt par Dievu? Taču šai aplamībai ir savs pamats – Kristus grib dot mums Debesu valstību, bet pasaule tīko pēc šīs zemes valstības. Kristus grib dāvāt drošus, neiznīcīgus, mūžīgus, svētīgus Debesu dārgumus, bet pasaule kāro saņemt pasaulīgs, laicīgas, iznīcīgas lietas, kurām līdzi nāk vairāk rūpju un baiļu nekā prieka un drošības. Tāda ir šī atšķirība, kas ir apgrēcības pamats. Es uzticīgi lūdzu un pamācu ikvienu dievbijīgu kristieti: neapgrēcinieties, dzirdot vienkāršo valodu un notikumus, kas rakstīti Bībelē, un neapšaubiet tos. Lai cik vienkāršas un nesaprātīgas šīs lietas varētu šķist, tie tomēr nav tikai vārdi, darbi, stāsti un notikumi, bet augstās, dievišķās majestātes spēks un gudrība. Šajā Grāmatā atradīsi sili un autiņus, kuros guļ Kristus un uz kuriem eņģelis norāda, uzrunādams ganus. Tie gan ir vienkārši un necili autiņi, tomēr tajos ietīts nenovērtējams dārgums – Kristus.

Kristus dzimšanas svētki

Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē. (Lk.2:7)

Es bieži esmu sacījis un arī tagad saku: kas grib iepazīt Dievu un nemaldīgi domāt par Viņu, tas lai ieskatās silītē un visupirms iepazīstas ar Jaunavas Marijas Dēlu, kas dzimis Betlēmē – bērnu, kas guļ mātes klēpī un zīž; tad viņš it labi varēs iemācīties, kas ir Dievs. Tad šī atziņa neiedvesīs bailes, bet sniegs prieku un mierinājumu. Ir jāsargās no augstām domām, kuras ar savu lidojumu mēģina uzkāpt Debesīs bez šā Vadītāja, proti, bez Kunga Kristus Viņa cilvēcībā, kā Dieva vārds par Viņu skaidri un vienkārši saka. Paliec pie tā, un neļauj prātam tevi maldināt. Tad būsi Dievu pareizi sapratis. Jo mūsu mīļais Kungs ir cietis salu, badu un bēdas, bet īpaši un vienkāršs un nabadzīgs Viņš bija, atnākdams šeit, virs zemes, piedzimis Betlēmē. Tur Viņam nebija ne istabas, nešūpuļa, ne spilvena, ne palaga; Viņam bija jāguļ silē govju un vēršu priekšā. Ja tur guļ mans Brālis. pats Debesu un Zemes, visas radības Ķēniņš, ja Viņš ir tā pazemojies – kā gan es uzdrīkstētos būt tik lepns? Kādēļ vēlos dzīvot greznībā un neko negribu paciest? Ja godības Ķēniņš manis dēļ cieš – kas tad es esmu? Vai nav tiesa, ka esmu nožēlojams grēcinieks un neesmu cienīgs gulēt pat uz linu susekļa, tomēr es guļu mīkstā gultā, kamēr mans Kungs guļ silē uz cietiem salmiem.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas kungs.” (Lk.2:10–11)

Eņģeļa pasludinājums vēstī, ka šis bērniņs ir mūsu Pestītājs, pie kura mēs varam atrast prieku un mierinājumu – kā pie vislielākā dārguma; visi eņģeļi un pats Dievs raugās turp, kur ir Viņš. Bet šādu dārgumu Dievs liek ne vien Jēzus mātes klēpī, bet dāvā arī man un tev, sacīdams: Viņš ir tavs; un viss, kas Viņam pieder Debesīs un virs zemes – tas būs tavs. Kas un tad nu šādus vārdus dzird, bet nepriecājas par tiem, tas pelnījis, lai zibens iedzītu viņu deviņas olektis dziļi zemē. Tādēļ mums jāpateicas Dievam par Viņa žēlastību un jālūdz, ka Viņš pats runātu un rakstītu šo pasludinājumu mūsu sirdīs, lai mēs spētu patiesi rast mierinājumu pie šā Pestītāja un caur Viņu uzvarēt nāvi un velnu. To lai mums palīdz mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Kristus. Āmen.

Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem sacīts par šo bērnu. (Lk.2:17)

Kad kristietis sāk pazīt Kristu kā savu Pestītāju, kas viņu atpestījis no nāves un iecēlis par savas Valstības mantinieku, viņa sirds tiek pilnīgi dievišķota, tā ka viņš vēlas palīdzēt ikvienam iemantot šos pašus dārgumus. Jo nav lielāka prieka, kā tas prieks, ko dod Kristus atziņa. Tādēļ kristietis māca un mudina citus, slavēdams un apliecinādams Kristu ikviena cilvēka priekšā; viņš sirsnīgi lūdz, lai arī citi varētu nākt šajā žēlastībā. Tas it nemierīgs gars, kas tomēr bauda visaugstāko mieru, tā ir Dieva žēlsirdība un miers, ka kristietis nevar klusēt un dzīvot bezdarbībā; viņš arvien cīnās visiem spēkiem, jo visa viņa dzīve ir veltīta tam, lai Dieva gods un slava izplatītos ļaužu vidū.

Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība cilvēkiem. (Tit.3:4)

Es uzdrīkstos sacīt, ka visos Svētajos Rakstos neesmu lasījis vēl jaukākus vārdus par Dieva žēlastību, kā šos divus – laipnība un mīlestība. Ievēro, ka šie vārdi ir sacīti tev – Dieva laipnība un mīlestība ir atklāta un sniegta ikvienam; balsti savu ticību šajos vārdos, mācies un stiprinies tajos ik dienu, nešaubies, esi pārliecināts, ka tieši tā tas ir: Dievs grib būt pret tevi laipns un labvēlīgs. Un, ja tu tici, Viņš pret tevi noteikti tāds ir, tādēļ tu pilnīgā paļāvībā vari lūgt un prasīt, ko vien vēlies, teikt Viņam, kas tevi nomāc, kas vajadzīgs tev un citiem cilvēkiem. Bet, ja tu tam netici, tad būtu labāk, ja tu par Deva laipnību vēl nekad neko nebūtu dzirdējis. Jo tu ar savu neticību dari šos dārgos, mierinošos, žēlastības pilnos vārdus par meliem, parādīdams, ka neuzskati tos par patiesību. Tā ir tik liela negoda un necieņas izrādīšana Dievam, ka vēl lielāku grēku tu droši vien nevarētu izdarīt. Bet, ja tici Dieva laipnībai un mīlestībai, tad nav iespējams, ka tava sirds no prieka Dievā nesāktu smieties, nekļūtu brīva, droša un bezbailīga.

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla. Pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ.1:14)

Šeit Jānis izsaka to, kas ir ”Vārds”, par kuru runājis viņš pats un arī Mozus, proti – tas ir Dieva vienīgais Dēls, kas iemantojis visu Tēva godību. Tādēļ Jānis Viņu sauc par vienīgo, vienpiedzimušo Dēlu – Viņš tiek atšķirts no visiem citiem Dieva bērniem, kas nav Viņa dabīgie bērni; jo tāds ir vienīgi šis Dieva Dēls.Tas vēlreiz skaidri parāda Kristus patieso dievišķību. Jo, ja Viņš nebūtu Dievs, tad nevarētu – atšķirībā no visiem citiem – tikt saukts par Dieva vienpiedzimušo Dēlu, kas nozīme: tikai Viņš un neviens cits, ir Dieva Dēls. Tas nevar tikt sacīts par svētajiem eņģeļiem un cilvēkiem, jo neviens no tiem nav Dieva Dēls, bet tie visi ir brāļi un radītas būtnes, žēlastībā izredzēti, nevis dabīgi dzimuši Dieva bērni.

Patiesi liels ir noslēpums: Viņš ir skatīts miesā. (1.Tim.3:16)

Īstā kristiešu prasme un augstākā gudrība ir atzīt Kristu – atzīt to, ka Viņš ir tapis Cilvēks un pazemojies tik dziļi, ka ticis uzskatītas par Dieva satriektu un nomocītu, un zināt, ka Viņš to darījis mūsu (grēku) dēļ. Arī velnam vislielākās ciešanas rada tieši tas, kas tiek mācīts, dziedāts un sludināts par to, kā Kristus tapis Cilvēks. Tādēļ man ļoti patīk, ka baznīcās skaļi un lēni tiek dziedāts: Et homo factus est; et verbum caro factum est(un Viņš ir Cilvēks tapis, un Vārds ir tapic miesa). Šos vārdus velnam ir nepanesami dzirdēt – tie liek viņam bēgt vismaz vairāku jūdžu tālumā; jo velns skaidri jūt, kāds ir šo vārdu saturs. Cik sirsnīgi mēs priecājamies par šiem vārdiem “Vārds tapa miesa jeb Cilvēks”, tikpat stipri velns no tiem izbīstas un dreb, saprazdams, ka mums viss ir labi. Taču pasaule nicina visus Dieva darbus un vārdus – tādēļ ka tie tiek sniegti tik vienkāršā, vientiesīgā veidā un izteiksmē.

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, ber no Dieva. (Jņ.1:12-13)

Kristietim it jābūt cilvēkam, kas ir piedzimis par kristieti. Te neklājas lāpīties ar darbiem, kā to dara Mozus skolnieki un visi darbu svētie, kas grib visu paveikt ar pavēlēm, izspiezdami no cilvēka vienu vai otru darbu, galu galā tā arī neko nepanākdami. Ir vajadzīgi gluži jauni cilvēki, kas tiktu saukti – no jauna dzimušie Dieva bērni, kas tic Kristus vārdam, tas ir, kas ar savām sirdīm turas pie Vārda, kas saka, ka Dievs caur Kristu piedod viņiem dzimšanu: par miesīgu piedzimšanu no tēva un mātes un par garīgu dzimšanu ūsenī un Garā. Tie, kuri ir dabiski dzimuši, tiek saukti par cilvēkiem, un tiem ir miesa un dvēsele, prāts un sajūtas, acis, ausis un pārējie locekļi, kas cilvēkam ir. Bet tie, kuri ir garīgi dzimuši, tiek saukti par kristiešiem un nāk Dieva valstībā. Kristus par šo jauno dzimšanu īpaši sludina Nikodēmam, sacīdams: kas grib būt kristietis un nākt Dieva valstībā, tam jādzimst citādi nekā pirmoreiz, miesīgi piedzimstot. Vecā, miesīgā dzimšana te nespēj palīdzēt. Kas grib būt kristietis, tam jānomet savs vecais Ādams un jāmeklē citāda, jauna piedzimšana.

Tiešām labums un žēlastība mani pavadīs visu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Ps.23:6)

Tā kā velns nerimstas mocīt ticīgos gan iekšēji – ar saviem biediem, gan ārēji – ar viltus mācītāju ļauno viltību un tirānu varmācību, tad Dāvids psalma beigās dedzīgi lūdz, lai Dievs, kas viņam devis šo Evaņģēlija dārgumu, uztur viņu pie tā līdz pa galam, un saka: ak, kaut jel mīļais Dievs dotu man žēlastību, ka labums un žēlsirdība mani pavadītu visu mūžu! Viņš arī atklāj, kas ar šiem vārdiem – labums un žēlsirdība – domāts, proti, ka viņš varētu palikt Tā Kunga namā mūžīgi. Tas ir, it kā viņš sacītu: Kungs, Tu šo lietu esi iesācis; Tu esi man devis Savu svēto vārdu un uzņēmis Savas tautas vidū, kas Tevi atzīst, slavē un cildina; dod arī turpmāk Savu žēlastību, ka varu palikt pie Vārda un nekad nešķirties no Tava svēto kristiešu pulka! Tā pat arī 27. psalmā Dāvids lūdz: “Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un Viņu pielūgt Viņa svētajā vietā.”