Janvāris

1. janvāris – Mūsu Kunga vārda došanas svētki

Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis. (Lk.2:21)

Tam, ka Viņa vārds ir Jēzus, ir pamatojums: mūsu valodā tas nozīmē – Pestītājs; jo Pestītājs ir tas, kas glābj, palīdz, atpestī un nes svētību ikvienam. Ebreju valodā šādu Pestītāju sauc “Jēzus”. Arī eņģelis Gabriels Jāzepam sapnī bija teicis: “..un tu vnosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs Savu tautu no grēkiem.” (Mt. 1:21) Pats eņģelis šeit arī paskaidro, kādēļ šis Bērns tiks saukts vārdā Jēzus – Pestītājs, proti, viņš nesīs svētību un pestīšanu savai tautai. Bet kāds tad ir mūsu vārds? Nav šaubu: ja Kristus mums dod visu, kas Viņam pieder, Viņš dod mums arī Savu vārdu. Tādēļ mēs visi tiekam saukti par kristiešiem – visi saņems Jēzus, pestītāja, vārdu – kā sauc Viņu, tāpat tiekam saukti arī mēs – kā Sv. Pāvils raksta romiešiem: “Cerībā mēs esam pestīti.” (Rom. 8:24) Redzi, tādēļ kristieša kārtai ir dots tik nenovērtējams gods. Tā saņem visu Kristus dārgumu pāriplūstošo bagātību, ko Viņš izlej pār mums, tā ja mūsu sirdis kļūst brīvas, bezbailīgas, prieka un miera pilnas un spēj labprāt pildīt bauslības prasības.

Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus! (Ps.119:18)

Tev jāzina, ka Svētie Raksti un Grāmata, kas visu pārējo grāmatu gudrības pārvērš par ģeķību; jo neviena no tām nemāca par mūžīgo dzīvību – to dara vienīgi šī Grāmata. Tādēļ tev pilnīgi jāatmet cerības uz savu prātu un saprašanau, jāmetas ceļos, patiesā pazemībā un nopietnībā lūdzot Dievu, lai Viņš caur Savu mīļo Dēlu dod tev Svēto Garu, kas tevi apgaismotu, vadītu un dotu īstu izpratni. Otrkārt, tev ar vislielāko uzmanību jāpārdomā, ko Svētais Gars tevī grib paveikt, un jāsargās no apnikuma un maldīgām domām, proti, ja esi vienu vai divas reizes lasījis, dzirdējis un pārrunājis Svēto Rakstu mācību, tad būsi to jau izpratis pašos pamatos. Un treškārt – īstais pārbaudes akmens ir kārdinājumi. Tie tev māca nevien zināt un saprast, bet arī pieredzēt to, cik pareizs, patiess, salds, mīlīgs un mierinošs ir Dieva vārds – tā gudrība, kas pārsniedz visu pārējo gudrību.

Mūsu Tēvs Debesīs. (Mt.6:9)

Kaut arī jūtu un pieredzu, ka es diemžēl nespēju no visas sirds sacīt lūgšanas Mūsu Tēva vārdus – jo to pilnīgā veidā nespēj neviens cilvēks uz zemes, citādi mēs jau būtu iegājuši mūžīgajā dzīvošanā -, tomēr gribu mēģināt un iesākt kā bērniņš cieši turēties pie sava Tēva. Ja es nespēju pietiekami stipri ticēt, tomēr nedrīkstu saukt Dievu par meli, nedz teikt Viņam “nē”. Kaut arī nespēju rīkoties tā, gribēdams saukt Viņu par velnu; man dienu pēc dienas jāmācās lasīt kā ābecē, līdz būšu iemācījies teikt lūgšanu Mūsu Tēvs un šo sprediķi, cik vien labi vai slikti es spēju, kaut arī tā vēl būtu tikai stostīšanās un vāvuļošana, tomēr – kaut tikai šie vārdi nāktu pār manām lūpām.

Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. (Jēk.5:17)

Patiesi, ir tā, ka mēs neesam ne Jozua, kas ar savu lūgšanu lika saulei debesīs apstāties, nedz Mozus, kas ar lūgšanu izsauca uguni no debesīm. Tomēr arī mēs esam tieši tie paši cilvēki, kam Dievs ir uzticējis Savu vārdu un caur Savu Garu ļāvis sludināt tā, ka esam tādi paši cilvēki, kādi bija Mozus, Jozua, Elija un visi pārējie svētie. Jo mums ir tas pats Dieva vārds un Gars, un mēs esam tā paša Dieva sludinātāji un kalpi, kam kalpojuši šie svētie; lai gan viņi ir bijuši izcilāki ļaudis nekā mēs, tā paša Dieva, mūsu Radītāja radītās būtnes. Tādēļ Dievam ir jāuzklausa kā viņu, tā arī mūsu lūgšanas, jo mēs esam Viņa mīļā Dēla līgavas, tas ir, Viņa baznīcas locekļi, kuras sirsnīgā lūgšanā nevar palikt neuzklausīta.

Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” (Mt.4:3)

Saki nu, ka tev ir Dievs, kas rūpējas par tevi! Kur tad nu ir tavs Debesu Tēvs, kas par tevi rūpējas? Man šķier, Viņš tevi it viegli atstāj. Tad nu ēd un dzer no savas ticības! Rādi, kā tu kļūsi paēdis! Ka tad tu esi Dieva Dēls, kā Dievs izturas pret tevi tēvišķīgi, ja Viņš nesniedz tev pat maizes garozu, bet atstāj tik nabadzīgu un izsalkušu! Vai tad tu vēl tici, ka esi Viņa Dēls un Viņš ir tavs tēvs? Ar šādām domām velns patiesi uzbrūk visiem Dieva bērniem, un arī Kristus noteikti izjutis to pašu; jo Viņš nebija nedz koks, nedz akmens, lai arī bija un palika šķīsts un bez grēka, – tāds, kādi mēs nespējam būt.

Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši Manu Tēvu. (Jņ 8:19)

Tad nu arī neraugies ne atpakaļ, ne augšup, kā gribēdams jau iepriekš kaut ko uzzināt par Tēvu; tāpat nekas neiznāks. Bet dari tā – aizver acis un saki: es nezinu par Dievu un Tēvu neko citu, kā vien to, ka dzirdu par Viņu Kristus vārdos. Jo viss, kas tiek sludināts vai izdomāts un atšķiras no šā vīra vārdiem, lai cik cēli un brīnišķīgi būtu tādi izdomājumi, nav pasludinājums par Tēvu, bet ir un paliek tik aklums, maldi un pats velns. Bet Kristus saka: “Kurš pazīst Mani, pazīst Manu Tēvu.” Jo Tēvs ir sacījis, ka Viņš atklāsies caur Dēlu. Tā Viņš ved mūs ārā no visām augstajām skolām, no visu gudro ļaužu likumiem, no visu svēto ļaužu dzīves, no visām reliģijām un mācībām, sacīdams: “Kurš grib zināt, kas esmu Es, Dieva dēls, tam jāklausa Kristus, Mans Dēls.”

Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību. (Mt. 7:14)

Kristietis dzīvo grūtu dzīvi, gluži kā iedams pa šauru taku, jā, kā pa naža asmeni. Velns ir mūsu vidū, pasaulē, un tas bez mitas kampj pēc mums, tas negrib atkāpties un pieļaut, ka nokļūstam Debesīs. Tā miesa guļ uz mūsu kakla, ka topam apgrūtināti visās lietās. Un pats ceļš ir tik šaurs, ka rūpju mums diezgan arī tad, ja nebūtu nekādu citu draudu, nedz šķēršļu. Tomēr mums tie jāpārvar – citādi būsim pasaules velna varā. Tādēļ pārdomā un ievēro šos vārdus; ja gribi būt kristietis, tad esi tāds; taču platāku ceļu nepadarīsi.

Tagad es visu to uzskatu par zaudējumu [..] uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Fil.3:8)

Īsi sakot, es negribu ne redzēt, ne zināt ko citu – kā vien Kristu; Viņš ir mans dārgums, Viņa dēl negribu pieķerties citām lietām, jā, visasa šīs lietas es uzskatu par dubļiem un mēsliem. Viņš ir mana gaisma, mana rīta zvaigzne; kad caur ticību esmu Viņu ieguvis un satvēris, nemaz vairs nevaru ne zināt, ne jautāt, vai pasaulē atrodams kāds likums, grēks, taisnība vai netaisnība. Pat ja varētu savākt vienkopus visu, kas vien ir debesīs un virs zemes, – kas gan tas ir salīdzinājumā ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, manu mīļo Kungu, kas mani tā mīlējis un pats sevi par mani nodevis!

Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. (1.Jņ.4:16)

Tie patiesi ir augsti vārdi, brīnišķīgs mīlestības cildinājums un spēcīgs pamudinājums, rādot mums visaugstāko un vispilnīgāko piemēru. Kad tiek stāstīts, ka mīlestība – ja kāds gribētu attēlot un parādīt Dievu, tam nevajadzētu attēlot neko citu kā pilnīgu mīlestību. Dievīsķā daba nav nekas cits kā šādas mīlestības liesmas un kvēle, kas piepilda debesis un zemi. Un atkal, ja gribētu attēlot mīlestību, tas nebūtu nekas cilvēciks, pa ne eņģelisks vai debešķīgs, bet gan – pats Dievs.

Tāpat arī ticībā, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.. Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. (Jēk.2:17–18)

Tagad ir tik dažādu ļaužu, kuri lepojas ar Evaņģēliju! Bet cik daudz viņu vidū ir tādu, kuri Evaņģēlija dēļ būtu ar mieru zaudēt kaut vienu grasi vai labprāt atteiktos no savas alkatības un ļaunprātības? Neviens zemnieks, nedz pilsētnieks taču šāda iemesla dēļ negribēs savus graudus tirgū pārdot par feniņu lētāk, kaut gan tā vajadzētu darīt; ja pilsētniekiem izdodas pārdot plānu alu īsta alus vietā, viņu nekādi sirdsapziņas pārmetumi nemoka. Tāpat ir ar visiem darījumiem – arī ikviens amatnieks cenšas gūt labumu uz citu rēķina; visi rauš, cik vien spēj, skauž un nodara zaudējumus citiem, nemaz neraizēdamies, ko par to saka Evaņģēlijs un sirdsapziņa.

Kristus Jēzus mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu. (1.Kor.1:30)

To vari saprast pēc tam, kad esi atzinis, ka visa tava gudrība ir nolādēta ģeķība, tava taisnība – nolādēta netaisnība, tavs svētums – nolādēta nešķīstība, bet tavi glābšanās mēģinājumi – nožēlojams pazušanas ceļš. Tad tu sajūti, ka Dieva un visas radības priekšā esi nelga, grēcinieks, nešķīsts, nolādēts cilvēks, ne vien vārdiem, bet ar visu sirdi, arī ar darbiem parādi, ka tev nav cita mierinājuma, nav cita glābiņa, kā vien ticība Kristum, kuru Dievs tev ir devis, lai vienīgi Viņa taisnība tevi uzturētu.

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. (Mt.10:34–36)

Visas Vecās Derības cīņas un kari ir līdzībā attēlojuši Evaņģēlija pasludinājumu – šis pasludinājums neizbēgami rada cīņas, nevienprātību, ķildas un troksni. Tādu dzīvi kristiešiem ir nācies dzīvot arī apustuļu un mocekļu laikos, kad kristietībā viss notika vislabākajā veidā. Tas ir svētīgs nemiers, troksnis un cīņas, ko rada Dieva vārds. Šādos brīžos iesākas īsta ticība, un tai arvien nāk līdzi arī vajāšanas un ciešanas – tā ir īsta kristīga cilvēka dzīve.

Mūsu ļaudīm jāmācās ar labiem darbiem palīdzēt, kur vajadzība spiež, lai tie nebūtu neauglīgi. (Tit.3:14)

Labs darbs ir nevis tas, ka tu dod žēlastības dāvanas vai daudz lūdz, bet ka nodod sevi sava tuvākā rīcībā un kalpo viņam, kā vien tu to spēj un kā viņam vajadzīgs: gan ar žēlastības dāvanām, lūgšanām, darbu, gavēšanu, gan ar padomu, mierinājumu, mācību, pamudinājumu, nosodījumu, piedošanu, gan ar apģērbu, ēdienu, un galu galā – arī ar ciešanām un miršanu viņa labā. Saki man – kur gan tagad kristiešu vidū sastopami šādi darbi? Kaut Dievs dotu, ka es varētu par šīm lietām runāt pērkona grāvienam līdzīgā balsī, lai tā atskanētu visā pasaulē un izrautu no visu ļaužu sirdīm, mutēm, ausīm un grāmatām izdomātos labos darbus vai vismaz mācītu viņiem sniegt īstu atbalstu tuvākajam.

Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Jēzum Kristum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots. (Gal.2:16)

Pielūko, ka neļauj sevi maldināt, aizvest projām no ticības un pievērst labajiem darbiem! Labi darbi tev ir jādara, taču ir jāpaļaujas nevis uz šiem darbiem, bet vienīgi uz Kristus darbu. Mums nav jāuzbrūk grēkam, nāvei un ellei ar mūsu pašu labajiem darbiem, bet jānorāda uz mūsu taisno Pestītāju, Ciānas ķēniņu, kas zina, kā tikt galā ar grēku, nāvi un elli. Viņš ir grēka nonāvētājs, nāves iznīcinātājs un elles aprijējs. Ļauj, lai Kristus dara šīs lietas, bet tu savus darbus veltī savam tuvākajam, lai tie kļūtu par drošu zīmi tavai ticībai šim Pestītājam un grēka nonāvētājam!

Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi un patiesības nav mūsos. (Jņ.1:8)

Kristus valstība ir grēcinieku valstība. Šeit nav neviena svētā, kam nenāktos sacīt: ak visuspēcīgais Dievs, es atzīstu sevi par nabaga grēcinieku, nepiemini manu parādu! Mums visiem dziedama viena un tā pati dziesma: “Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” Bet citi dievbijīgie svētie, kuri savam svētumam nezina ne gala, ne malas, neko no šiem vārdiem nesaprot; tie domā, ka Kristus valstībā grēka nav, ka tajā visiem ir jābūt šķīstiem un tīriem kā dūjām. Tie vēlas redzēt kristieti, kas ir tikpat svēts un gluži bez grēka, kā pats Kristus. Nekādā ziņā ne! – Kristietis ir tas, kas, būdams grēcinieks, atzīst savus grēkus un ienīst tos; viņa sirds sāp tādēļ, ka tā vēl sajūt grēku. Bet, ja satiec kādu, kas saka: es esmu bez grēka, tad zini, ka tas nav patiess kristietis, bet īsti nekristīgs cilvēks, jā, pats velns no elles dziļumiem.

Jēzus redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc man pakaļ!” Un tas cēlās un sekoja Viņam. (Mt.9:9)

Tas ir brīnišķīgs mierinājums, ka Kristus izvēlas par apustuļiem tik necienīgus ļaudis un grēciniekus, ka neviens no tiem nevar sava augstā amata dēļ kļūt lepns, lai neviens grēcinieks nebaidītos cerēt uz Kristu un uzticēties Viņam. Jo – kas tad ir tie, kas sapulcināti visaugstākajā svēto padomē? Patiesi, tie ir vislielākie grēcinieki un muitnieki, kurai ar savu taisnību būtu pelnījuši atrasties elles dziļumos. Tādēļ Pēterim nav pamata nicināt mani vai lepoties manā priekšā, kaut arī es esmu grēcinieks; viņam jāatceras, ka pats ir piederējis grēcinieku pulkam un darījis vissmagākos grēkus.

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. (Rom.15:1)

Mēs nelabprāt panesam citu cilvēku trūkumus – katrs vēlētos, lai otrs būtu pilnīgs. Visi domā un runā tikai viens par otru, katrs cenšas izvairīties no citiem, lai varētu dzīvot mierā un izvairīties no nepatikas. Viens otrs veikli tiek vaļā no sava tuvākā un atstumj to, bet vēlāk atrunājas, sacīdams, ka darījis to taisnības mīlestības dēļ, negribēdams atrasties ļaunu ļaužu vidū, bet būt kopā tikai ar dievbijīgiem un labiem cilvēkiem – tādiem, kāds ir viņš pats. Šis posts valda galvenokārt to cilvēku vidū, kas iedomājas esam pārāki par citiem, kas dzīvo krietnu dzīvi un domā, ka ir saņēmuši vairāk žēlastības nekā citi. Tie lielās un plātās; kas nespēj tiem līdzināties, tam jāpazūd – to viņi tiesā un nonicina, gribēdami paši vien labi būt.

Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam. (Ef.6:4)

Ja arī vecākiem nekāda cita darba nebūtu, tie var iegūt pestīšanu, audzinādami savus bērnus. Bērnus dievbijīgi audzinot, vecākiem arvien ir pilnas rokas labu darbu. Jo kas gan ir visi izsalkušie, izslāpušie, kailie, slimie, sasaistītie, svešinieki salīdzinājumā ar tavu bērnu dvēselēm? Tev, kas esi sava nama tēvs, jāmāca bērniem uzticēties Dievam, ticēt Viņam, bīties Viņu un cerēt uz Viņu, godāt Viņa vārdu, ne zvērēt, ne lādēt, savaldīt miesu ar lūgšanām, gavēšanu, nomodu, darbu, turēt godā Dieva vārdu un dievkalpojumu, svētīt svēto dienu, lai viņi mācītos nepieķerties laicīgām lietām, panest nelaimes, nebīties nāves utt.

Mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu. (Rom.5:11)

Velns bieži mēdz satvert mūs kādā sīkā grēkā, tā aizēnodams visus labos darbus, kurus tu savas dzīves laikā esi darījis, ka neredzi sevī vairs nekā cita, kā vien – šo grēku. Tā notiek, kad tu ielaidies strīdā ar velnu. Tādēļ kristietis nekad nespēj uzvarēt šādas ļaunas domas citādi, kā vien – tās neievērojot. Jo augstprātīgais gars, velns, nespēj paciest nicināšanu, kurai pieder Svētā Gara darbs, uzcītīga vingrināšanās lūgšanā, kā arī uzticīga Svēto Rakstu lasīšana; jo tas nav cilvēka darbs – uzvarēt domas un izmest tās no galvas.

Un Ābrahāms uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies. (1.Moz.12:7)

Te redzam, ka šis svētais tēvs, lai gan ir svešumā un grūtībās, tomēr saņemtā solījuma dēļ domā par noteiktu vietu un mājvietu. Viņš vispirms ceļ altāri Tam Kungam, kas viņam parādījies, tas ir, viņš iekārto vietu, kur draudze varētu sapulcēties, klausīties Dieva vārdu, lūgt, slavēt Dievu, upurēt utt. Jo tieši to nozīmē – celt altāri. Ābrahāms šo vietu nav izraudzījies pēc sava padoma; to izvēlējies pats Kungs, kas Ābrahāmam parādījies. Jo Tas Kungs ir pirmais Dibinātājs, kas ļauj sevi ieraudzīt noteiktā vietā, lai tur tiktu godāts – šeit jātiek slavētam un daudzinātam arī Viņa apsolījumam. Tā Jēkabs, būdams tai vietā, kur bija redzējis eņģeli uzkāpjam un nokāpjam pa kāpnēm, kas sniedzās līdz Debesīm, sacīja: te ir Dieva nams un Debesu vārti. Tā Dievs, pirmoreiz parādīdamies kādā vietā un likdams tur atskanēt Savam vārdam, iesvēta un sagatavo šo vietu – tā vairs nav parasta, bet svēta vieta, kas kalpo svētām vajadzībām. Jo Dieva vārds visu dara svētu. Un nu Dieva vārdu šai vietā sludina ne vairs cilvēks, bet pats Dievs.

Un Ābrahāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību. (1.Moz.15:6)

Ja kāds jautātu, vai Ābrahāms tajā laikā tiešām bija taisns, es atbildētu: jā, viņš bija taisns tādēļ, ka ticēja Dievam. Kad Ābrahāms, sekodams Dieva pavēlei, atstāja savu tēvzemi un devās svešumā, viņam bija stipra, lieliska ticība; taču ne visiem pavēlēts darīt tādas lietas. Tādēļ vietā, kur stāstīts par šo notikumu, nav sacīts: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību. Svētais Gars to saka tieši šai vietā, kur dots apsolījums Ābrahāma dzimumam – lai šī mācība visos laikos Baznīcā paliktu skaidra un neapšaubāma, proti – ka visi, kas, tāpat kā Ābrahāms, tic šim apsolījumam, patiesi tiek taisnoti. Jo šos vārdus Svētais Gars licis tieši šajā vietā, kur tiem ir jāatrodas; tie skan skaidri un saprotami, atklājot, ka taisnība nav nekas cits, kā ticība Dieva apsolījumam.

Bet es drīkstu nākt Tavā namā pēc Tavas lielās žēlastības, pielūgt Tevi bijībā Tavā svētnīcā.(Ps.5:8)

Divās lietās mums šajā dzīvē nepieciešams vingrināties: bijībā un cerībā. Tie divi ir ūdens avoti, kuri plūst no augšas un apakšas, kā rakstīts Soģu grāmatā 1:15. Bijība rodas, uzlūkojot draudus un biedinošo Dieva tiesu, kuras priekšā neviens nav šķīsts un bez grēka, nav neviena, kurš nebūtu pelnījis lāstu. Bet cerība nāk no Dieva apsolījuma, no Viņa lielās žēlastības un apžēlošanas uzlūkošanas, kā rakstīts psalmā:” Piemini, Kungs, savu laipnību, savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga.”(Ps. 25:6). Tās priekšā neviens nevar būt nešķīsts, netaisns un nesvēts. Šajās divās lietās mums jāpaliek vienmēr, ne reizi nenovēršoties no tām ne pa labi, ne pa kreisi gluži ka starp augšējo un apakšējo dzirnakmeni.

Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums. (1.Pēt.5:7)

Nezūdieties nemaz! Bet, ja nākas sastapties ar ko tādu, kas dara jums raizes – un tā tam neizbēgami jānotiek šeit, uz zemes, kur mūsu ceļa stājas daudz dažādu kārdinājumu – rīkojieties tā: nepadodieties savām raizēm un rūpēm, lai kādas tās būtu, bet atmetiet visu zūdīšanos un ar sirsnīgām lūgšanām vērsieties pie Dieva; lūdziet no Viņa visu, ko būtu mēģinājuši paveikt paši, ļaujiet, lai to paveic Viņš. Un dariet to ar pateicību; jo jums ir tāds Dievs, kas par jums rūpējas, kam droši varat uzticēt visas savas vajadzības. Kas neaizstāj savu zūdīšanos ar šādu lūgšanu, bet grib vispirms pats visu izsvērt ar prātu un nokārtot pēc sava padoma, tas arvien iekuļas lielā nelaimē, pazaudē prieku un mieru Dievā, tomēr neko no iecerētā nepanāk – viņš rok smiltis, pats grimdams arvien dziļāk – līdz vairs nav cerību tikt ārā. Par to ik dienu pārliecināmies savā un citu cilvēku pieredzē.

Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Fil.4:13)

Ticība ir visspēcīga lieta; tās spēks ir neizmērojams. Tas nozīmē, ka cilvēkam, kas nevar ar šo visspēcīgo lietu – ticību – uzveikt pašu nespēcīgāko lietu – pasauli -, īstas ticības nemaz nav. Jo šī ticība nav kāda nederīga, slinka, nedzīva lieta, kas arī grēkos miruša cilvēka sirdī guļ un ir apslēpta kā viegla, nekam nederīga, tukša čaumala vai pamirusi muša, kas ziemas laikā paslēpusies kādā spraugā, līdz nāk mīlestība un pamodina iemigušo ticību, darīdama to dzīvu. Nē, īsta un patiesa ticība ir droša, stipra un nešaubīga sirds paļāvība, ar kuru cilvēks satver Kristu. Tā ir prasme, kas pārspēj visas pārējās prasmes; un šāda ticība ir tikai Svētā Gara darbs, kas pazīstams dievbijīgiem cilvēkiem, īstiem kristiešiem.

Kas šķita stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. (1.Kor.10:12)

Ak, es diemžēl pat pārāk labi zinu, ka ir jānāk vēl daudziem kārdinājumiem; un nav brīnums, ja cilvēks krīt. Bet tas gan ir brīnums, ja cilvēks, kas pakritis, atkal pieceļas un spēj stāvēt. Pēterim bija jākrīt, lai viņš uzzinātu, ka ir tikai cilvēks. Un arī šodien krīt pat Libanona ciedri, kas ar savām galotnēm sniedzas līdz pašā debesīm, jā – un brīnums pār visiem brīnumiem ir tas, ka ir krituši pat tādi kā eņģelis Debesīs un Ādams Paradīzē. Kāds tad brīnums, ka vēja brāzma loka niedri un nodzēš kvēlošu dakti?