Jūlijs

Uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mt.16:18)

Jūs, pēcnācēji, esiet uzcītīgi savās lūgšanās, Dieva vārda lasīšanā un sludināšanā, uzturiet Dieva vārda gaismu, esiet modri un apbruņoti – velns kuru katru mirkli var mēģināt jums uzbrukt, izsist logu, izlauzt durvis vai noraut jumtu, lai izdzēstu šo gaismu. Viņš vēl nemirst – līdz tai pastarai dienai; man un tev būs jāmirst, un arī tad, kad mēs būsim miruši, velns nerims plosīties. Lai Dievs mums palīdz! – Jo mēs neesam tie, kuru spēkos būtu uzturēt Baznīcu; to nav spējuši mūsu priekšteči, tāpat nespēs arī mūsu pēcnācēji. To ir darījis, dara un arī turpmāk spēs darīt vienīgi Viņš, kas saka: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” – Jēzus Kristus vakar un šodien. Viņš ir, bija un būs tas, kas uztur Savu Baznīcu. Jā, tas ir Viņš, šis cilvēks; neviens cits neveiks to, kas iespējams vienīgi Viņam.

Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna, un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: „Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? .. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.” (Lk.1:41-45)

Šķiet, Lūka ir īpaši priecājies par šo notikumu, tādēļ atstāsta to tik pilnīgā veidā, rādīdams svētīgo Jaunavu kā piemēru mums visiem, it īpaši sievām. Marijas skaistais vainags rotāts ar trim īpaši jaukām un krāšņām rozēm – te slavēti trīs cēli tikumi, pēc kuriem jātiecas arī mums. Pirmais no tiem ir ticība, otrais – dziļa un patiesa pazemība, trešais – jauka un krietna izturēšanās ļaužu vidū. Ja sievu vai jaunavu rotā šie tikumi, viņa pārspēj visas ķēniņienes un ķeizarienes ar visu zeltu, pērlēm, dārgakmeņiem un zīdu, kurā tās tērpjas. Ak, ticība, ticība! Jo, kā Kristus saka, ticīgs cilvēks ir Dieva godības pilns un mājoklis; turpretī tas, kurš netic, ir velna patvērums. Ak, Pasargā mūs, mīļais Kungs, no neticības un stiprini mūsu ticību!

Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu un manu Pestītāju. (Lk.1:46-47)

Kas domā Dievu slavēt ar daudziem daiļrunīgiem vārdiem, saucieniem un nemitīgu skandināšanu, tas rīkojas, itin kā Dievs būtu kurls vai arī nekā nezinātu itin kā būtu nepieciešams Viņu pamodināt un pamācīt. Šādi neprātīgi maldi gan drīzāk dara Dievam kaunu un negodu, nevis slavē un godā Viņu. Turpretī tas, kas dziļi sirdī labi pārdomā Viņa dievišķos darbus, uzlūkodams tos ar apbrīnu un pateicību, pāri plūstošā dedzībā, vairāk ar sirds gavilēm, nevis runāšanu, tā ka vārdi plūst paši no sevis, nesacerēti un neizdomāti, kad vārdi izlaužas pār lūpām un paceļas augšup līdz ar garu, kad tie iegūst dzīvību, rokas un kājas, jā, kad visa miesa, visi tās locekļi reizē vēlētos runāt – tā ir īsta Dieva slavēšana Garā un patiesībā; šādi vārdi ir – uguns, gaisma un dzīvība.

Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas lieli savā sirdsprātā. (Lk.1:51)

Dievs rīkojas kā podnieks ar nelāgiem traukiem: Ar bargu roku Viņš satver un notriec pie zemes varenus ķēniņus, kuri negrib Viņu bīties, ne ievērot Viņa vārdu, kā tas notika ar Saulu -, un dara par ķēniņu kādu nabaga ganu. Kādēļ tad pasaules varenie lielās, kādēļ lepojas ar savu gudrību un negrib bīties Dievu? Kādēļ viņiem šķiet, ka viss, kas viņiem pieder, ir pašu izcīnīts? Tā tagad rīkojas gan valdnieki un dižciltīgie, gan pilsētnieki un zemnieki. Es esmu tas un tas – viņi saka – vai tad lai ļauju priesterim mani mācīt un darīt to, ko vien viņš vēlas? Labi – saka mūsu Kungs Dievs – paliec pie savas gudrības un ļaunuma, tomēr arī Es palikšu, kur esmu. Mana roka nav nespēcīga – piesargies, ka nepaceļu to pret tevi; tā var tevi skart tik smagi, ka nezināsi, kur glābties. Tā Dievs mēdz darīt: gribēdams ļaudis satriekt to augstprātības dēļ, Viņš ļauj, lai tie vispirms kļūst pavisam ģeķīgi un neprātīgi. Pēc tam, būdami apstulboti, viņi drīz vien krīt kaunā paši savas gudrības dēļ. Dievs ļauj gudriem aiziet pazušanā ar visu viņu gudrību, vislabākajā un tiešākajā veidā īstenojot viņu nodomus – kā tas notika Ēģiptes faraona vīriem, kuri steidzās pakaļ jūdiem Sarkanajā jūrā. Bet, tiklīdz tie, visu labi izplānojuši, saka: mēs darīsim tā un tā – Kungs Dievs stājas tiem pretī. Labi – Viņš saka – nu jūs esat uz īstā ceļa, steidzieties tikai uz priekšu! Dievs ļauj, lai lepnie rīkojas, kā nodomājuši. Taču jau nākamajā mirklī jūras varenie ūdeņi sakļaujas pār viņu galvām.

Marija palika pie tās (Elizabetes) kādus mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās. (Lk.1:50)

Marija ir Svētā Gara pilna un nes savā miesā Dieva Dēlu. Tomēr viņa ir jauna meita – jaunava. Visām jaunavām pienāktos lepoties, ka arī Marija bijusi viena no viņām. Kaut tas varētu tikt iemācīts visu kārtu ļaudīm! Meitas kārta saimē jau pati par sevi ir gods un lepnums. Un ja vēl meitas spētu saskatīt, ko pats Dievs, pati augstākā Persona grib mums rādīt! Viscēlākā sieva pieņem meitas kārtu. Tas rakstīts, lai sievas un meitas nekļūtu līdzīgas zosīm un pīlēm; Marija ir piemērs visām jaunavām un sievām – tām visām jābūt pazemīgām un gatavām kalpot, nevis stūrgalvīgām, ķildīgām utt.

Bet, ka jūs esat bērni, to Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba – tēvs! (Gal.4:6)

Mēs labi zinām, ka esam nabaga grēcinieki; taču šeit tiek runāts nevis par to, kas esam un ko darām mēs, bet gan – ko Kristus mūsu labā ir darījis un dara vēl joprojām. Tev šķiet, ka tā ir liela lieta – būt Dieva bērnam? Mīļais, tad tev ir jāsaprot, ka Dieva Dēla nākšana, Viņa piedzimšana no sievas un pakļaušanās bauslībai nevar būt kaut kas mazāk nozīmīgs. To Kristus ir darījis, lai tu kļūtu par Dieva bērnu. Visi Dieva darbi ir lieli; tādēļ tie arī rada lielu prieku un drosmi, bezbailīgu garu, kas iespēj visu un nebīstas ne no kā. Turies droši pie šiem vārdiem – tev sirdī jājūt Gara sauciens, jo tas ir arī tavas sirds sauciens. Kā tad tu to varēji nejust! Dieva Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Kā gan lai mūsu sirdis nejustu šo saucienu, liecību un nopūtas? Te lieti noder kārdinājumi un ciešanas. Tās modina mūsu garu un liek tam saukt uz Dievu. Ja tu šādu saucienu nejūti, nerimsties domāt un lūgt, līdz Dievs būs tevi uzklausījis.

Tas Kungs Cebaots ir brīnišķīgs padomā un liels gudrībā! (Jes.28:29)

Mācīsimies izprast kārtību, kādu Dievs mēdz ievērot, vadīdams un pārvaldīdams savus svētos. Es bieži vien esmu uzdrīkstējies mēģināt Dievam, mūsu Kungam, pateikt priekšā noteiktu veidu, kā Viņam būtu jārīkojas, pārvaldot savu Baznīcu un citas lietas. Ak Kungs, es ļoti vēlētos, lai šajā lietā notiktu tieši tā un lai šis jautājums atrisinātos tieši tādā veidā. – Bet Dievs darīja gluži pretēji tam, ko es biju lūdzis. Tad nu es iedomājos: mans padoms gan nenāktu par ļaunu Dieva godam, bet būtu pat noderīgs, lai Dieva vārds taptu svētīts, lai Viņa valstība pieaugtu spēkā utt., īsi sakot – tas ir īsti labs padoms, un es esmu to labi pārdomājis; taču Dievs, bez šaubām, ir tikai pasmējies par manu gudrību un sacījis: „Labi, es jau zinu, ka tu esi saprātīgs, izglītots vīrs; taču man nekad nav bijis paraduma pieļaut, lai Pēteris vai doktors Mārtiņš vai vēl kāds cits Mani vadītu vai pamācītu. Es esmu tāds Dievs, kas negrib ļaut cilvēkiem sevi mācīt, bet pats arvien māca, vada un valda viņus.”

Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs. (Jņ.11:25)

Cilvēks ir tas, kas dzimst no miesas un asinīm; turpretī kristietis – tas, kas ir kristīts un Kristībā ar Kristus asinīm mazgāts no grēkiem. Tikai tāds ir saucams un drīkst pats sevi saukt par kristieti. Tā nu, ja tev kāds vaicā: „Kā gan tu vari sevi saukt jaunā vārdā – kristietis, ja tev jau ir savs vārds – Jānis, Pēteris vai Pāvils?”, tu vari atbildēt: „Mans tēvs gan ir nosaucis mani par Jāni, Pēteri, Pāvilu; bet Kristus priekšā mans vārds ir – kristietis.” Kad nu reiz pienāk laiks mirt, tad nomirst Jānis, Pēteris, Pāvils; bet kristietis nemirst. Es redzu, ka Jānis, Pēteris, Pāvils tiek aprakts; bet kristietis netiek aprakts – viņš turpina dzīvot. Tādēļ, ja es kā Jānis vai Pēteris mirstu, tam nav nekādas nozīmes. Jo, ja esmu kristietis, tad Jānis vai Pēteris celsies augšā no kapa; jo tā ir sacījis pats Kristus, kas man devis savu Vārdu.

Mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā. (2.Kor.5:7)

Šī dzīve nav nekas cits, kā tikai ticības, mīlestības un krusta dzīve. Tomēr šīs trīs lietas mūsos nekad netaps pilnīgas. Vienīgi Kristus ir Saule un ir dots mums kā piemērs, lai Viņam sekojam. Mūsu vidū daži ir vāji, citi stipri un citi – vēl stiprāki. Vieni spēj maz, citi daudz cieš un panes, tomēr visiem jāpaliek Kristus līdzībā. Jo šī dzīve ir gaita, kurā arvien ejam tālāk no ticības uz ticību, no mīlestības uz mīlestību, no pacietības uz pacietību, citiem vārdiem – no krusta uz krustu. Tā nav vis taisnība, bet ir taisnošana, tā nav šķīstība, bet ir šķīstīšana. Mēs vēl neesam nonākuši tur, kur mums jānonāk; mēs esam ceļā; daži šai ceļā ir tālāk un citi vēl tālāk. Dievs ir apmierināts, atrazdams mūs darbā un apņēmībā. Ja Viņš tā gribēs, tad arī nāks drīz un vienā acu mirklī pārcels mūs no šīs dzīves Debesīs.

Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību! (Lk.12:32)

Redzot tik daudz nepateicības un ļaunuma visdažādāko kārtu ļaužu dzīvē – kā pie zemniekiem, tā arī pilsētniekiem -, mums nereti uzmācas doma, ka visa pasaule ir velna apsēsta. Un tomēr – mums paliek mierinājums, ka uz šīs zemes arvien vēl dzīvo daži godīgi un svēti cilvēki. Jo Dievs nekad nepaliks bez savas tautas. Viņš ir žēlastības un taisnības Dievs: tiem, kuri ir pazemīgi un gatavi atgriezties, Viņš piedod, izglābj un vada viņus pēc sava labā prāta. Īstā, patiesā Baznīca ir mazs ganāmais pulciņš, kas dzīvo zem krusta un nav rotāts ar ārišķīgu greznumu. Turpretī viltus baznīca ir grezna, lielīga, ziedoša un krāšņa – gluži kā Sodoma. Tādēļ lūgsim savā Baznīcā – kopā ar Baznīcu, lūgsim par Baznīcu. Jo ir trīs lietas, kas uztur Baznīcu un arvien ir tai raksturīgas: pirmā – uzticība mācībā, otrā – uzcītība lūgšanā, trešā – nopietnība ciešanās.

Viņš novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. (2.Tim.4:4)

Klausīdamies vēsturiskus stāstus un piemērus, ļaudis ir pārsteigti. Kad sludinātājs spēlējas ar tēliem un garīgiem izskaidrojumiem, – tas ļaužu pūlim ir pa prātam. Bet, kad tiek sludināts artikuls par taisnošanu – ka tikai caur ticību Kristum cilvēks top taisnots un pestīts Dieva priekšā -, vienkāršajam cilvēkam nešķiet, ka sludinātājs būtu gudrs un prasmīgs runātājs, jā, viņš to klausās nelabprāt. Tā ir droša zīme: kad tiek sludināts par taisnošanu, ļaudis snauž un kāsē; bet, tiklīdz sāk stāstīt nostāstus un piemērus, tie pamostas, saspicē ausis, sēž rāmi un klausās ar vislielāko uzmanību. Kur artikuls par taisnošanu ir pazaudēts, tur Baznīcas vairs nav un atvairīt maldus nav iespējams. Jo ārpus taisnošanas mācības valda vai nu pārdrošība, vai pašizdomāts darbu svētums. Ja skaidri un pareizi saprotam artikulu par taisnošanu, mums ir īstā debesu saule. Turpretī tad, ja to pazaudējam, mums nepaliek nekas cits kā vien elles tumsība.

Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. (1.Moz.45:4)

Šos Jāzepa vārdus nedrīkstam aplūkot virspusēji un garāmejot – mums jāsaskata lielais sirds saviļņojums, kāds pārņēmis Jāzepu un viņa brāļus. Es nezinātu, kā man izturēties, dzirdot šādus vārdus: es esmu Jāzeps, tavs brālis. Un arī viņi nezināja, ko atbildēt. Un kas notiks tad, kad nāks mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, kas šajā dzīvē visdažādākajos veidos mūs pārbauda, ļaudams, lai tiekam mocīti, šausti un nonāvēti. Ak, cik liels būs prieks, kad viss pēkšņi mainīsies – kad Viņš, kas agrāk mums šķita briesmīgs tirāns, kas vēlētos mūs visus nonāvēt, nāks un sacīs: Es esmu Jāzeps! Es esmu jūsu Pestītājs!

Iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā! (Ef.5:5)

Alkatība, netiklība un nešķīstība ir lieli, briesmīgi grēki, tādēļ mūsu Kungs tos soda ar mēri un grūtiem laikiem. Tomēr visa zeme un ļaudis netiek iznīcināti. Bet ir kāds vēl briesmīgāks grēks, nekā netiklība un laulības pārkāpšana, proti – ne cilvēcisks, bet īsti velnišķīgs grēks ir tas, ka tiek izsmieta un izzobota Dieva lielā žēlastība un Viņa tēvišķīgais aicinājums. Šādam grēkam nenovēršami seko pelnītais sods – pilnīga iznīcība. Kas gan vairs varētu palīdzēt tam, kurš nevien padodas savām vājībām, bet min kājām tos, kuri viņu vada un māca? Tas ir par daudz, ja mēs, būdami grēcinieki, gribam arī nonāvēt mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas nācis, lai mūs atpestītu; tādas lietas nevar darīt neviens cits, kā vien nekrietnais velns un tie, kuri ir velna apsēsti.

Mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt; mēs jums sēru dziesmas dziedājām, un jūs neraudājāt. (Mt.11:17)

Tā notiek vēl šodien. Kad tiek sludināts Evaņģēlijs, tas nelīdz; kad tiek sludināta bauslība – arī tā nepalīdz. Ja viņiem stabulē, tie nedejo; ja dzied sēru dziesmas, tie neraud. Ļauno pasauli nav iespējams padarīt īsti priecīgu, nedz arī skumju. Tie ir ļaudis, kuri nesaprot un negrib saprast ne bauslību, ne Evaņģēliju. Viņus nevar darīt par grēciniekiem, nedz sniegt tiem mierinājumu pret grēku; tos nevar padarīt aklus, nedz redzīgus. Ja kāds dzīvo brīvi, tas viņiem nešķiet pareizi; cits atkal turas pie stingras dzīves – bet arī tas pasaulei nav pa prātam. Ko gan vēl iesākt ar šo nelietīgo pasauli? Tai patiktu, ja slavētu visu, ko vien tā dara – lai gan tā nedara nekā laba.

Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot. (Ps.23:5)

Dieva vārds ir visspēcīgs, ticība un Gars – dabīgi un rosīgi, tie arvien ir darbībā un cīņā. Tā nu Dieva vārdam ir nevis nespēcīgi, bet vareni ienaidnieki, pret kuriem tam nākas aizstāvēt savu godu. Ir četri šādi ienaidnieki: miesa, pasaule, nāve un velns; tādēļ Kristus ir arī Kungs Cebaots, savu karapulku Dievs, kas arvien karo un izcīna savu cīņu mūsos. Viņš arī baro mūs ar savu miesu un asinīm – tā ir ne vien Viņa žēlastības zīme, bet arī ēdiens un dzēriens, kas atspirdzina un stiprina mūs visus, kas cīnāmies Viņa karapulkā; tā ir īstā maize un pārtika, ar ko Kristus pabaro un apgādā savus karotājus, līdz tie beidzot gūst uzvaru kopā ar Viņu. Tā ir brīnišķīga alga, vistīrākais zelts un visspožākais sudrabs, brīnišķīga maize, labs, salds vīns un visu labumu pārpilnība, tā ka ir tiešām brīnišķīgi iet šajā karagājienā kopā ar mūsu Kungu.

Kas manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! (Jņ.8:52)

Tām jābūt brīnišķīgām, visspēcīgām zālēm, kas it viegli spēj dziedēt šo briesmīgo kaiti – nāvi; tik spēcīgas ir šīs zāles, ka tam, kas dziedināts, nemūžam nenāksies pieredzēt nāvi. Ja pasaule tam ticētu, tā cīnītos un plēstos, lai tikai saņemtu Dieva vārdu. Mēs redzam, cik mīļas un dārgas tai ir zāles, ar kurām var izārstēt drudzi vai mēri. Ikviens gatavs steigties, skriet, darīt un atdot visu, lai tikai kļūtu vesels.

Turpretī šo dārgumu, kas atbrīvo no nāves līdz ar visām slimībām, postu un nelaimēm – to neviens neievēro vai tikai ar grūtībām pacieš. Taču tā ir visaugstākā, mūžīgā patiesība, pats Dievs, slavēts mūžībā, Āmen! Jo ciešāk tu turies pie Viņa un mazāk ļaujies šaubām – jo mazāk sajutīsi nāvi; tas ir skaidrs. Jo vājāk turies, jo vairāk šaubies – jo vairāk arī jūti nāvi. Ak, Kungs, stiprini manu ticību – tad būsim dziedināti!

Viņš runāja, un tā notika; Viņš pavēlēja, un viss radās. (Ps.33:9)

Visa radība ir radīta caur Dieva vārdu; kad Viņš sauca vai runāja, ikviens atsaucās Viņam un sacīja: „Te mēs esam.” Tādēļ nav jāšaubās – ko Dievs caur savu mīļo Dēlu, savu mūžīgo Vārdu mums saka, tas noteikti piepildās; visam jābūt un jānotiek tā, kā Viņš saka. Bet velns, kas ir atkritis jau no iesākuma, caur iedzimto grēku ir mūs tā apstulbojis, ka nespējam ne ticēt, ne iedomāties, kā varētu notikt tas, ko Dievs saka pat tad, kad Viņš mūsu acu priekšā to apliecina ar daudzām brīnumu zīmēm un ko ar visas pasaules radīšanu ir apliecinājis jau kopš šā laika sākuma. Jā, mums nelīdz pat tas, ka mēs, kā Pāvils Apustuļu darbu 17. nodaļā saka, varam nepārprotami sajust Viņa tuvumu. Tas viss mums neko nespēj līdzēt. Bet svētīgs ir tas, kas ar prieku ievēro un patur sirdī to, ko Dievs pats ir sacījis.

Neviens tās [avis] nevar izraut no Tēva rokas. (Jņ.10:29)

Lai mūžīgi slavēts Kristus, mūsu vienīgais, īstais, uzticamais visu ticīgo dvēseļu Gans un Bīskaps! Es nebūšu pirmais, kurš pieredzēs, kā Viņš izglābj no velna varas un pasargā no pasaules tirānijas savus ļaudis – tos, kuri dzird Viņa balsi un seko tai. Neviens nevar izraut ticīgos no Dieva rokas. Ar to man pietiek, un nekas vairāk man nav vajadzīgs – Kristus rūpējas par manu dvēseli un tur to savā rokā un savā varā – un tā ir vieta, kur dvēselei patiesi nekā nepietrūkst. Ja velns spētu izraut mūsu dvēseles no Dieva rokas, viņš vienā mirklī tās sagrābtu un aprītu. Bet to šis ienaidnieks nespēj; Dievs tur ticīgo dvēseles savā rokā, kur tās – saskaņā ar Viņa vārdu – ir un paliek droši pasargātas.

Ikviens Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā. (2.Tim.3:16)

Šī ir grāmata, kura visus gudros un zinīgos atstāj kaunā un ir saprotama tikai vientiesīgajiem. Tādēļ atmet visas savas iedomas un sajūtas, turēdams godā šo grāmatu – kā visaugstāko, cēlāko un lielāko svētumu, kā visbagātākās dārgumu raktuves, kas mūžīgi paliek neizsmeļamas. Nu jau vairākus gadus es izlasu Bībeli divas reizes, un, ja salīdzinu to ar lielu, spēcīgu koku, kurā ik vārds ir šā koka zars, – es pieskaros katram zariņam, gribēdams zināt, kādus augļus tas nes; un ik reizi atrodu augļus varenā koka zaros.

Tikai pārbaudījumi māca ievērot Dieva vārdu. (Jes.28:19)

Es savu teoloģiju neesmu iemācījies uzreiz, bet gan – meklēdams un pētīdams arvien dziļāk un dziļāk; jo Svētos Rakstus nav iespējams saprast bez saistības ar smagiem pārbaudījumiem un uzbrukumiem. Tā Sv. Pāvilam bijis sātana eņģelis, kas viņu sitis ar dūrēm un ar saviem kārdinājumiem spiedis jo uzcītīgāk studēt Svētos Rakstus. Tāpat es uz savas ādas esmu sajutis pāvesta, universitāšu mācīto vīru un caur tiem visiem – velna naidu, kārdinājumus; tie mani ir dzinuši Bībelē, likuši man uzcītīgi lasīt, lai nonāktu pie pareizas izpratnes. Ja nepieredzam šādus velna uzbrukumus, tad esam tikai spekulatīvi teologi, kas darbojas vienīgi ar savām domām un prāta spekulācijām, apsverot, kas un kā varētu būt.

Kas grib lielīties, lai lielās ar To Kungu. (Jer.9:24)

Kad tu runā par Dieva žēlastību, tev nav jābūt pazemīgam, bet gan – jālepojas. Ar visām savām lietām un dzīvi tev jābūt pazemīgam; jo tu neesi nekas vairāk kā mēslu maiss. Turpretī ar Kristus žēlastību vari droši lepoties un sacīt: ja arī es būtu vēl desmitkārt netīrāks, taču Kristus asinis nomazgā mani tīru un svētu, Kristus ir vienlīdz dārgi maksājis, atpestīdams gan mani, gan Svēto Pēteri. Visi svētie reiz bijuši tādos pašos grēka dziļumos kā es; tā nu mēs esam celti tikpat augstu kā viņi, tā ka neviens svētais nav saņēmis neko vairāk kā es – tikai viņi ir bijuši stiprāki ticībā. Ikviens nesīs līdzi savus darbus, tādējādi dodams godu Dievam. Dieva priekšā visiem ir jābūt vienādiem ticībā, žēlastībā un jaunajā, debešķīgajā būtībā, atšķiroties vienīgi ar darbiem un šo darbu godu.

Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani ar dūrēm, ka netopu iedomīgs. (2.Kor.12:17)

Es domāju, Pāvils ir bijis viens no lielākajiem svētajiem, tāpat arī pravietis Dāvids. Taču, vislielākos augstumus sasnieguši, viņi nav pasargāti no savu darbu svētuma elka uzmācības – kā paši to ar nožēlu atzinuši. Jo Pāvils atklāti apliecina, ka Dievam vajadzējis atsaukt no elles sātana eņģeli, lai tas viņu durstītu un mocītu – vienīgi tādēļ, lai augstās atklāsmes nepadarītu Pāvilu iedomīgu, it kā viņš tādēļ būtu labāks un svētāks Dieva priekšā. Redzi, krietnais vīrs garā un ticībā redz šos augstprātības draudus, kas varētu likt viņam nākt Dieva priekšā pašam ar savu svētumu un sacīt: tik daudz es esmu darījis, cietis, sludinājis, atgriezis utt. Un citādi apustulis nevarēja izbēgt no šīs nelaimes, kā vien – nest uz sava kakla velna eņģeli, lai tas viņu mocītu un liktu atzīt; es esmu tas, kas esmu, tikai no Dieva žēlastības, ne savu darbu vai nopelnu dēļ.

Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par Savas saimes ļaudīm, dezīgiem labos darbos. (Tit.2:14)

Tev pienākas uzlūkot sevi kā vienu no Dieva radībām, kas pēc radīšanas caur Ādama grēku ir atkritis: tieši tāpat tev jāatceras, ka esi viens no atpestītajiem. Tādēļ visiem Ticības apliecības vārdiem tu pievieno vārdu „mūsu”: ”Es ticu uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu,” tāpat arī: „par mums cietis, par mums miris un augšāmcēlies” – Viņš ir mūsu, un arī tu esi šo „mūsu” vidū. Tādēļ jau Kristus ir Kristus un mūsu Pestītājs no grēka un nāves varas, lai Svētais Gars no vecā Ādama radītu mūsos jaunu cilvēku, kas miris grēkam un dzīvo taisnībai. Šī dzīve iesākas un pieņemas spēkā šeit, uz zemes, un tiks piepildīta Debesu valstībā. Jo Kristus mums nopelnījis nevien žēlastību, bet arī Svētā Gara dāvanu, lai mēs nevien saņemtu grēku piedošanu, bet arī pārstātu grēkot. Kristietim ir jāsaņem Svētais Gars un jādzīvo jauna dzīve, vai arī – jāzin, ka viņam nav Kristus.

Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis.

Vai tas nav briesmīgi un nožēlojami, ka mūs apsūdz velns, kas pats ir vēl ļaunāks nekā mēs? Kāda viņam daļa, ka es esmu grēkojis? Es taču neesmu grēkojis pret viņu, bet gan – pret Dievu un Dieva baušļiem; jo ne jau velns man devis bauslību, bet Dievs. Ir rakstīts: Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis. Kad Dievs ir mūsu Tēvs un mums ir grēku piedošana un Viņa žēlastības Kristus dēļ, tad velns vairs nevar mūs apsūdzēt. Jo Kristus izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām tām prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta (Kol.2). Iedzimtais grēks nav izdzenams ne ar kādu likumu, nedz sodu – kaut arī būtu ne viena vien elle, bet vesels tūkstotis. No šā grēka spēj šķīstīt vienīgi Dieva žēlastība, vienīgi tā cilvēka dabu dara šķīstu un jaunu.

Īzaks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: „Te ir uguns un malka, bet kur ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: „Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru.” (1.Moz.22:7-8)

Tāda ir ticības daba – tā darbojas ar lietām, kuras nav redzamas, nedz sajūtamas. Ticība izturas tā, it kā jau turētu šos dārgumus savās rokās; tā arī nepazīst nekāda cita mierinājuma, kā vien to, ka Dievs nekad nemelo un nepieviļ. Tā ticība izturas pret katru lietu. Kad man pienāk laiks mirt, kad nāve jau ir manu acu priekšā, man jādodas projām, nezinot, kur speršu nākamo soli. Šai brīdī neticība uzreiz ir klāt; tā izbīstas un saka: Ko nu lai daru? Kas zina, kur lai tagad glābjos? Tā vienmēr grib redzēt un sajust, kur rodama izeja. Tomēr to nav iespējams zināt, un šādas domas neizbēgami ved izmisumā. Turpretī ticība domā tā: es nezinu, kurp došos – man jādodas ceļā, neredzot un nezinot itin neko. Taču es atstāšu visu Dieva ziņā, kā psalmā ir sacīts: „Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties.” (Ps. 55:23) Uz to es paļaujos, jo zinu, ka Viņš nemelos. Tā ticība iemanto dzīvību, lai gan nevar to saskatīt, jā, kaut arī cilvēka acis redz gluži pretējo! Ko tad ticība zina? Tikai to, ko Dievs ir teicis: Viņš neļaus nevienam izraut no Viņa rokas tos, kuri paļaujas uz Viņu.

Kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Un jūs, kungi, dariet to pašu viņiem; atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs Debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka vaigu. (Ef.6:5,9)

Ja esi saņēmis dāvanu no Dieva, ja esi varenāks un dižciltīgāks, izglītotāks un piederi augstākai kārtai nekā pārējie, tad padomā par to, ka tev ir pavēlēts ar šīm dāvanām kalpot citiem. Ja tu to nedari, tad tev jāzina, ka ikviens nabaga ganu zēns, kas salīdzinājumā ar tevi ir pavisam necils, Dieva un eņģeļu priekšā tomēr ir daudz lielāks par tevi un tiks uzņemts Debesīs, kamēr tu ar visu savu skaistumu, godu, godību un greznību tiksi iegrūsts ellē. Dieva priekšā visi ir vienādi – vienkārša kalpone iemanto tādu pašu godu, kā viscēlākā ķeizariene un ķēniņiene, ja vien viņa var sacīt: es ticu tam pašam Dievam, es esmu kristīta Viņa Vārdā un piesaucu savu Kungu Kristu, tādēļ Dieva priekšā esmu iemantojusi tikpat daudz, kā ķēniņiene – ja vien esmu pazemīga un ar labu prātu dzīvoju savā kārtā. Bet, kaut arī Dieva priekšā visi cilvēki ir vienādi un viņiem ir viens Kungs, viena ticība, viena Kristība, tomēr zemnieku puisim, kas iet aiz arkla vai kalponei, kas uzkopj istabu, neklājas nākt un teikt savam saimniekam vai saimniecei: Dieva priekšā es esmu tikpat cēls un labs, kā tu, tādēļ man nav tev jāpakļaujas un jāpaklausa. Lai gan tagad jau ir gluži pierasts, ka zemākas kārtas kļūst iedomīgas un grib pārspēt augstākās. Kristietim tāda lielība nepiedien – tā ir pretrunā ar Kristus mācību un likumu; jo augstākajām kārtām ir pavēlēts nekļūt lepnām un nenicināt zemākos; un vēl jo vairāk Dievs grib, lai necili, zemas kārtas cilvēki nezaudētu pazemību un necenstos paaugstināties.

Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek. (Jņ.15:16)

Šie ir dievbijīga mācītāja un sludinātāja tikumi – viņš vairo Dieva valstību, piepilda Debesis ar svētajiem, atņem dvēseles ellei, aplaupa velnu, atvaira nāvi, nosoda grēkus, kā arī pamāca un mierina pasauli, norāda katram, kā dzīvot viņa kārtā, uztur mieru un vienprātību, audzina jaunos ļaudis vislabākajā veidā, iedēsta tautā dažādus tikumus, īsi sakot – rāda jaunu pasauli un ceļ nevis nožēlojamu, iznīcīgu namu, bet mūžīgu, skaistu Paradīzi, kurā labprāt mīt pats Dievs. Tādēļ nekādi zelta un sudraba kalni nav salīdzināmi ar šo bagātību.

Tēvs, es gribu, lai kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis. (Jņ.17:24)

Šī ir pēdējā, bet pati mierinošākā daļa šajā lūgšanā par visiem, kas turas pie Kristus. Viņš rūpējas par mums un apsola mums, ka sniegs mums patvērumu, lai mēs varētu būt pie Viņa, kur mums klātos tik labi kā bērniem pie tēva. Itin kā Viņš gribētu sacīt: esiet droši un neraizējieties par to, kur paliksit un kas ar jums notiks. Ļaujiet, lai pasaule un velns plosās un trako, lai tie jūs nonāvē un sadedzina; lai tie padzen jūs no šīs pasaules – jūs tomēr saņemsit visu, kas jums vajadzīgs, un nokļūsit tur, kur esat ilgojušies nokļūt – tur, kur varēsit mierīgi atpūsties no pasaules un visiem velniem. Kur tad tas būs, kā sauc šo vietu? Tēva klēpī un rokās, kurp visiem eņģeļiem jāaiznes mūs uz saviem spārniem. Tādēļ šiem vārdiem jākļūst par dūnu spilvenu mūsu dvēselēm – kad mūsu mīļā stundiņa nāks un tiksim atraisīti no grēka un visām nelaimēm, arī no velna un pasaules, ievesti mūžīgā mierā un priekā.

Ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta katru bērnu, ko Viņš pieņem. (Ebr.12:6)

Pret dievbijīgajiem un kristiešiem Dievs izturas gandrīz tāpat kā pret bezdievjiem un nekristiešiem. Jā, dažkārt arī vēl bargāk. Viņš rīkojas ar cilvēku gluži kā namatēvs ar savu dēlu vai kalpu. Dēlu Viņš soda ar rīksti un pārmāca daudz biežāk un vairāk nekā kalpu; tomēr tieši viņam tēvs piešķir mantojumā savu bagātību. Turpretī ļaunu, nepaklausīgu kalpu viņš nesit ar rīksti, bet izgrūž pa durvīm un nedod tam nekā no mantojuma. Citādi es nevaru izskaidrot, kādēļ Dievs saviem mīļajiem bērniem pasaulē liek pieredzēt grūtības un ciešanas; turpretī bezdievjiem Viņš bieži dod visa papilnam, ka tie var dzīvot vienos priekos.

Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva. (Jņ.8:47)

Šos vārdus Kristus pasaka tik vienkārši, ka neviens pat nepajauš, cik lielas lietas tajos ir ietvertas; bet kurš tos nopietni uzlūko un uzcītīgi pārdomā, ko nozīmē – būt no Dieva vai ne no Dieva, tam nākas atzīt, ka šeit Kristus runā par lielām un varenām lietām. Jo patiesi ir tā, ka nav iespējams cilvēku nosodīt un aizskart vēl skarbāk, kā – sakot, ka viņš nav no Dieva. Ja kāds mani sauc par blēdi un ļaundari, pat ja kāds ķeras man pie rīkles, tad tas vēl nav gluži nekas salīdzinājumā ar šo briesmīgo postu, kuru mūsu Kungs nosauc šajos nedaudzajos vārdos, sacīdams jūdiem, ka viņi nav no Dieva. Tādēļ vissvarīgāk ir labprāt uzklausīt Dieva vārdu un stingri pie tā turēties. Padomājiet, mīļie bērni, par to, kādas jums ir priekšrocības! Jūs zināt, ka esat no Dieva un esat uzvarējuši velnu un elli, tā ka ne grēks, ne Dieva tiesa jums neko nevar nodarīt. Ja nu jums tomēr vēl notiek kāda nelaime, jūs tiksit no tās izglābti, kamēr pasaulei pat visniecīgākajās grūtībās jāizbīstas un jākrīt izmisumā. Kristiešiem gan jāpieredz daudz ciešanu, jo velns un manta un gods ir apdraudēti. Kā gan lai kristieši visas šīs ciešanas panes ar pacietību? Ne citādi, kā – paliekot pie Dieva vārda un sakot: lai notiek, kas notikdams – es neesmu no pasaules, bet no Dieva, citādi jau pasaule man tā neuzbruktu. Taču man labāk patīk, ja pasaule mani ienīst un rada man dažādas ciešanas, nekā būtu tad, ja tā mani mīlētu, un es nebūtu no Dieva.