Februāris

Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, stipri kļūdami ticībā. (Kol.2:6–7)

Pārdrošajiem viltus kristiešiem, kuri lielās ar savu ticību, ir jāraugās, lai viņi ar šo tukšo, aplamo lielīšanos nepieviltu paši sevi. Jo viņi gan saka: es esmu kristīts, esmu kļuvis par kristieti, tādēļ nekas vairāk man nav vajadzīgs utt. Taču šiem ļaudīm būtu jātiecas pēc tā, lai viņu ticība laistu dziļas saknes un stāvētu uz īstajiem pamatiem. Viņiem jāpārbauda pašiem sevi, jāpierāda, ka viņi stāv stingri, spēj pārvarēt kārdinājumu uzbrukumus un briesmu negaisus. Citādi tava dižošanās un drošība drīz vien var pievilt un iznīkt gluži kā dūmi gaisā; nepaļaujies uz to, ka jūties drošs, un nedomā: ja esi saņēmis mazu Dieva žēlastības un ticības dzirkstelīti, tad ar to noteikti pietiks tavai pestīšanai. Ja tev nebūs vairāk, kā tikai šī dzirkstelīte, un tu to bezrūpīgi atstāsi pelnos – nāks velns un uzlies pelniem veselu kublu ūdens, tā ka tava ticība izdzisīs.

Sīmeans.. sacīja Marijai, Viņa mātei: ”Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā.” (Lk.2:34)

Bērniņš Jēzus ļaudīm tiek parādīts divos veidos: vieniem tas ir tēls, kas kļūst par piedauzību, bet citiem – skaists un mierinošs tēls. Vieniem Viņš ir kā sprungulis, kas mētājas uz ceļa un pret ko tie paklūp; citiem Viņš ir augšāmcelšanās – kā klints ceļa malā, pret ko tie atbalstās un pieceļas. Lepni, augstprātīgi un gudri svētie ar savām pierēm atsitas pret šo klinti, krīt atpakaļ, nolād un zaimo Viņu; turpretī muļķi, ģeķi un nabaga grēcinieki pieceļas, atrazdami Viņa atbalstu, un tic Viņam. Kurš guļ, tas ar Viņa palīdzību pieceļas; kurš stāv, tas pret Viņu atsitas un krīt; kurš ir pazudis un nolādēts, tas caur Viņu top pestīts; kurš grēcīgs – top taisns un svēts. Kas grib šajā lietā rast padomu ar savu cilvēcisko prātu un gudrību, nepanāks neko citu, kā – ne vien kritīs un nekad nepiecelsies, bet arī pilnīgi aizies bojā. Jo šādi ļaudis grib pārvērst Kristu par kādu citu, nekā Dievs Viņu ir darījis.

To, kas grēka neapzina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība. (2.Kor.5:21)

Es gribētu zināt, kas notiks ar jūsu dvēselēm – vai tām reiz beidzot apniks sava taisnība, vai tās sāks ilgoties pēc Jēzus taisnības? Šodien jau daudzi saprot, kā tas var notikt – īpaši tie, kuri visiem spēkiem cenšas kļūt taisni un dievbijīgi, taču neko nezina par taisnību, kas ir spēkā arī Dieva priekšā un bagātīgi tiek mums dāvāta Kristū. Viņi paši mēģina darīt labu tik ilgi, līdz iedomājas, ka ar saviem nopelniem un tikumiem varēs pastāvēt Dieva priekšā, kas tomēr ir pilnīgi neiespējami. Līdz šim arī jūs, tāpat kā es, bijāt šādu maldīgu uzskatu varā. Jā, es joprojām cīnos pret šiem maldiem un nevaru sacīt, ka jau būtu guvis pilnīgu uzvaru. Tādēļ mācieties pazīt Kristu, krustā sisto, mācieties atmest cerības uz saviem pašu spēkiem un sacīt: Kungs Jēzu, Tu esi mana taisnība, bet es esmu tavs grēks. Sargieties kļūt tik šķīsti, ka vairs negribēsit būt grēcinieki. Kristus mājo tikai pie grēciniekiem un nekur citur. Tādēļ jau Viņš nācis no Debesīm, kur bija mājojis svēto vidū, lai mājotu šeit pie grēciniekiem. Domājiet par šo Kristus mīlestību, tad jūsu dvēseles baudīs mieru un saldu mierinājumu.

No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. (Jēk.1:18)

Visam cilvēkam ar visu, kas viņā ir, ir jānāk un jāatveras Evaņģēlijā, un tur viņam jākļūst pilnīgi atjaunotam – jāizlien no vecās ādas, kā to dara čūska. Kad čūskai āda kļūst veca, tā meklē kādu plaisu klintī; tā ielien plaisā un pati novelk sev veco ādu, atstādama to ārpusē klints plaisas priekšā. Tā cilvēkam ir jāieiet Evaņģēlijā un Dieva vārdā droši jāseko tā apsolījumam, un tas viņu noteikti nepievils. Tā cilvēks novelk savu veco ādu, atstāj ārpusē runāšanu un darbošanos, kļūdams gluži cits, jauns cilvēks, kas visas lietas uzlūko citādi nekā iepriekš – un viņš citādi spriež, citādi domā un vērtē, citādi grib un vēlas, citādi runā, citādi mīl, citādi tiecas, citādi rīkojas un darbojas. Nekas viņā vairs nav tā, kā bijis iepriekš.

Ticību es esmu turējis, kaut es arī sacīju: “Es esmu jo zemu noliekts.” (Ps.116:10)

Ja tu tici, tava sirds nevar nekļūt līksma Dievā, brīva un droša. Tad tava mīlestība laužas uz āru, darīdama labu ikvienam, kur vien tā spēj; tā sludina un vēstī šo patiesību it visiem, tā atmet visu, kas nav saskaņā ar šo mācību. Un redzi, to nu velns nespēj mierīgi noskatīties un noklausīties: viņš grib, lai tu neatstātos no viņa lietām, lai tu pieķertos gudrībai, bagātībai, slavai un varai, velns kāro padarīt tevi par ķeceri un neprātīgu cilvēku. Tādējādi tu līdz ar savu Kungu Kristu patiesības dēļ nonāc pie krusta un tiec visbriesmīgākajā veidā nozākāts; tev nākas pakļaut briesmām savu dzīvību, miesu, mantu, godu un draudzību, līdz beidzot pēc šīs dzīves vari patverties mūžīgajā dzīvošanā. Bet tas viss tev jāpieņem ar priecīgu un jāatceras, ka Dieva priekšā arī tu agrāk biji tāds pats, kādi tagad ir viņi.

Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. (Mt.23:37)

Redzi, tā rīkojas parasta cāļu māte; reti kurš dzīvnieks tik ļoti rūpējas par saviem mazuļiem. Tā pārveido balsi un liek tai skanēt žēli un lūdzoši; tā meklē un aicina savus cālīšus; ja vista atrod ko ēdamu, tā neēd pati, bet ļauj ēst cālīsiem. Tā drosmīgi cīnās pat ar vanagu; tā kliedz, izpleš spārnus un ļauj, lai cālīši paslēpjas pie viņas, palien zem spārniem un kāpj viņai pāri. Vista to visu pacieš – tā ir jauka un mīlīga aina. Tāpat arī Kristus mūs sauc ar sirsnīgu balsi; Viņš par mums ir iežēlojies un sludinājis atgriešanos, parādījis katram viņa grēkus un postu; to Kristus ir darījis no visas sirds. Viņš meklē Rakstos, aicina mūs pie tiem un ļauj mums ēst; Viņš izpleš spārnus – ar visu Viņa taisnību, nopelniem un žēlsirdību, laipni aicinādams un uzņemdams mūs zem tiem. Kristus mūs sasilda ar savu dabisko siltumu, tas ir, ar savu Svēto Garu, kas nāk vienīgi caur Viņu, un gaisos cīnās par mums, stādamies pretī velnam. Viņš ir mūsu patvērums un sargs, kas glābj no visām briesmām.

Ābrahāms ticēja Dievam, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. (Rom.4:17)

Dievs, kas caur Savu vārdu radījis debesis un zemi un licis gaismai atspīdēt tumsībā, ir pietiekami spēcīgs, lai radītu visu no nekā, darītu mirušos dzīvus, pārvērstu grēku taisnībā, lai tiem, kuri bijuši velna un elles kalpībā, dāvātu Dieva bērnu patieso brīvību. Dievs nosauca vārdā visas zvaigznes, kuras Viņš radījis; tāpat Viņš sauc vārdā arī Ābrahāma dzimumu, kas ir neskaitāms gluži kā zvaigžņu pulki – iekams vēl tas viss ir radies. Jo Dievs nesadala laiku, Viņš nenošķir pagātni no nākotnes; Viņa priekšā viss, kas noticis un kam vēl jānotiek, ir tagadne. Ar Savu vārdu Viņš var radīt to, kā vēl nav, visas bēdas un sirdssāpes pārvēršot priekā. Viņš var sacīt: “Tu, nāve un kaps, topi dzīvība! Tu, elle, kļūsti par debesīm un pestīšanu! Inde, kļūsti par zālēm un spirdzinājumu! Velns un pasaule, dodiet maniem kristiešiem vairāk labuma nekā mīļie eņģeļi un dievbijīgie svētie! Jo Es varu un gribu kopt savu vīna kalnu tā, lai caur visām ciešanām un nelaimēm tas kļūtu arvien krāšņāks un spēcīgāks!”

Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. (Jņ.6:63)

Diemžēl ir pavisam maz tādu cilvēku, kuri visu mūžu no sirds būtu gatavi sacīt, ka Svētie Raksti būtu viņu mīļākā grāmata; nav daudz arī to, kuri kaut vienu psalmu varētu droši saukt par savu. Tā laikam gan ir viena no lielākajām šīs pasaules nelaimēm, ka Svētie Raksti paliek neievēroti – arī to vidū, kuriem būtu pienākums tos lasīt un mācīt citiem. Ar visām citām lietām, ar visādām grāmatām un mākslām ļaudis nodarbojas dienu un nakti – te viņu darbam un pūlēm nav gala. Tikai Svētie Raksti tiek nolikti malā, it kā tie nevienam nebūtu vajadzīgi. Ja arī kāds pagodina Svētos Rakstus, izlasīdams tos vienu reizi, tad tam gan uzreiz šķiet, ka tos pilnīgi pārzina; līdz šim uz zemes nav atradusies neviena cita grāmata, kuru kāds būtu spējis apgūt tik ātri kā Svētos Rakstus. Taču, pretēji šādu ļaužu domām, šajā Grāmatā atrodami nevis lasāmi vārdi, bet dzīvības Vārdi, kas rakstīti ne tādēļ, lai tos apcerētu un apdzejotu, bet gan – lai ļautu tiem strādāt un sniegt mums dzīvību.

Es gan sacīju, kad man labi klājās: “Es nešaubīšos nemūžam!” Ak Kungs, Tu savā labvēlībā man piešķīri godu un spēku, Tu spēcīgi nostiprināji manu kalna cietoksni, bet, kad Tu apslēpi savu vaigu, tad es iztrūkos. (Ps.30:7–8)

Kad Dievs mums dod īstu ticību un mēs dzīvojam drošā paļāvībā, ka caur Kristu esam sev iemantojuši žēlīgu Dievu, tad esam paradīzē. Un tomēr – vienā acumirklī viss var mainīties: tiklīdz sirds aizmirst Dievu, mums ir tā, it kā Viņš pats gribētu izraut Kungu Kristu mums no sirds. Ja Kristus mums tiek apslēpts, mēs vairs nerodam mierinājumu: velns sūta mūsu sirdīs šausminošas domas par Dievu; sirdsapziņa jūt, ka ir Kristu pazaudējusi, tā satrūkstas un izbīstas, redzēdama tikai Dieva dusmas un nežēlastību, ko esam pelnījuši ar saviem grēkiem.

Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. (Gal.3:27)

Kristība ir tāds ūdens, kurā mazgājas Dieva Dēls, pār kuru lidinās Svētais Gars un Dievs Tēvs saka savu pasludinājumu. Tas ir žēlastības pilns ūdens, ko svētījis Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs labprāt dzirdam, ka Kristus ir mūsu drānas, bet mēs – Kristus drānas un ka Viņš iestājas par mums Dieva priekšā kā mūsu Starpnieks, aizstāvēdams mūs kā savas paša drānas, bet, kad Viņš grib šīs drānas šķīstīt un iztīrīt, tad gan mēs neesam apmierināti. Ja gribam būt Kristus drānas, mums ir jāpanes, ka Viņš mūs šķīstī. Kristus nevar un negrib staigāt netīrās drānās. Tādēļ tā ir laba zīme, ka Kristus dēļ mums jāpanes ciešanas – kur vien ir Kristus drānas, tur jānotiek arī šim šķīstīšanas darbam. Viņš tās šķīstī ar dažādām ciešanām; kur Viņš to nedara, tur nav Kristus drānu. Cilvēkam neklājas dzīvot grēkos, ja viņš ir kristīts. Kas dzīvo grēkos, tas jau ir pazaudējis Kristībā saņemto žēlastību.

Patiess ir šis vārds: ja mēs esam līdzi miruši, tad mēs arī līdzi dzīvosim; ja pastāvam ciešanās, tad mēs arī līdzi valdīsim. (2.Tim.2:11–12)

Ja negribi mirt – mirsti; ja negribi nokļūt gūstā – ļauj sevi sagūstīt; ja negribi nokļūt ellē – nokāp tajā; ja negribi būt grēcinieks – kļūsti grēcinieks; ja gribi būt brīvs no krusta – ņem savu krustu; ja gribi uzvarēt velnu – ļauj, lai viņš uzvar tevi; ja gribi uzveikt ļaunu cilvēku – ļauj, lai viņš pieveic tevi. Šos mīklainos vārdus Raksti izskaidro Pāvila vēstulē korintiešiem – kas grib būt gudrs, tam jātop ģeķim (1. Kor. 3 : 18). Īsts kristietis to gluži labi saprot un ir pieredzējis savā ikdienas dzīvē. Visgrūtākā lieta ir: ja gribi uzvarēt velnu, tad ļauj, lai viņš uzvar tevi. Šo vārdu nozīme ir tāda: ļauj velnam līdz ar visiem sabiedrotajiem tev uzbrukt; lai arī tev šķiet, ka tu esi uzvarēts un velns ir guvis virsroku, – tomēr Kristus spēks, kas paliek visvarens arī tavā nespēkā, beidzot gūs uzvaru.

Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā! (Rom.8:38 – 39)

Dievs neliek ticībai nodarboties ar kādām mazsvarīgām lietām, bet gan ar to, kas visai pasaulei nav pa spēkam, proti, tā stājas pretī nāvei, grēkam, pasaulei un velnam. Visa pasaule nespēj cīnīties pret nāvi; tā, sajuzdama nāves tuvumu, izbīstas un bēg, un nāve to uzvar. Turpretī ticība paliek nelokāma un stājas pretī nāvei, kura aprij visu pasauli. Tā ticība uzvar un aprij pašu negausīgo dzīvības rijēju. Tāpat arī miesu visa pasaule nespēj savaldīt, nedz piespiest – miesa valda pār pasauli un viss notiek pēc miesas prāta, tā ka pasaule ir miesīga. Turpretī ticība pakļauj un savalda miesu, likdama tai kalpot. Tāpat neviens cilvēks nevar panest pasaules trakošanu, vajāšanu, zaimošanu, naidu un skaudību. Katrs tai padodas un zaudē spēkus. Kur nav ticības, tur pasaule gūst virsroku un uzvar, turpretī ticība smejas par visām šīm pārestībām un samin tās zem savām kājām, pārvērzdama šīs nelaimes priekā un līksmībā.

Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. (Jņ.2:1)

Tāda nu ir velna daba, kas ļauj mums viņu pazīt, – šis ļaundaris vienmēr prot lielu grēku padarīt mazu, gluži nemanāmu, savukārt visus sīkos grēkus iztēlo tik lielus un smagus, lai mēs ar tiem nomocītos, kamēr būsim paši sevi nonāvējuši. Tādēļ kristietim jāmācās neļaut, lai mazu grēku dēļ tiktu apgrūtināta viņa sirdsapziņa. Ja viņš tic Kristum, labprāt gribēdams būt dievbijīgs, cīnās pret grēku, cik vien iespējams, taču laiku pa laikam kļūdās, klūp un krīt, – lai šī klupšana tomēr nenomoka viņa sirdsapziņu. Viņam jāsaka tā: lai šie maldi un klupšana atstājas no manis līdz ar visiem citiem maniem grēkiem un trūkumiem – tos es ietveru Ticības apliecības artikulā un lūgšanas Mūsu Tēvs piektajā lūgumā: Piedod mums mūsu parādus…

Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. (Mt.20:16)

Šā Evaņģēlija kopsavilkums ir tāds: neviens cilvēks nav nonācis un nevar nonākt tik augstu, ka viņam vairs nebūtu jābīstas kļūt par viszemāko. Un atkal: neviens nav tik zemu kritis un nevar nogrimt tik dziļi, ka tam vairs nebūtu cerību kļūt augstākajam. Tas tādēļ, ka visi cilvēku nopelni tiek atcelti un atmesti, slavējot vienīgi Dieva žēlastību. Sacīdams: “Pirmie būs pēdējie,” Kristus atņem tev visu iedomību un aizliedz paaugstināties pat pār visnicinātāko netikli, kaut arī tu būtu Ābrahāms, Dāvids, Pēteris vai Pāvils. Savukārt sacīdams: “Pēdējie būs pirmie,” Viņš atvaira no tevis visas šaubas un izmisumu un aizliedz tev justies zemākam par ikvienu svēto pat tad, ja tu būtu Pilāts, Hērods vai kāds Sodomas un Gomoras grēcinieks.

Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. (Rom.15:7)

Pieņemiet nesaprātīgos, maldīgos brāļus un panesiet viņus ar pacietību – raugieties uz viņu grēkiem gluži kā uz saviem. Un, ja jums ir kas labs, ļaujiet, lai tas pieder arī viņiem. Ja paši sevi uzskatāt par labākiem nekā šie brāļi – neturiet to par laupījumu, bet esiet pazemīgi un raugieties uz sevi tieši tāpat kā uz kādu no viņiem, lai spētu viņus panest. Jo jūsu nelaimīgā taisnība nespēj pieļaut, ka tai līdzās attrodas kāds vājāks; tā arvien domā tikai bēgšanu un nošķiršanos, lai gan ar savu klātbūtni, ar pacietību un lūgšanu un savu piemēru spētu palīdzēt vājākiem brāļiem. Jūs noslēpjat sava Kunga doto algu tiem, kuri līdz ar jums Viņam kalpojuši, un neatdodat viņiem pienākošo daļu. Ja arī jūs paši esat kā rozes un lilijas, ziniet: jūsu ceļš ies caur ērkšķiem; bet pielūkojiet, ka ar savu nepacietību un pārdrošo tiesāšanu vai slēpto augstprātību paši nekļūstat par ērkšķiem! Kristus valstība arvien atrodas ienaidnieku ielenkumā. Nekļūstiet par tādiem arī jūs paši!

Tad Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem.” (Jņ.12:35)

Evaņģēlija pasludinājums ir līdzīgs vasaras lietum, kas traucas pār zemi; ko tas skar, to skar, ko neskar, tas paliek neskarts. Vasaras lietus nelīst ilgi vienā un tajā pašā vietā, tas arī neatgriežas – pēc lietus nāk karsta saules svelme, kas cenšas izsūkt zemē palikušo mitrumu. Mūsu pieredze māca, ka Evaņģēlijs nevienā šīs pasaules vietā nav saglabājies skaidrs un nesagrozīts ilgāk par viena cilvēka mūžu; arvien notiek tā, ka Evaņģēlija mācība saglabājas un pieņemas spēkā tikai tik ilgi, kamēr dzīvo tie, kuri to atnesuši; kad viņu vairs nav, nāk dažādi sektanti un maldus mācītāji. Mīļie brāļi! Pērciet, kamēr tirgus ir jūsu durvju priekšā, sakrājiet, kamēr spīd saule un ir labs laiks! Saņemiet Dieva žēlastību un Viņa vārdu, kamēr tas ir pie jums! Tas tika dots jūdiem, bet nu tas ir projām, un tagadf arī tur tā vairs nav- nu grieķiem ir tikai turki. Arī Romai un Itālijai bija dots Dieva vārds; bet nu viņiem ir tikai pāvests. Un mēs, vācieši, nedrīkstam domāt, ka pie mums Evaņģēlijs paliks mūžīgi – mūsu nepateicība un nicinājums neļaus tam šeit palikt.

Es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani. (1.Kor.15:10)

Viss, ko esmu darījis, ir darīts, kalpojot mīļajiem kristiešiem, par godu Tam, kas sēž debesu godībā un ik mirkli dara man tik daudz laba, ka es, pat simtreiz čaklāk strādādams, nebūtu pelnījis pat visniecīgāko daļiņu no tā, ko saņemu – ar visiem saviem darbiem es nevarētu nopelnīt ne stundu dzīves, nedz arī veselas acis. Viss, kas es esmu un kas man dots, ir vienīgi Dieva žēlastība un žēlsirdība, jā, tas Viņa dārgo asiņu un sūro sviedru nopelns; tādēļ it visam, ko daru, ir jākalpo Viņa godam – un es strādāju ar prieku un no sirds. Ja ienaidnieki mani lamā – ar to es esmu mierā; mani slavē dievbijīgi kristieši līdz ar savu Kungu Kristu. Es esmu bagātīgi atalgots pat tad, ja kaut viens vienīgs kristietis atdzīst mani par uzcītīgu strādnieku. Pēc pārējo ļaužu atzinības es netiecos – viņi nav cienīgi atzīt manu darbu; ja tie mani slavētu, tad gan manai sirdij vajadzētu sāpēt. Viņu zaimi ir man lielākais gods un slava; es gribu būt doktors – jā, arī izcils doktors, un tie man manu vārdu neatņems līdz pat pastarai dienai. To zinu droši.

Mārtiņš Luters aiziešanas diena 1546. gadā.

Esiet skaidri prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt ka lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. (1.Pēt.5:8)

Nopietns un sirsnīgs brīdinājums dievbijīgajiem, pazemīgām sirdīm.

Ja man vajadzētu dzīvot vēl simt gadu un caur Dieva žēlastību es spētu klusināt nevien bijušās un tagadējās, bet pat arī – visas nākamās vētras un nemierus, – tomēr skaidri redzu, ka ar to vēl nebūtu nodrošināts miers mūsu pēctečiem, jo velns dzīvo un valda. Arī jūs, mūsu pēcnācēji, esiet nopietni savās lūgšanās un uzcītīgi lietojiet Dieva vārdu! Uzturiet Dieva gaismu savos vējlukturos! Esiet apbruņoti un modri – jo ik stundu jums jābūt nomodā, lai redzētu, kur velns gribēs izsist loga rūti, uzplēst jumtu vai uzlauzt durvis, lai šo gaismu nodzēstu. Tādēļ esiet modrīgi un skaidrā prātā! Viņš neguļ un neatpūšas, tāpat tas arī nemirs pirms pastarās dienas. Man un tev jāmirst, bet arī tad, kad būsim miruši, velns paliek, kāds bijis, tas joprojām nemitēsies plosīties. Kristus, mūsu mīļais Kungs, kas satriecis velnam galvu, lai nāk un atpestī mūs beidzot no viņa uzbrukumiem. Āmen.

Balss no padebess sacīja : “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” (Mt.17:5)

Svētie mocekļi ir tikuši stiprināti tikai ar Vārdu, bez eņģeļu parādīšanās – Kristus vārda dēļ viņi gājuši nāvē. Kādēļ tad mēs nevarētu turēties pie šā paša Vārda un būt ar to mierā? Mums netrūkst arī skaistu, skaidru atklāsmju, proti, mums ir Kristība, mūsu Kunga Svētais Vakarēdiens, atslēgu vara, sludināšanas amats, kas ir līdzvērtīgs, jā, daudz vērtīgāks par visu eņģeļu parādīšanos; salīdzinājumā ar šīm atklāsmēm Ābrahāms bija saņēmis tikai sīkas lāsītes un drupatas. Tādēļ es nelūkojos apkārt, meklēdams eņģeļus… Jo Dieva pasolījums ir bagātīgi atklājies un piepildījies Kristū. Viņš man ir atstājis savu Vārdu, kas mani pārliecina un stiprina; man nav jāraizējas, ka Viņš būtu nepastāvīgs un varētu sniegt drīz vienu, drīz citu mācību. Mums ir Dieva vārds, mūsu Kunga Svētais Vakarēdiens, Kristība, desmit baušļi, laulības kārta, laicīgā valdība ar savu kārtību un katra atsevišķa nama pārvaldīšanu. Ar mums jāpietiek – šajās lietās jāpaveic un jāvingrinās līdz pat pasaules galam.

Svētīgi izsalkušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. (Mt.5:6)

Šo izsalkumu un slāpes cilvēks jūt tad, ja viņš labprāt klausās un lasa Dieva vārdu. Viņam arvien ir droša cerība, ka visos kārdinājumos, trūkumā un nāves brīdī viņš caur Dieva vārdu varēs rast spirdzinājumu un drošu mierinājumu. Turpretī tie, kas jūtas paēduši, tas ir, neklausa un neklausās Dieva vārdu, atstāj to neievērotu – galu galā pieredzēs tādas slāpes un izsalkumu, ka neviens vairs nespēc to atveldzēt pat ne ar visniecīgāko ūdens lāsi – kā tas notika bagātajam vīram ellē, kuras liesmās tas nevarēja saņemt pat lāsi ūdens no Lācera mazā pirkstiņa. Ir sacīts “Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!” (Jņ.12:36) Tāpat arī: “..lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Tagad ir vislabākais laiks.” (2.Kor.6:1-2)

Kristus nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti. (Rom.4:25)

Šiem un līdzīgiem vārdiem tev jāuzticas ar pilnīgu paļāvību – vēl jo vairāk tad, kad tevi moka sirdzapziņa. Ja tu to nedarīsi, bet veltīgi pūlēsies nomierināt sirdsapziņu ar savu nožēlu un gandarīšanu, tu nekad neatradīsi mieru un visbeidzot zaudēsi visas cerības. Jo mūsu grēki, ja tie paliek uz mūsu sirdsapziņas un mēs tos savās sirdīs paturam un uzlūkojam – ir mums daudz par smagiem un paliek uz mūžīgiem laikiem. Bet, kad redzam, ka tie uzlikti Kristum, ka Kristus ar savu augšāmcelšanos tos uzvar, tad – ja mēs tam droši ticam – šie grēki patiesi ir nonāvēti un iznīcināti, jo pie Kristus tie nevar palikt; tie zuduši caur Viņa augšāmcelšanos: nu Viņam vairs nav ne brūču, ne sāpju, ne zīmes no grēka.

Kristū mums dota pestīšana, grēku piedošana. (Kol.1:14)

Ja es spētu attēlot vai uzgleznot Pēteri, es uz katra viņa galvas mata rakstītu: grēku piedošana. Tā viņu attēlo arī evaņģēlisti. Neviena cita daļa Kristus ciešanu stāstā nav aprakstīta tik plaši kā Pētera grēkā krišana. Viss, kas noticis ar Kristu, izteikts nedaudzos, īsos vārdos – tā evaņģēlisti to apraksta. Taču Pēteri viņi šautuši tik bargi, ka nav varējuši vien rimties teikt smagus vārdus par viņa krišanu. Bet evaņģēlists Jānis saka: Kristus ciešanu atnestais auglis un labums ir tāds, ka tajās iemantojam grēku piedošanu.

Jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai. (Gal.5:13)

Ir nepieciešams sacīt un mācīt, ka vecajam raugam ir jātiek izmēztam un ka par ticīgiem kristiešiem nav saucami tie, kuri ļauj miesai brīvu vaļu un apzināti turpina grēkot, rīkodamies pret savu sirdsapziņu. Vēļ ļaunāk un nosodāmāk ir, ja šie grēki tiek darīti Evaņģēlija un kristīgās brīvības vārdu aizsegā; jo tādējādi tiek zaimots un nicināts Kristus un Evaņģēlija vārds; tādēļ tādas lietas ir vienkārši jāatmet un jānoraida – jo tās nevar pastāvēt līdzās ticībai un skaidrai sirdsapziņai.

Es pateicos Tev, ka Tu mani paklausīji un esi mans Glābējs. (Ps.118:21)

Šis ir prieka pilns pants, kas dzied: vai gan Tu neesu apbrīnojams, mīlestības pilns Dievs, kas vada mūs tik laipni un tik brīnumainā veidā? Tu mūs uzklausi, kad esam pazemoti, Tu mūs taisno, kad esi mūs darījis par grēciniekiem. Tu ved mūs uz Debesīm, kad esi licis redzēt elli. Tu dod mums uzvaru, kad esi ļāvis ciest zaudējumu; Tu dari mūs dzīvus, kad esi ļāvis nonāvēt; Tu mūs mierini, kad esi ļāvis pieredzēt bēdas! Tu liec mums dziedāt, kad raudam, Tu dari mūs stiprus, kad ciešam. Tu dari mūs gudrus, kad esi ļāvis kļūt ģeķīgiem; Tu dari mūs bagātus, kad esi sūtījis mums nabadzību. Tu dari mūs par kungiem, kad kalpojam. Tu paveic neskaitāmus brīnumu darbus, kas līdzi ietverti šajā pantā un tiek slavēti kristiešu vidū.

Tāpēc Viņš nekaunas tos saukt par brāļiem, sacīdams: Es sludināšu Tavu Vārdu saviem brāļiem. (Ebr.2:11-12)

Kaut arī tavs necienīgums tevi apbēdina tā, ka nākas lūgt un domāt: ak, manu grēku ir pārāk daudz, un es raizējos, ka nevarēšu būt Kristus brālis; tomēr savaldi pats sevi un aizstāvies, kā vien spēj, lai nedotu vietu šādām domām – jo tās rada draudus, ka vari krist grēkā pret Svēto Garu. Tev tikai droši un spītīgi jāstājas pretī velna iedvestajām domām un jāsaka tā: es labi zinu, kas esmu – tev nav man tas jāsaka un jāmāca; tev arī neklājas par to spriest un mani tiesāt; tādēļ atkāpies, tu, negantais melu gars – es negribu tevī klausīties, un man tas nav jādara. Bet te ir mans Kungs Kristus, Dieva vienīgais Dēls, kas par mani miris un augšāmcēlies no mirušajiem; Viņš man saka, ka ir aizmirsis visus manus grēkus un grib būt mans Brālis, savukārt man jābūt Viņa brālim. Turklāt Viņš grib, lai es tam ticētu nešaubīgi un no visas sirds.

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1.Jņ.5:5)

Īsta, uzvaroša ticība ir tā, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls; šāda ticība ir pārdabisks spēks, ko Svētais Gars rada kristiešu sirdīs. Tā ir skaidra un noteikta izpratne, kas nesvārstās šurpu turpu, nedz ieplestām acīm raugās apkārt, lai sekotu savām cilvēciskajām domām, bet satver Dievu Kristū, Viņa Dēlā, kas sūtīts no Debesīm, kurā Dievs ir atklājis savu gribu un savu sirdi, izglābdams mūs no grēkiem un nāves un ievezdams žēlastībā un jaunā, mūžīgā dzīvē. Īsta ticība ir arī paļāvība nevis uz paša cilvēka nopelniem un cienīgumu, bet uz Kristu, Dieva Dēlu, un Viņa spēku un varu, kas stājas pretī pasaulei un velnam. Tādēļ arī šāda ticība nav kāda vēsa, laiska, tukša un bezdarbīga doma, bet dzīvības pilns spēks. Kur tāda ticība ir, tur jāseko arī augļiem un uzvarai; ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka cilvēkam vēl nav ne ticības, ne jaunās piedzimšanas.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Rom.5:1)

Ja ticu, ka Kungs Kristus ir uzvarējis manu postu, grēku, nāvi un visu ļauno, tad nav iespējams, ka es varētu krist izmisumā un būtu baiļu pārņemts – lai cik smagi māktu grēks un nāve. Jo ticība arvien ir pie manis, un tā man saka: ja grēki tevi nospiež, ja nāve tevi biedē – pacel acis uz Kristu. Viņš tavā labā ir miris un augšāmcēlies, uzvarēdams visas nelaimes. Kas gan tev vēl var kaitēt? No kā tev vēl būtu jābīstas? Tāpat arī, ja tev uzbrūk kāda cita nelaime – vai tā būtu slimība vai nabadzība – novērs skatienu no šīs nelaimes, aizver savu prātu un patveries pie Kristus; turies pie Viņa, tad tiksi mierināts un stiprināts. Ja tu uzlūko Kristu un tici Viņam, nekāds ļaunums tev vairs nevar kaitēt, nedz iedzīt tevi izmisumā. Tādēļ nav iespējams, ka ticība paliktu bez šā augļa, proti – ticībai arvien nāk līdzi miers.

Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. (1.Kor.4:20)

Mums nav jāapstājas pie vārdiem par Kristus augšāmcelšanos, Kristus to paveicis ne tādēļ, lai mēs par Viņa augšāmcelšanos runātu, – tai jābūt sajūtamai mūsu dzīvē. Ko gan mirušajam palīdz tas, ka viņam tiek daudz sludināts par dzīvību, ja viņš pats no šīs sludināšanas nekļūst dzīvs? Ko grēciniekam palīdz taisnības sludināšana, ja viņš joprojām paliek grēkos? Vai maldos grimušajam palīdz patiesības sludināšana, ja viņš tomēr neatkāpjas no saviem maldiem un tumsības? Tāpat ir ne vien veltīgi, bet pat kaitīgi un postoši klausīties par brīnišķīgo un svētīgo Kristus augšāmcelšanās mierinājumu, ja sirds to tā nekad neiepazīst, ja šis pasludinājums ir tikai skaņa, ko saklausa ausis, un vārdi, kas bijuši uz mēles, ja pēc šā pasludinājuma klausīšanās ar cilvēku nenotiek nekas vairāk, kā pie tiem, kuri to nekad nav dzirdējuši.

Ja atdzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no netaisnības. (Jņ.1:9)

Evaņģēlijs par grēku piedošanu attiecas tikai uz patiesiem kristiešiem, kuri patiešām atzīst un jūt savus grēkus. Pārējie – raupjie, neprātīgie ļaudis, kas savus grēkus neatzīst un nesajūt, nespēj saprast šo artikulu par grēku piedošanu. Lai arī tie dzird, ka šīs lietas tiek sludinātas, viņiem tās vēl arvien paliek apslēptas. Turpretī patiesiem kristiešiem, kuri jūt grēku, ticība grēku piedošanai sniedz mierinājumu: viņi ir kristīti, dzird Evaņģēliju, saņem Absolūciju un Svēto Sakramentu, ticēdami šim Dieva vārdam. Jo Dievs šo dārgumu – grēku piedošanu – ir ietvēris savā Vārdā un Sakramentā un pavēlējis, lai mēs ticam. Tādēļ arī Evaņģēlija pasludinājums, Kristība, Absolūcija un Sakraments ir iestādīti, lai mēs arvien vairāk stiprinātu savu ticību grēku piedošanai.