Jūnijs

Ejiet un dariet par mācītājiem visas tautas, tās kristīdami Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. (Mt.28:19)

Kristībā ir ne tikai ūdens, bet arī Dieva vārds un spēks. To redzam, kad tiek kristīts Kristus – šajā notikumā ir klāt Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, tāpat arī visi svētie eņģeļi. Tā nu Kristības ūdens nav vienkārši ūdens, bet tāds ūdens, kurā peldas Dieva Dēls, kuram pāri lidinās Svētais Gars un pār kuru Tēvs sludina Savu vārdu. Tas ir žēlastības pilns ūdens, ko svētījis Dieva Tēvs, Dēls un Svētais Gars, – tās ir paša Dieva sagatavotas zāles un eliksīrs. Bet Dievs ir dzīvības Dievs, Viņš spēj darīt dzīvu; un, tā kā Viņš ir šajā ūdenī, tad Kristības ūdens ir – aqua vitae – īstais dzīvības ūdens, kas padzen nāvi un elli un dara cilvēku mūžīgi dzīvu. Pārkristītāji, kas ir nekrietni Dieva zaimotāji, vēl šodien apgalvo, ka Kristības ūdens ir tikai parasts ūdens. Lai velns parauj tādus zaimotājus! Tikai suns, cūka vai govs varētu šādi spriest, jo dzīvnieks nespēj neko vairāk, kā tikai sajust ūdens garšu. Turpretī kristietim jāspriež nevis pēc garšas, bet pēc Vārda. Kristība ir ne tikai ūdens, bet arī Dieva vārds un spēks. Tādēļ vēl šodien, kristījot katru bērnu, Kristībā ir klāt Dieva Dēls ar Savu miesu, Svētais Gars ar Savu klātbūtni un Dievs Tēvs, kas ar Savu balsi svētī Kristību. Tādēļ mums neklājas uzlūkot Kristību kā cilvēka darbu.

Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei. (Gal.6:14)

Te nu kristietis aizslēdz savas acis un līdz ar Sv. Pāvilu saka: jūs – pasaule, grēks un nāve – man esat miruši, savukārt es esmu nomiris jums, tā ka nekas cits uz šīs zemes vairs nedzīvo, kā vien es un Dievs. Pasaule man ir krustā sista, un es tai esmu miris, tas ir: pasaule mani neņem vērā un tas, ko es sludinu vai slavēju, tai ir par apsmieklu. Bet – ar kādu mēru tu mani mērosi, ar tādu es tev atmērošu; ja tu mani nicini, es nicinu tevi; pasaule taču negrib ņemt mani vērā – kāda tad nozīme tam, ka es iemantoju pasaules naidu? Es gribu patikt vienīgi Dievam augstībā. Lai tad nu grēks trako, lai pasaule ceļ troksni un ārdās līdz pagurumam; es daru, kas man darāms, un man ir tā, it kā es neko nedzirdētu. Tā katra ticīga sirds atradīs mieru.

Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam. (1.Moz. 18:19)

Laulātiem ļaudīm ir jāzina, ka Dieva, kristiešu, visas pasaules, sevis pašu un savu bērnu labā viņi nevar veikt nevienu citu labāku un derīgāku darbu, kā – labi audzināt savus bērnus. Tas ir viņu taisnākais ceļš uz Debesīm; nav cita tuvāka un labāka ceļa, kas vestu vecākus uz Debesu valstību. Taču arī elli sasniegt viņiem varētu izrādīties visvieglāk tieši bērnu dēļ; vecāki nevar izdarīt neko postošāku, kā – būt nolaidīgi savu bērnu audzināšanā, ļaudami tiem lādēt, zvērēt, mācīt apkaunojošus vārdus un dziesmas, dzīvot kā vien tiem ienāk prātā. Daži paši izaicina savus bērnus ar pārmērīgu ārēju greznību un mudina tos sekot pasaulei – tiekties tai izpatikt, sasniegt augstu stāvokli un kļūt bagātiem, arvien rūpēties vairāk par miesu, nevis dvēseli. Kristiešiem nav lielāka posta par nolaidību bērnu audzināšanā. Ja kāds grib kristiešiem palīdzēt, tam noteikti jāsāk ar bērniem, kā tas bijis jau senlaikos. Cilvēka dabai raksturīgā neīstā mīlestība apstulbo vecākus, tā ka tie vairāk rūpējas par savu bērnu miesu nekā par viņu dvēselēm. Bērni ir brīnišķīgs, mūžīgs dārgums, kuru Dievs uzticējis vecākiem sargāt, lai velns, pasaule un miesa to nenolaupītu un neiznīcinātu; pastarā dienā no vecākiem stingri tiks prasīta atbildība par to, kā tie savu pienākumu pildījuši.

Jēzus uz to sacīja: „Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Mk.9:23)

Tik varena un spēkpilna lieta ir ticība. Lai cik lielas lietas tev būtu padomā, tas viss kļūs iespējams, ja vien tu spēsi ticēt un paļauties uz Kristu; ne velns, ne nāve nebūs tik stipri, lai spētu to aizkavēt. Tādēļ, ja arī esam nabadzīgi un tik tikko dzīvi, ja grimstam grēkos, esam mēra vai citas slimības pieveikti, mums jātic, ka Dieva priekšā izskatāmies gluži citādi, un varam sacīt: lai arī esmu nabadzības, mēra un nāves priekšā, tomēr kā kristietis nepazīstu ne nabadzību, ne nāvi, ne mēri. Jo pie mana Kunga Kristus ir tikai bagātība, veselība, svētība un dzīvība. Ja arī vēl nevaru to visu skatīt savām acīm, ir vajadzīgs tikai viens Viņa vārds, lai arī manas miesīgās acis to redzētu, ka tā ir patiesība, un viss tiešām piepildītos.

Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. (Jņ.14:6)

Visupirms mācies labi pazīt Jaunavas Marijas Dēlu, kas dzimis Bētlemē. Ja rīkosies otrādi un sāksi iepazīt Dievu, domādams par to, kā Viņš valda pār pasauli, kā nodedzina Sodomu un Gomoru ar elles liesmām – ja sāksi ar Dieva Visuvaldītāja varenajiem darbiem, tad drīz vien lauzīsi sev kaklu un tiksi nogāzts no Debesīm lejā – kā tas ir noticis ar sātanu. Tas tādēļ, ka neviens nevar uzbūvēt nama jumtu, pirms vēl nav likti tā pamati. Ja gribi rīkoties pareizi, sāc no apakšas un ļauj Dievam darīt to, ko Viņš dara. Saki: es negribu iepazīt Dievu citādi, kā vien – visupirms iepazīstot Jaunavas Dēlu. Kad būsi atzinis Kristu Viņa cilvēcībā, tad lai tava ticība sniedzas tālāk, atzīdama, ka Viņš, kas dzimis no Jaunavas, ir arī mūžībā dzimis no Dieva; tā tu būsi droši pasargāts – šā Cilvēka miesas un asiņu patvērumā.

Kristus Sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta. (Gal.1:4)

Ja nu velns negaidīti piezogas un apslēpj šos vārdus tavām acīm, iestāstīdams, ka tev nākas raizēties par to, vai Dievs tevi ir vai nav izredzējis mūžīgai dzīvošanai, kad velns tev rāda biedinošās Dieva dusmības un tiesas ainas, atgādinādams, ka izredzēto skaits ir niecīgs, turpretī nolādēto ir bezgala daudz, – esi gudrs un nekādā ziņā neļauj sevi iesaistīt šādās bīstamās pārdomās un diskusijās! Citādi tev noteikti misēsies, un tu lauzīsi kaklu. Aizstāvies un saki: man nav pavēlēts raizēties par šādām lietām – tās man ir pārāk augstas, es nespēju tās nedz aptvert, nedz izdibināt. Es palieku pie Sv. Pāvila vārdiem, kas māca, ka Kristus ir Sevi nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu, un Viņš ir to darījis pēc Dieva, mūsu Tēva, prāta.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. (Jņ.14:26)

Visi daudzie jūsmotāji grib saņemt Svēto Garu, lai ļaudis viņiem ticētu. Taču, kad lasām šos Jāņa evaņģēlija un citus līdzīgus vārdus, tad varam pareizi spriest un atvairīt visu, kas ir tiem pretrunā. Tie runā skaidri un nepārprotami – es labi zinu, ko saka mans Kungs Kristus un kam man būs ticēt. Ja nu kāds nāk, teikdams man kaut ko it kā Svētā Gara atklātu un mācītu, tad es turos pie šā vārda un paturu tā mācību kā patieso pārbaudes akmeni. Kad redzu, ka mācība saskan ar to, ko Kristus saka, tad atzīstu to par labu un pareizu. Bet, kur kāds grib darīt un aizstāvēt ko citu, es saku: tu neesi Svētais Gars, bet nolādētais velns no elles; patiesais Gars nenāk neviena cita, kā vien Kristus vārdā un nemāca neko citu, kā vien to, ko mācījis Kristus.

Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis. (1.Jņ.3:23)

Es ticu uz Jēzu Kristu, manu Kungu, kas par mani cietis, miris, augšāmcēlies… Šīs apliecības priekšā jāpiekāpjas gan Mozus, gan ķeizara likumiem, gan arī paša Dieva baušļiem. Te nu man jāatvaira katrs, kas grib diskutēt par grēku, taisnību un netaisnību, par visu, ko es varētu darīt. Tā rīkodamies, cilvēks varētu aizstāvēties pret velna iedvestām domām un kārdinājumiem, vienalga, vai tie būtu saistīti ar pagātnes vai tagadējiem grēkiem. Ir nepieciešams skaidri atšķirt un nošķirt vienu no otra Mozu un Kristu, darbus un ticību, sirdsapziņu un ārējo dzīvi. Kad bauslība man uzbrūk, gribēdama izbiedēt manu sirdi, tieši tad ir īstais laiks dot atelpas brīdi mīļajai bauslībai un, ja tā negrib palikt malā, droši sacīt: es labprāt darīšu un veicināšu labus darbus, kad būs īstais laiks, kad būšu cilvēku vidū; bet šeit, kur mana sirdsapziņa ir Dieva priekšā, es par šādām lietām negribu ne dzirdēt. Tāpēc nemulsini mani un nesaki neko par to, kas man būtu vai nebūtu jādara; šobrīd es neklausīšos ne Mozus, ne farizeju vārdos; šeit jāvalda vienīgi Kristum, jo šajās lietās Viņš ir viss. Es gribu darīt tā, kā darīja Marija – sēdēt pie Kristus kājām un klausīties Viņa vārdu; Martai jāpaliek ārpusē un jānodarbojas ar virtuves un mājas darbiem, nevis ar sirdsapziņas lietām.

Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgo dzīvību. (Mt.19:29)

Ja Dievs ir žēlīgs – ko Viņš apliecinājis caur Kristību, Altāra Sakramentu un Evaņģēliju, sniegdams mums Savu Dēlu – tad mēs nedrīkstam un nevaram apšaubīt Viņa žēlastību, lai ko Viņš mums šai dzīvē ļautu pieredzēt. Kāda gan nozīme tam, ka nākas zaudēt dzīvību, tēvu un māti, brāļus, māsas, ķēniņvalsti, varu un visu pārējo, kas šeit, virs zemes, pastāv, ja tikai mums paliek Dieva žēlastība, ja Dievs ir – mūsu Tēvs, Viņa Dēls – mūsu Brālis, Viņa Debesis līdz ar visu radību – mūsu mantojums, visi svētie, visi eņģeļi – mūsu brāļi un māsas!

Visi mūsu zaudējumi ir tīrais nieks, ja tikai varam paturēt to, kas ir daudzkārt vērtīgāks par ķēniņvalsti un visu šo zemi, tas ir – pašu Dievu un mūžīgo dzīvošanu.

Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. (Rom.8:28)

Tas ir Dieva darbs un Viņa īpašā prasme – vērst ļaunu par labu ik reizi, kad esam ko sabojājuši vai izturējušies nolaidīgi. Es tiešām bieži daudzās lietās esmu rīkojies nesaprātīgi un muļķīgi, izdarīdams ko tādu, ka vēlāk mani pārņēmušas izbailes, nespējot saskatīt, kur gan būtu rodama izeja no manas muļķības radītā posta un sajukuma. Bet tas Kungs arvien ir atradis īsto veidu un ceļu, lai vērstu par labu visu, ko es biju darījis aplami. Tā Dievs vada visus savus svētos – lai kā viņi maldītos un kļūdītos, tomēr viss beidzas labi un liels ļaunums viņus nepiemeklē. Dievs rada visu no nekā, tādēļ Viņš arī spēj vērst ļaunu par labu.

Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. (Jņ.14:9)

Dievs saka tev: te ir mans Dēls, Viņu klausies un uzņem. Ja tu to dari, vari būt drošs par savu ticību un mūžīgo dzīvību. Tu sacīsi: „Jā – bet es nezinu, vai spēšu palikt ticībā.” Pieņem taču šo apsolījumu un samierināšanu un sargies, ka nesāc nekautrīgi vai pārāk noteikti censties izdibināt apslēpto Dieva padomu. Ja tici atklātajam Dievam un uzņem Viņa vārdu, tad arī apslēptais Dievs tev pamazām taps atklāts. Jo, kas Mani redz – saka Kristus – tas redz arī manu Tēvu. Bet, kas atmet Dēlu, tas līdz ar atklāto Dievu pazaudē arī apslēpto Dievu, kas nav sevi atklājis. Bet, ja ar stipru ticību turēsies pie atklātā Dieva un savā sirdī būsi pārliecināts, ka negribi Kristu pazaudēt, tad droši varēsi gaidīt un tā tu mācīsies izprast arī apslēpto Dievu.

Tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? (Gal.4:9)

Tā ir bīstama lieta – kad patiesu kristiešu vidū rodas pārpratumi, nevienprātība un šķelšanās, kas maldina viņu sirdsapziņu un nemanot ved projām no žēlastības Garā, pievēršot ārējām lietām un darbiem. Te ir īpaši svarīgi saglabāt modrību.

Tad nu gribu jūs uzticīgi pamācīt un brīdināt, lai jūs esat piesardzīgi un neatkāpjaties no vienīgā un svarīgākā jautājuma: kas ir tas, kas dara cilvēku par kristieti? Nekādā ziņā nepieļaujiet, lai kāds cits jautājums kļūtu līdzvērtīgs šim. Ja kāds mēģina iegalvot ko citu, sakiet viņam tā: „Mīļais, vai tās ir lietas, kuras dara tevi par kristieti?” Ja ne, tad neļaujiet, lai viņa domas kļūst noteicošas, nepievērsiet tām lielu uzmanību. Bet, ja kāds ir pārāk vājš, lai spētu tā rīkoties, tam jānogaida, līdz kļūst skaidrs, ko par šo lietu domājam mēs un citi. Es, paldies Dievam, līdz šim galvenajās lietās esmu spriedis labi un pareizi, un, kas saka ko citu, tas nevar būt labs gars; es ceru, ka arī ārējās lietās (ar kurām šādi pravieši vienmēr plātās) nebūšu kļūdījies.

Un viss tas stāv rakstīts Dieva tā Visuvaldītāja derības grāmatā, .. Vēl neviens to nav izmācījies, un neviens to arī neizmācīsies. (Sir.24:22;26)

Tas ir tiešām tiesa. Arī es, vienkāršs, necils kristietis, esmu to mēģinājis, bet, kad jau domāju, ka esmu tālu ticis, man nācās pārliecināties, ka vēl arvien netieku tālāk par ābeci. Patiesi, mans mīļais kristieti – lai cik daudz tu lasītu Rakstus, par daudz nebūs nekad; ja arī jau labi proti lasīt, tu tomēr nevari tos labi saprast; ko pats jau labi saproti, to tomēr vēl neproti labi iemācīt citiem, un, ko labi proti mācīt, to vēl neproti īstenot savā dzīvē. Tādēļ, mīļie kungi un brāļi, mācītāji un sludinātāji, lūdziet, lasiet, studējiet – esiet uzcītīgi! Patiesi, šajos ļaunajos laikos nav īstais brīdis slinkošanai, snaušanai un gulēšanai. Izmantojiet dāvanu, kas jums uzticēta, un atklājiet Kristus noslēpumu arī citiem; kas to negrib zināt, lai paliek neziņā.

Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku, Viņš viņu lietu izlems visai drīz. (Lk.18:7-8)

Nopietna un dedzīga lūgšana, kas nenorimst un nepagurst, bet nemitas gaidīt un ilgoties līdz pat pēdējam acumirklim, – tā galu galā izlaužas cauri debesīm un zemei, un nav iespējams, ka tāda lūgšana paliktu neuzklausīta; jo, ja mēs tā lūdzam, mūsu lūgšana ir Dievam tīkams upuris. Tā pārsniedz visu mūsu prātu un saprašanu, kā Sv. Pāvils vēstulē efeziešiem 3. nodaļā saka, ka Dievs spēj darīt daudz vairāk par visu, ko mēs lūdzam un saprotam. Kad neredzi vairs nekādu izeju, kad viss tavs padoms, visas tavas pūles izrādās veltīgas – piesargies, ka neatkrīti no Dieva. Jo Dievs mirušos dara dzīvus un rada visu no nekā; kur nav vairs nekādas palīdzības, nekādu cerību, tur Dieva palīdzība vēl tikai sākas. Ja tu būs tā lūdzis un tomēr netiksi uzklausīts, tad vari nākt un saukt mani par meli. Ja arī Dievs nedos tev visu tai pašā mirklī, tomēr jau tūlīt saņemsi mierinājumu un stiprinājumu savai sirdij līdz tam laikam, kad Viņš apveltīs tevi daudz bagātīgāk, nekā tu jebkad būtu varējis cerēt.

Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu; žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs. (Ps.111:4)

Šeit redzam ne tikai vārdus „Dievs” un „Kungs”, bet arī – „žēlīgais un žēlsirdīgais Kungs”. Jo vārdos „Dievs” un „Kungs” pašos par sevi slēpjas kas biedinošs – tie ir Viņa Augstības vārdi. Turpretī īpašības vārdi „žēlīgais” un „žēlsirdīgais” nes sevī mierinājumu un prieku. Es nezinu, vai kur citur Rakstos Dievs ļāvis sevi saukt vēl jaukākā vārdā. Nedod arī tu savā sirdī Viņam citu vārdu, nepārveido to savā sirdsapziņā! Ja tu to darīsi, būsi rīkojies netaisni, turklāt nodarīsi lielu ļaunumu pats sev. Dusmas un draudus Viņš piemin tikai līdz ceturtajam augumam, turpretī Savu mīlestību uz žēlsirdību parāda ne vien līdz ceturtajam, piektajam, desmitajam vai divdesmitajam, bet gan – līdz tūkstošajam augumam. Jo žēlastības darbs ir Viņa īpašais darbs – tas ir Viņa dabā; turpretī dusmības darbus Viņš dara kā svešus darbus.

Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps uzklausīti. (Mt.6:7)

Sagatavo savu sirdi lūgšanai, lai lūgdams tu nekārdinātu Dievu! Jo vai gan tā nav Dieva izaicināšana, ja tava mute pļāpā, bet sirds tai pašā laikā meklē ko citu? Ja kāds spētu redzēt domas, kuras lūgšanas laikā klejo pa aukstu, izklaidīgu sirdi – viņam nāktos atzīt, ka tā ir vissmieklīgākā māžošanās. Lūgšana grib pilnīgi un nedalīti pievērst sev visu cilvēka sirdi; citādi tā nebūtu laba lūgšana. Patiesi, tieši tādēļ īstais Meistars mums devis un mācījis lūgšanu Mūsu Tēvs. Vislielākais posts ir tas, ka pat šāda Meistara lūgšana tiek norunāta un nobērta bez dievbijīgas uzmanības – kā tas notiek visā pasaulē. Daudzi saka šo lūgšanu vairākus tūkstošus reižu gadā, un, pat ja viņi tā turpinātu tūkstoš gadu, tad tomēr nebūtu patiesi lūguši, nedz izjutuši kaut vienu vienīgu burtu šīs lūgšanas vārdos. Īsi sakot: lūgšana Mūsu Tēvs ir vislielākais moceklis virs zemes; ikviens to moka un izmanto nelietīgi.

Stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums. (Jēk.4:7)

Nav spēcīgāka vīraka velna atbaidīšanai kā – mācīties Dieva baušļus jeb Viņa vārdus, runāt, dziedāt un domāt par tiem. Tas patiesi ir īsts svētais ūdens un zīme, no kuras velns bēg – zīme, ar kuru velns noteikti ir aizdzenams. Tādēļ tev ir tikai jābūt labprātīgam Dieva vārdu lasīt, par to runāt un domāt – arī tad, ja no šiem darbiem tev nebūtu cita labuma, kā vien spēja atvairīt velnu un ļaunas domas, kas nespēj ne uzklausīt, ne panest Dieva vārdu. Tas ir Dieva spēks, kas rada velnam nepanesamas ciešanas, turpretī mums sniedz vislielāko stiprinājumu, mierinājumu un palīdzību. Ko gan daudz te vēl varētu piebilst? Ja man vajadzētu nosaukt visus augļus un labumus, ko dod Dieva vārds, kur tad es atrastu pietiekami daudz papīra un laika? Velnu mēdz dēvēt par burvi – tūkstoš mākslu meistaru; kā lai nosauc Dieva vārdu, kas šo burvi ar visām viņa tūkstoš prasmēm it viegli spēj aizdzīt un iznīcināt? Jā, Dieva vārda prasmes un spējas tūkstoškārt pārsniedz šā burvja gudrību.

Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības. (2.Kor.5:4)

Ja tu saki, ka nejūti grēku, nāvi, pasauli un velnu, ka tev nav jācīnās un jāstājas tiem visiem pretī, ka tādēļ nav vajadzības, kura dzītu tevi pie Svētā Vakarēdiena sakramenta, tad es ceru, ka tu to nesaki nopietni, ka vienīgais visu cilvēku, visu svēto vidū šeit uz zemes, nejūti šo cīņu. Un, ja es zinātu, ka tu tomēr runā nopietni, tad man tiešām gribētos, lai visi zvani zvanītu ielās, pa kurām tu ej, un tavā priekšā tiktu sludināts: redziet, tur nāk svētais, kas ir pārāks par visiem svētajiem – viņš nejūt sevī grēku, un viņam nav neviena grēka. Bet nu es tev bez jokiem saku: ja tu vairs grēka nesajūti, tad esi grēkos miris. Jau tas ir liels un smags grēks, ka tev nav vēlēšanās un vajadzības pēc Sakramenta, ka neņem vērā Dieva vārdu, aizmirsti Kristus ciešanas, esi nepateicības pilns un dziļa garīgā posta pārņemts.

Un tie atnesa bērniņus pie Jēzus, lai Viņš tos aizskartu. (Mk.10:13)

Kristībā ir klāt Visuaugstais Dievs visā savā godībā, apliecinādams savu visaugstāko darbu – ka Viņš dod mums sevi pašu, lai ļautu mums piedzimt no jauna un iemantot pestīšanu. Nav joka lieta stāties pretī velnam un no visas sirds, drošā ticībā vienmēr būt līdzās nabaga mazajam bērniņam, sirsnīgi aizlūdzot par viņu, lai Dievs nevien pasargā to no velna varas, bet arī stiprina, dodot viņam spēku drosmīgi pastāvēt, dzīvojot un mirstot. Es baidos, ka ļaudis pēc Kristības saņemšanas aiziet tik nelāgos ceļos tieši tādēļ, ka Kristībā neviens par viņiem nav dedzīgi lūdzis. Tādēļ ir pareizi un taisnīgi neļaut piedzērušiem un izlaidīgiem mācītājiem kristīt bērnus, nedz arī ņemt par krustvecākiem nekrietnus, mežonīgus ļaudis. Ir vajadzīgi nopietni, dievbijīgi, krietni un tikumīgi priesteri un krustvecāki, kuri darīs savu darbu nopietni un īstā ticībā.

Mīlestība apklāj grēku daudzumu. (1. Pēt. 4:8 )

Mēs savā iedomībā aizvien vēlamies paši būt gudri un labi, negribam saskatīt labo savā tuvākajā; ja redzam viņā kādu trūkumu, tad padarām to tik lielu, ka tas aizēno visu labo – kaut arī mums būtu ērgļa acis un mūsu tuvākajam eņģeļa vaigs. Gluži kā tad, ja es redzētu cilvēku, kas tērpies zelta drānās, bet es, pamanījis viņa tērpā sīku vīlīti vai baltu diedziņu, ieplestu acis un uzskatītu, ka šā trūkuma dēļ mana tuvākā rota ir nicināma, turpretī es savas raupjās drānas uzskatītu par brīnišķīgām, jo tām būtu piesprausta maza zelta skrandiņa. Tā mēs neievērojam paši savus trūkumus, kuru mums ir tik daudz, un citos cilvēkos nesaskatām nekā laba. Kad šāds dabisks netikums ienāk patiesu kristiešu vidū, sākas tiesāšana, un drīz vien es savu tuvāko sāku nicināt un nolādēt; viņš, savukārt, atbild man ar to pašu, mēra mani ar savu mēru, meklē un nopeļ visu slikto, ko manī iespējams atrast. Tā mīlestība tiek pavisam apslāpēta, un tās vietā paliek viena vienīga ķildošanās un nesaticība, līdz beidzot esam nekristīgi ļaudis un bēgam katrs uz savu pusi.

Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi. (1.Moz.32:27)

Šis Jēkaba piemērs mums māca, ka ticība nedrīkst atkāpties; tai jābūt pastāvīgai – pat sajūtot Dieva dusmas, nevien nāvi un grēku. Tas ir Gara spēks un stiprums. Mums neklājas uzreiz zaudēt drosmi un cerību – ir jāpastāv, jālūdz, jāmeklē, jāklauvē; ja arī Dievs tiešām grib tevi atstāt, tomēr nerimsti, seko Viņam pa pēdām, gluži kā kanaāniešu sieva, kura neatkāpjas no Kristus ne soli. Un, kaut arī Viņš gribētu apslēpties kādā namā vai istabā, kur neviens nepiekļūtu, tu tomēr neatkāpies, bet turpini Viņam sekot; ja arī tad vēl Dievs negribēs tevi uzklausīt, klauvē pie istabas durvīm un cel troksni. Tas ir pats augstākais upuris – nerimstoša, neatlaidīga lūgšana, kas neatkāpjas, līdz, visu pārvarējusi, gūst uzvaru.

Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. (1.Kor.4:8)

Kā tad tas varēja notikt, ka jūdi kļuva tik mazticīgi un bezrūpīgi? Vienīgi tā, ka tiem bija uzbrucis briesmīgais netikums, kura vārds ir – apnikums. Jūdi bija mantojuši Dieva vārdu no tēviem, saņēmuši to pārpilnībā un pieraduši pie tā tik ļoti, ka tas viņiem vairs nebija nekas jauns; diemžēl arī pie mums mēdz notikt tāpat un jābīstas, ka varam saņemt to pašu spriedumu. Citi ļaudis, kuri nav no mūsu vidus (tas ir, nedzīvo starp mums) un nav šādu dāvanu saņēmuši, kāri tver Dieva vārdu, ar prieku uzlasīdami katru drusciņu, ko mēs tiem pametam, un viņiem šie vārdi ir saldi kā medus. Turpretī mēs, kam visa ir papilnam, jau sen esam pārēdušies līdz apnikumam, tā ka vairs negribam atzīt cits citu par kristieti. Bet es brīdinu, lai ikviens piesargās: mēs paši redzam, ka līdzīgi jūdiem esam tapuši bagāti un pārēdušies, ka arī mums ir kā paēdušai pelei, kam milti šķiet rūgti; bet mums nāksies pieredzēt, ka tāda pārgalvība nepaliek nesodīta.

Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos. (2.Kor.11:19)

Viltus sludinātājiem arvien veicas – visi panes un pacieš viņu neprātu; arī tad, kad ļaudis sajūt un saprot, ka šie sludinātāji ir nekrietni āksti, tas tomēr viņiem tiek piedots un tie tiek sveikā cauri. Turpretī īstiem skolotājiem nekas nevar tikt piedots – ikviens uzmanīgi vēro viņu vārdus un darbus, raudzīdamies pieķert viņus kādā pārkāpumā, un, kur vien ir kaut skabarga pat tikai pēc ārējā izskata, tā tūlīt tiek padarīta par baļķi. Te vairs nav pacietības, ir vienīgi tiesāšana, lāsti un nicinājums. Tādēļ sludināšana ir nepatīkams amats. Kurš nespēj uzlūkot tikai Dieva godu un sava tuvākā labumu, tas nevar šai amatā palikt. Sludinātājam jāstrādā, godu un labumu atstājot citiem, kā algu saņemot ciešanas un izsmieklu. Tas nozīmē – mīlēt, nevis – baudīt, un tomēr – nebīties darba. Miesa un asinis to nespēj, tas jāpaveic Dieva Garam.

Jāņa Kristītāja dzimšanas diena

Redzi, Dieva jērs! (Jņ.1:36)

Arī citi pravieši ir pravietojuši par Kristu – kā Viņam būs nākt un atpestīt pasauli no grēkiem. Taču ne Jesaja, ne Jeremija nav varējis sacīt: Tas ir Viņš, ko jums būs uzņemt. Vienīgi Jānis ir tas, kura balss pirmā teikusi šos vārdus, viņš ir norādījis ar savu pirkstu uz to Personu, kurā atrodama grēku piedošana. Nevienam cilvēkam nav bijis tādu pirkstu, kādi ir Jāņa Kristītāja pirksti, ar kuriem viņš rāda uz Dieva jēru. Tādēļ tas, kuru nomāc grēks, biedē velns un nāve, lai uzlūko šo sludinātāju, lai uzlūko Jāņa Kristītāja muti un pirkstu, kas viņam pareizi rādīs, kā nonākt pie grēku piedošanas un atrast mieru ar Dievu. Tas ir prieks, kas pie Jāņa atrodams visai pasaulei, nevien Caharijam un Elizabetei.

Augsburgas ticības apliecības atceres dienā (1530)

„Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes iedzīvotājiem. Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai Tevi pasargātu!” (Jer.1:1819)

Lai notiek, jūs visi kopā – jūs, velni, pāvesta piekritēji un reliģiskie jūsmotāji, visi vienā pulkā – metieties virsū Luteram! Jūs – pāvesta ļaudis, no priekšpuses, jūs – jūsmotāji, no aizmugures, un jūs – velni, no visām malām vēl klāt, tak medījiet, vajājiet, dzeniet droši, nu jums ir īstais medījums. Patiesi, tas nav Luters, ko jūs vajājat. Jums vajadzēs pieļaut, ka Lutera mācība ir un paliek, lai arī jūs būtu kaut desmit pasaules kopā. Atcerieties arī luteriskās dziesmas vārdus:

1. Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kur bēdās varam tverties, Augsts palīgs, kas mūs nepievils, Pie kā mēs varam ķerties! Visļaunais ienaidnieks, Kam grēku darīt prieks, Tas gādā nakt’ un dien’ Uz ļaunu viltu vien, Kas var no viņa glābties!

2. Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš, Kas pastāvēt gan spējis? Par mums stāv mūsu Pestītājs, Ko Dievs pats izredzējis! Tam Jēzus Kristus vārds, Kas tapis krustā kārts, Viņš stiprais karavīrs, Svēts Dievs un cilvēks tīrs, Tā elkon’s paliks varens!

3. Lai būtu velnu diezkāds bars, Kas mūs grib aprīt kāri, Mūs tomēr sargā Dieva Gars, Tas elles varai pāri. Kas valda tumsībā, Gan kaist viņš niknumā, Bet ko mums padarīs? Dievs viņu nosodīs. Viens vārdiņš to spēj aizdzīt!

4. Tam Dieva vārdam nebūs rimt, Lai trako, kam tīk trakot. Dievs neļaus Savai laivai grimt, Glābs Savu vārdu sakot. Grib tie mūs nāvē dzīt Un mantu nolaupīt, lai notiek Dieva prāts, Tiem labums nav nekāds, Mums Debess manta paliek.

Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic! (Jņ.20:29)

Mans mīļais Filip (Melanhton)! Jūsu prātu nomoka jautājums par to, kāds būs mūsu lietas (reformācijas) iznākums un gals. Bet es saku: ja jūs to spētu aptvert, tad es nemaz negribētu būt šīs lietas aizsācējs. Pats Dievs to ir iesācis tādā vietā, kas nebūs atrodama ar jūsu jaunās retorikas (jeb runas mākslas), nedz arī ar filozofijas palīdzību. Šīs vietas vārds ir – ticība. Tajā atrodamas visas lietas, ko nevaram ne redzēt, ne aptvert. Kas vēlas darīt ticības lietas redzamas un aptveramas, kā to darāt jūs, tas iemantos vienīgi sirdssāpes un vaimanas, kā tas pret mūsu gribu ir noticis ar jums.

Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt. (Rom.4:20-21)

Mums nav jātic visām parādībām – ja vien pati ticība nemudina mūs to darīt. Es gribu paturēt savā sirdī Dieva vārdu, gribu, lai ar to man ir gana; ar šo Vārdu vien es vēlos dzīvot un mirt. Tādēļ, ja arī Dievs sūtītu eņģeli, kas sacītu: „Tev nav jātic šim apsolījumam!” es atvairītu viņu, teikdams: „Atkāpies no manis, sātan!” Pat tad, ja pats Dievs mums parādītos visā savā godībā un teiktu: „Tu neesi manas žēlastības cienīgs, es gribu mainīt savu nodomu – šo apsolījumu es tomēr nepildīšu!”, es šādai parādībai neticētu un būtu gatavs dedzīgi strīdēties pretī. Kā Ījabs sacīja: ja arī Dievs gribētu mani nonāvēt, es tomēr ceru uz Viņu! Tā nu negribu redzēt, ne dzirdēt neko citu; gribu dzīvot un mirt ticībā, kaut arī eņģeļi, velni vai pats Dievs sacītu ko tādu, kas ir pretrunā manai ticībai.

Miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir Debesīs. (Mt.16:17)

Tiem, kuri paši nav vērīgi uzlūkojuši un uzklausījuši visu, ko Dievs tiem atklājis, un kurus līdz ar manu sludināšanu nav mācījis Svētais Gars, nelīdzēs nekādas pamācības. Viņiem nav pieticis ar pašu Dievu un visiem Svētajiem Rakstiem. Jā, viņiem nebūs pietiekama nekāda sludināšana, mācīšana, runāšana un rakstīšana, kaut arī visas lapas, zāle, koki, kalni un lejas, jā, visa dzīvā radība varētu viņus uzrunāt un mācīt. Cilvēka prāts, miesa un asinis nespēj šādas lietas saprast, nedz aptvert, ko saka Raksti; tas Dievam caur Viņa Garu jāatklāj cilvēka sirdij, lai tai kļūtu zināms vairāk nekā tikai tas, ko auss spēj saklausīt pasludinātajā Vārdā. Visu grāmatu un visu pamācību ir par maz, viss cilvēka prāta asums nav pietiekams, lai atzītu Kristu. Vienīgi pats Tēvs spēj mums Viņu atklāt. (Mt.11:27)

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā. Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu, iegūs mūžīgu dzīvību. (1.Tim.1:1516)

Mana sirds vienmēr saka tā: es tam visam labprāt ticētu, ja vien es spētu līdzināties Sv. Pēterim vai Sv. Pāvilam. Tā mēs cenšamies visu saistīt ar darbiem; mēs negribam pieļaut, ka mums kas tiek dāvināts un piešķirts bez nopelniem, un sakām: „Es ticu, ka Marija, Sv. Pēteris, Sv. Pāvils ir Kristus brāļi; bet es gan neesmu šādu godu pelnījis, es neesmu tā cienīgs.” Tas nav nekas cits, kā viena vienīga ģeķība. Vai tad tu nedzirdi, ka Dievs sniedz tev to visu kā dāvanu? Arī Sv. Pēteris ir nabaga grēcinieks – gluži tāpat kā tu. Jums abiem – tiklab tev, kā Sv. Pēterim – Dieva vārds saka: tu esi Dieva bērns, un Viņš ir tavs Tēvs; Dievs vairs negrib būt bargs, nedz naidīgs pret tevi. Sv. Pēteris satver šo Vārdu – un tas viņam pieder. Ja gribi līdzināties Sv. Pēterim, dari tāpat: satver Dieva vārdu! Mīļais Kungs Dievs taču neliek mums darīt neko vairāk kā satvert un paturēt Viņa vārdu, pieņemt Viņa dāvanu!

Bet, kam nav darbu, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. (Rom.4:5)

Kas gan ir Pēteris un Pāvils? Kas ir eņģeļi Debesīs un visa radība salīdzinājumā ar šo artikulu par grēcinieku taisnošanu Dieva priekšā? Tas parāda, kā un kādā ceļā grēcinieks tiek atraisīts no grēkiem, pestīts un taisnots Dieva priekšā. Ja skaidri un pareizi saprotam šo artikulu, mums atspīd īstā, patiesā Debesu saule. Turpretī ja to pazaudējam, mums nepaliek nekas cits, kā vien elles tumsība. Tādēļ ne Pēteris, ne Pāvils, ne eņģelis no Debesīm nekad nespēs pietiekami augstos vārdos izteikt un cildināt šo artikulu.