Marts

Kristus mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. (2.Kor.5:15)

Šis laipnais, mīlestības pilnais pasludinājums tev nepalīdzēs, ja sacīsi: Kristus ir miris un augšāmcēlies grēcinieku labā, tādēļ es ceru, ka Viņš ir to darījis arī manis dēļ. Jā, tas ir pareizi. Taču tu gribi palikt savā vecajā ādā un izmantot šos vārdus tikai kā aizsegu savai apkaunojošajai alkatībai, augstprātībai un iekārei. Nemēģini satvert šo mierinājumu; lai gan Kristus ir augšāmcēlies par visiem, taču tev Viņš nav augšamcēlies, jo tu Viņa augšāmcelšanos vēl neesi uzņēmis ticībā. Dūmus tu esi redzējis, bet uguni neesi sajutis. Vārdus tu esi dzirdējis, bet šo vārdu spēku nepazīsti.

Kristus, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā. (Ebr.1:3)

Šajos vārdos Evaņģēlijs ir pareizi satverts; jo viss, ko vien par Kristu varētu sacīt, mums nevar palīdzēt, iekams neesam dzirdējuši, ka tas ir teikts mūsu labā. Kāds labums mums būtu no sludināšanas, ja tā notiktu tikai pašas sludināšanas dēļ. Tādēļ lai klausāmies ar prieku; tie ir paši mīlīgākie un jaunākie vārdi. Pats Kristus, kas ir tik dižens, visu lietu mantinieks, Dievs godības atspulgs un Viņa būtības attēls, nesdams visas lietas – ne ar kāda cita spēku un palīdzību, bet caur savu paša darbu un spēku – ir mums kalpojis, izlējis pār mums savu mīlestību un izpildījis šķīstīšanu no mūsu grēkiem. Viņš saka: no mūsu, no mūs grēkiem, ne no Viņa vai neticīgo grēkiem; jo, kas tam netic, tas nevar saņemt šķīstīšanu.

Kristus tiem(mācekļiem) sacīja; „Kāpēc esat izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs?” (Lk.24:38)

Šie vārdi nav atsverami ne ar kādu zeltu, ne dārgumiem – nomākta sirds no tiem var mācīties un spriest ko ļoti svarīgu: ja arī velns atgādinātu visus Bībelē atrodamos vārdus, kas var tikt izmantoti, lai tevi iebiedētu, ja viņš atrod daudz šādu vārdu, ka tu vairs nezini, kur meklēt mierinājumu, tad tas, kas tevi apsūdz, noteikti ir velns pat tad, ja tev šķiet, ka redzi Kristus veidolu pie krusta vai pie Dieva labās rokās. Tā gan var būt, ka Kristus nāk un liek tev izbīties; taču tā noteikti ir nevis Viņa, bet tavas dabas vaina, ja tu neesi Viņu pareizi atzinis. Savukārt tas, kas tev uzbrūk ar bailēm, ir pats velns; viņš būs tevi iedzinis izmisumā.

Es esmu labais gans. Labais gans, atdod savu dzīvību par savām avīm. (Jņ.10:11)

Ja tu pazīsti šo ganu, tad vari aizstāvēties pret velnu un nāvi, un sacīt: jā, diemžēl es neesmu turējis Dieva baušļus, taču gribu meklēt patvērumu zem savas mīļās cāļu mātes, Jēzus Kristus, spārniem. Es ticu, ka mīļais Kungs Kristus ir mans labais gans, bīskaps un aizstāvis Dieva priekšā, kas mani sedz un sargā ar savu nevainību un dāvā man savu taisnību. Baušļus, ko es neesmu turējis, ir turējis Viņš; ko es esmu grēkojis, to Viņš atlīdzinājis ar savām asinīm – tādēļ ka Viņš ir miris un augšām celies ne sevis paša dēļ, bet Savu avju labā.. Tā tu iegūsi drošību un atstāj velnu ar visu viņa elli tukšā; tie taču neko nespēj iesākt pret Kristu, kas tos jau uzvarējis, un Kristus tevi – ja tu kā Viņa avs Viņam tici – uztur un pasargā.

Savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas! (Jņ.14:27)

Jūs gan meklējiet un ilgojaties miera, taču darāt aplami. Jo jūs meklējat tā, kā to dod pasaule, nevis Kristus. Vai jūs arī zināt, ka Dievs brīnumaini parādās savā tautā, sniegdams mieru nemiera vidū, tas ir, visos smagākajos pārbaudījumos; Viņš sūta tev savu mieru, kad esi ienaidnieku vidū. Tas nav miers, kuru neviens netraucē – miers, kādu dod pasaule, bet gan tāds miers, kas mierīgi panes visu, kad nemiers ceļas no visām pusēm. Jūs sakiet līdz ar Kristu: krusts, krusts, – un tomēr tas nav krusts. Jo krusts vairs nav krusts, tiklīdz jūs priecīgi sakāt: lai svētīts ir krusts, tam līdzīga nav!

Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. (Fil.3:20)

Šeit, uz zemes, mēs neesam īsti pilsoņi – mums ir dāvāta Debesu valstība; mūsu piederība ir Debesīs, kopā ar Kristu, tas ir, mūžīgajā dzīvē, kuru gaidām, cerēdami tikt atpestīti kā jūdi no Bābeles, lai nāktu savā Valstībā, kur mūžīgi paliksim īsti tās pilsoņi un kungi. Bet, tā kā mums jāpaliek šajā postā un Bābelē tik ilgi, cik Dievs to gribēs, mēs darīsim to pašu, kas tika pavēlēts jūdiem – dzīvosim šeit, citu ļaužu vidū, ēdīsim un dzersim, saimniekosim savos namos, apstrādāsim tīrumus, valdīsim un uzturēsim mieru cilvēku starpā, arī lūgsim par viņiem, līdz nāks tā stunda, kad dosimies mājup – saka Jeremija (Jer.29:4-7)

Bet jūs esat tuvojušies… jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietām asinīm, kas daudz spēcīgāk runā nekā Ābela asinis. (Ebr. 12:22-24)

Jēzus Kristus, mūsu vienīgā starpnieka un aizstāvja, asinis atkal un atkal, nemitīgi runā un sauc, tā ka Dievs Tēvs uzklausa Sava mīļā Dēla saucienus un aizlūgumus par mums un ir mums žēlīgs. Viņš mūsu grēka vairs nesaskata pat tad, ja esam grēku pārpilni, jā arī tad, ja mūsos pašos no kāju pēdām līdz matu galiņiem, no iekšpuses un ārpuses, ne miesā, ne dvēselē nav nekā cita, kā vieni vienīgi grēki – Viņš uzlūko tikai Sava mīļā Dēla, mūsu Kunga, dārgās, svētās asinis, ar kurā esam slacīti. Jo šīs asinis ir žēlastības zelta svārki, kuros esam ietērpti, lai varētu stāties Dieva priekšā. Un Dievs Tēvs nevar un negrib mūs uzlūkot citādi kā tikai tā, itin mēs ikviens būtu Viņa mīļais Dēls – pilni taisnības, svētuma un nevainības.

Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām. (Gal.5:24)

Mīļais cilvēk, ja tu vēlies patiesu dievbijību – tādu dievbijību, kura tiek atzīta Dieva priekšā, tad tev jāatmet jebkādas cerības uz sevi pašu un jāpaļaujas vienīgi uz Dievu,pilnīgi jānododas Kristum un jāuzņem Kristus tā, lai viss ,kas pieder Viņam, kļūtu tavs, un viss, kas ir tavs, piederētu Viņam. Jo tikai tā tu sāksi dzīvot Dieva mīlestībā un kļūsi gluži cits cilvēks, piedzimsi no jauna, tā ka viss, kas ir tevī, taps pārvērsts. Tad sajutīsi tik lielu patiku pret šķīstību, kā agrāk sajuti pret nešķīstību. Tā notiks ar visām tavām tieksmēm un nosliecēm. Tikai jāuzmanās, lai nekrītam izmisumā, ja sevī sajūtam arī grēcīgas tieksmes un neesam pilnīgi šķisti, kādi labprāt vēlētos būt. Šos netīrumus tu arī nespēsi pilnīgi izmēst, jo šeit vēl mēs dzīvojam miesā un asinīs.

Es aizeju… (Jņ.8:21)

Ir briesmīgi, ka Viņš aiziet, jo aiziedams Viņš paņem līdzi arī mūžīgo dzīvību un pestīšanu, visu, ko Dievs grib dot saviem ļaudīm; pēc Viņa aiziešanas paliek nāve, velns, grēks un visas nelaimes. To redzam pie jūdiem. Arī no turkiem Viņš ir aizgājis. Tāpat arī no pāvesta ļaudīm. Tur nav neviena, kas spētu glābt savu dvēseli. Arī mēs ar savu lielo nepateicību varam panākt to pašu. Un, kad būs zudis tas mazais pulciņš, kas tagad nopūšas un ilgojas pēc Evaņģēlija – kad būs izlobīts pats kodols, nāks sludinātāji, kuri nespēs atgriezt nevienu dvēseli, nedz kādu mācīt un mierināt. Tā nu ir briesmīgi, ka Viņš saka: „Es aizeju.” Jo līdz ar Viņu aiziet Dieva atziņa, Kristības un Svētā Vakarēdiena izpratne, tā ka neviens vairs nezina, kas ir Dievs, kas – dzīvība, taisnība un pestīšana, tas ir, kā kļūt brīvam no grēka un nāves. Tas viss aiziet reizē ar Kristu, un tai vietā, no kuras Viņš aizgājis, kļūst vēl ļaunāk, nekā jebkad agrāk bijis.

Tas ir patiess un pilna mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglāb grēciniekus. (I Tim.1:15)

Tad nu pārdomā šos vārdus un raugies, lai neviens nespētu atbaidīt un novērst tevi no Kristus un iedzīti izmisumā – neviens tad, kad nav kārdinājuma un esi mierā ar savu sirdsapziņu, bet arī tad, kad vislielākajā nelaimē un briesmās tev jācīnās ar nāvi, kad tava sirdsapziņa ir grēku izbiedēta un sātans ar lielu spēku atklājas tavu acu priekšā, pārnākdams tevi ar tavu grēku milzīgo nastu gluži kā grēku plūdu ūdeņiem. Tad atceries – es tev saku, – Kristu sevi nodevis nāvē ne par izsapņotiem vai izdomātiem, bet patiesiem ne par sīkiem un nenozīmīgiem, bet – pārlieku lieliem un smagiem ne par vienu vai diviem, bet gan – par visiem, ne par pārvarētiem un izskaustiem, bet – nepārvarētiem, stipriem un milzīgi lieliem grēkiem.

Pēteris un Jānis, ļaudīm atbildēdami, sacīja: „Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” (Ap.d.4:19-20)

Mēs vēl varētu paciest, ka viņi mums nolaupītu mūsu laicīgo mantu, godu un visu citu, kas mums pieder; bet, ja mums jāļauj, lai tiktu nolaupīts Evaņģēlija mierinājums, ticība un pats Kristus, – tas ir par daudz, to gan mēs nevaram, negribam un nedrīkstam paciest. Mana sirds ir mierīga, ja šai lietā mani sauc par stūrgalvīgu, ietiepīgu, spītīgu. Te es šajā lietā apliecinu, ka tiešām esmu stingrs, spītīgs un ietiepīgs un – ja tas būs Dieva prātā – šo savu ietiepību un stūrgalvību arī turpmāk saglabāšu, nepiekāpdamies ne par mata tiesu, lai notiek kas notikdams. Mīlestība , kura panes visu, tic un cer uz visu, tā piekāpjas un tai ir jāpiekāpjas, bet ticībai tas nav jādara, jo tā nevar un nedrīkst paciest gluži neko.

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. (Jes.53:5)

Te tu redzi Dieva dusmību, Viņa nenovēršamo bardzību pret grēku un grēciniekiem – arī savam mīļajam Dēlam citādi atsvabināt grēciniekus, kā vien tad, ja pats Dieva Dēls izcieš smago sodu viņa dēļ. Kas gan sagaida grēcinieku, ja mīļais bērns top tā satriekts? Tai jābūt neizsakāmai bardzībai, kurai iet pretī augstā, diženā persona– bardzībai, kuras dēļ Kristus cieš un mirst; kad tu patiesi dziļi pārdomāsi to, ka pats Dieva Dēls cieš, tad gan tevī modīsies izbailes; tās kļūs arvien jo dziļākas. Grēkam jātop pilnīgi nonāvētam, vai arī – tas nonāvēs tevi.

Bet viss pulks brēca un sacīja: nost ar šo, – un: atlaid mums Barabu! (Lk. 23:18)

Tā tam jānotiek – tā noticis toreiz un notiek vēl arvien; tāda ir pasaules ierastā kārtība. Jo cēlāks un vērtīgāks ir dārgums, kuru Dievs dod, jo naidīgāk pret to izturas pasaule un velns. Zelts ir pats mazākais dārgums, tomēr velns nespēj paciest, ka zelts tiek pareizi izmantots. Laba valdība un miers laicīgajā dzīvē ir skaista, dārga manta, bet velns to nevar paciest un arvien cenšas sarīkot slepkavošanu, asins izliešanu utt. Bet, ja tu esi saņēmis augstākās Dieva dāvanas – Svētos Rakstus, Evaņģēliju, dievišķo patiesību un Kristu, kad pasaulē ienāk šie dārgumi, kuri nes mūžīgu taisnību un dzīvību – tad notiek tā, kā šeit lasām: Barabam jātiek atbrīvotam, bet Kristus jāsit krustā. Drīzāk visi velni tiks pieņemti, nekā patiesība paliks nenolādēta.

Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātus. (1.Kor.1:19)

Ja gribat zināt, kas dieva priekšā ir taisnība, kas netaisnība, zini, ka Svētā Gara spriedums ir šāds: viss, ko spēj saprast un izspriest cilvēka prāts, ir tikai miesīgas lietas, kas Dieva priekšā nav derīgas. Viss, kas cilvēkam iedzimts – nevis dāvāts līdz ar jauno piedzimšanu – ir nonāvējams un izdeldējams, tā ka nevienam nenākas lepoties ar savu gudrību, nedz paļauties uz to, ko šī pasaule atzīst par gudrību. Viss, ko pasaule slavē kā gudru un saprātīgu rīcību, Dieva priekšā ir vislielākā ģeķība. Īsi sakot – viss, ko pasaule dara, ir nevajadzīgs un nolēdāts; derīgs ir vienīgi tas, kas nāk no Kunga Kristus un ir Viņa Vārds un Gars, kā Viņš mums māca. Bet visā, kas nenāk no mūsu Kunga, nav nekā laba.

Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā Kunga, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm. (Ebr.5:7)

Šajās ciešanās un lūgšanās mēs smeļam mierinājumu – Kristus cieš un lūdz nevien par tiem, kuri toreiz pacēla savu roku pret Viņu un sita Viņu krustā, bet arī par mums; jo Viņa slepkavas ir bijuši tikai mūsu grēku kalpi. Ja mani un tavi grēki nebūtu Kristu pienaglojuši pie Krusta, tad arī šie cilvēki būtu atstājuši Viņu dzīvu. Bet Kristus ir patiess priesteris, Dieva Jērs, kam ar savu upuri un nāvi jāsamaksā par visas pasaules grēku – tādēl jūdiem un pagāniem ticis ļauts Viņu nonāvēt. Tādēl, lūgdams par tiem, kuri sit Viņu krustā, Kristus lūdz par mums, kas ar saviem grēkiem esam likuši Viņam izciest krusta nāvi. Tā nu krusts, pie kura Kristus cietis, mums jāuzlūko kā altāris, uz kura Viņš upurējis savu dzīvību un arī ar lūgšanām izpildījis priestera amatu, lai mēs taptu brīvi no grēkiem un atpestīti no mūžigās nāves. Jo, atbrīvodams no grēkiem, Viņš atbrīvo mūs arī no nāves.

Mēs zinām, ka bauslība ir garīga. (Rom. 7:14)

Dieva bauslība pieprasa nevien to,kas attiecas uz ārējo izskatu un dzīvi; tā sniedzas arī sirdī un prasa tās pilnīgu paklausību. Tādēļ tā tiesā cilvēkus nevien pēc ārējās dzīves, bet pēc tā, kas slēpjas sirds dziļumos; taču to pasaule nesaprot. Tai pazīstams nekas vairāk, kā atklātie grēki – slepkavība, laulības pārkāpšana, zagšana un visas pārējās lietas, kuras juristi sauc par grēkiem un soda; bet īstos grēka iedīgļus un saknes – Dieva nicināšanu, iedzimto iekšējo sirds nešķīstību, nepaklausību Dieva gribai – pasaule neredz un nepazīst. Taču šie grēki ir un paliek visos cilvēkos, kuri nav svētīti caur Kristu.

Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. (Jņ.16:23)

Ja tu nesāksi lūgt, pirms būsi sajutis, ka esi gatavs un cienīgs to darīt, tad arī nekad nevarēsi lūgt; jo mūsu lūgšanai jābūt pamatotai nevis mūsu cienīgumā, bet dievīšķā apsolījuma nemainīgajā patiesībā. Kur vien cilvēks mēģina rast kādu pamatu sevī vai kur citur, – viss izrādās neīsts un pieviļ, kaut arī tava sirds pielūgsmē salūztu un raudātu asins lāsēm; jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesmam cienīgi lūgt, un tieši tādēļ kļūstam cienīgi lūgt un tiekam uzklausīti, ka ticam: mēs paši esam necienīgi un galu galā varam paļauties vienīgi uz Dieva uzticību. Tādēļ visu mūžu sargies no tā, ka reiz varētu uzskatīt sevi par cienīgu un spējīgu lūgt citādi, kā vien – droši paļaudamies uz tava žēlīgā Dieva patieso un uzticamo apsolījumu.

Ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi. (Rom 8:3)

Kad jūtu, ka grēks grauž manu sirdsapziņu, es paceļu acis un uzlūkoju vara čūsku pie krusta – manu mīļo Kungu Kristu.Tur ieraugu citu grēku; tas stājas pretī mūsu grēkam, kas grib mani apsūdzēt un aprīt. Bet šis otrais grēks ir Kristus, mans Kungs, kas manis dēļ darīts par grēku, lai gan Viņš grēka nepazina; tas noticis tādēļ, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība, kas pastāv Dieva priekšā. Bet šis grēks ir tik spēcīgs, ka pazudina manu grēku, saplosa un aizrauj projām visas pasaules grēkus. Tā nu manu grēku ir pazudinājis šis otrs grēks – krustā sistais Kristus, tādēļ mani grēks vairs nespēj pazudināt. Es savā miesā jūtu nāvi, kas mani moka un nonāvē; taču tai stājas pretī Kristus nāve – tā ir manas nāves nāve, kas to sit krustā un iznīcina.

Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums. (2.Kor.5:17)

Bieži esmu sacījis, ka nepieciešams labi ievērot atšķirību starp dievbijīgu cilvēku un kristieti.

Būt dievbijīgam vīram – arī tas ir slavējami, un viss, kas vien ir slavējams šiet uz zemes, ir Dieva dāvana – tāpat kā saule un mēness, labība, vīns un visa radība; taču nesajauksim šīs lietas kopā, bet atstāsim dievbijīgam vīram viņa slavu pasaules priekšā un sacīsim: dievbijīgis vīrs ir gan brīnišķīgs cilvēks uz zemes, tomēr nav vēl kristietis, jo tas var būt arī turks vai pagāns (kopš seniem laikiem viņu vidū bijuši slaveni dievbijīgi vīri), un citādi nemaz nevar būt – tik daudz ļaunu cilvēku vidū taču dažkārt jāatrodas arī kādam dievbijīgam. Bet, lai cik dievbijīgs viņš būtu, tas tomēr ir un paliek Ādama bērns – pasaulīgs cilvēks, kas pakļauts grēka un nāves varai.

Es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. (Gal.2:19)

Raksti daudzviet sauc mūsu Kungu Kristu šādā jaukā vārdā – par mūsu bauslību, grēku un nāvi, lai gan Viņš pats nav nekas cits, kā brīvība, mūžīgā dzīvība un pestīšana. Tādēļ Viņš ir kļuvis par bauslību, stādamies pretī bauslībai, kļuvis par grēku, kas cīnās pret grēku, un par nāvi – pret nāvi, lai atpestītu mūs no bauslības lāsta, no grēka un nāves, taisnotu un darītus dzīvus. Tā nu Kristus reizē ir bauslība un brīvība, grēks un taisnība, nāve un dzīvība. Jo tieši ļaudams bauslībai sevi apsūdzēt, grēkam nolādēt un nāvei aprīt, Viņš ir noņēmis mums bauslības slogu, nolādējis pašu grēku, iznīcinājis nāvi, darījis mūs taisnus un atpestījis.Tā Kristus ir gan inde, kas nonāvē bauslību, grēku un nāvi, un svētīgas zāles, kas ne tikai atbrīvo ticīgos no visām nelaimēm, bet arī taisno, dara dzīvus un atpestī viņus.

Mēs esam Viņa miesas locekļi (Ef. 5:30)

Ticība vieno mani ar Kristu ciešāk nekā laulāts vīrs var būt vienots ar savu sievu.Tādēļ ir svarīgi mācīt ticību, proti – ticībā topi saistīts un vienots ar Kristu tā, ka tu un Viņš klūstat pat par vienu personu, kura nav šķirama vai sadalāma, bet vienmēr paliek pie Kristus un var sacīt priecīgi un droši: Kristus taisnība, uzvara,dzīvība un viss, kas pieder Viņam, ir mans. Un arī Kristus saka: Es esmu šis nabaga grēcinieks, tas ir – visi grēki un nāve ir Mani grēki un Mana nāve, tādēļ ka viņš ar ticību turas pie Manis un Es pie viņa, jā, Es dzīvoju viņā.

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jes.53:4-5)

Šis ir brīnišķīgs, mierinājuma pārpilns sprediķis par Kristu, mūsu Pestītāju. Šis mierinājums nav vārdos izteicams, nedz arī mūsu domām sasniedzams. Mūžībā, nākamajā dzīvē varēsim gūt pilnīgu prieku par to, ka Dieva Dēls ir tik dziļi pazemojies un uzkrāvis manu grēku uz Saviem pleciem – jā, ne vien manu, bet visas pasaules grēku, kas ticis darīts no Ādama laikiem un līdz pēdējā cilvēka dzīvei šajā pasaulē. Viņš grib, lai tas būtu Viņa grēks; Viņš vēlas ciest un mirt šā grēka dēļ, lai es būtu bez grēka, tā ka varētu iemantot pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu. Mums jāatzīst, ka tas ir bijis nepieciešams, tādēļ jādomā un jāsaka tā: visa pasaule ar visu savu svētumu, taisnību, varu un godību ir saslēgta grēka važās un Dieva priekšā nav nekam derīga; ja kāds grib tapt pestīts un brīvs no sava grēka, tam jāzina, ka viņa grēki ir likti uz Dieva Jēra pleciem. Tādēļ Sv.Jānis rāda saviem mācekļiem uz šo Jēru un saka: ”Redzi Jērs, kas nes pasaules grēku!”Vai gribi zināt, kur jātiek liktiem visas pasaules grēkiem, lai tie būtu piedoti? Tad nemeklē Mozus bauslību, nedz kādu citu ceļu, pa kuru vari ieskriet tieši velnam rīklē; jo, šādus ceļus iedams, atradīsi grēku, kura priekšā tev nāksies izbīties un iet pazušanā. Bet ,ja gribi zināt un atrast vietu, kur pasaules grēki tiek nonāvēti un atņemti, tad skaties: Tas Kungs ir licis visus mūsu grēkus uz šā Jēra pleciem un pienaglojis tos pie krusta; neviens cits tev nav jāmeklē.

Dievs jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. (1.Pēt. 2:9)

Te tu redzi, ka Pēteris saka pavisam skaidri: ir tikai viena vienīgā gaisma; turpretī viss mūsu prāts un saprašana, visa mūsu gudrība ir tikai tumsa. Ja arī prāts spēj saskatīt, redzēt, atšķirt melnu no balta, lielu no maza un spriest par citām līdzīgām ārējām lietām, tomēr tas nespēj saredzēt, nedz aptvert, kas ir ticība. Prāts ir tik akls, ka pat tad, ja visi cilvēki varētu saņemt kopā visu savu gudrību, tie tomēr nespētu izprast ne burtu no dievišķās gudrības. Tādēļ šeit Pēteris runā par citu gaismu; viņš mums visiem – bez izņēmuma – saka, ka esam dzīvojuši aklumā un tumsībā, kur arī mūžīgi paliktu, ja Dievs mūs nebūtu aicinājis savā brīnumainajā gaismā.

Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņa atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņa dvēseles cena, tā ka viņiem no tā jāatsakās uz mūžiem. (Ps. 49:8-9)

Kā gan mēs drīkstētu lielīties un skaļi plātīties ar to, ko mūsu prāts māca un rāda kā pašu labāko? Kā drīkstam domāt, ka mūsu dabīgie spēki vēl ir pilnīgi un nesamaitāti, ka prāts vēl arvien tiecas uz labu? Vai gan mūsu spēkos būtu paveikt ko tādu, kas ļautu sasniegt tās augstās lietas, par kurām sacīts šajā psalmā? Ja es mūsu Kungam Dievam, kas sadusmojies uz mani un, kā Mozus saka, ir rijēja uguns, sniedzu savas pelavas un salmus, jā, savus briesmīgos grēkus, turklāt vēl uzdrīkstos ar Viņu par tiem strīdēties un ķildoties – vai tad Viņam vajadzētu parādīt man žēlastību un dāvāt mūžīgo dzīvību? Es taču dzirdu, ka cilvēka dabā ir daudz ļaunuma, ka visa pasaule līdz ar visu radību ir bijusi par mazu, lai dotu Dievam atpirkšanas maksu; pašam Dievam nācās par to atdot savu Dēlu.

Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (Lk. 1:38)

Svētā Jaunava nekad nebūtu ieņēmusi Dieva Dēlu, ja nebūtu ticējusi eņģeļa pasludinājumam. Bet viņa sacīja: lai man notiek, kā tu esi teicis. Un arī Elizabete slavē Jaunavu Mariju un saka: svētīga tu esi, jo esi ticējusi, un tas, ko Tas Kungs licis tev teikt, piepildīsies. Ir brīnumaini, ka Jaunavas sirds ir spējusi ticēt neticamajam – ka viņa pati no sevis, bez vīra, kļūs māte – varena Ķēniņa, paša Visuaugstā Dieva Dēla māte, lai gan pati ir tik necila un nicināta! Kā gan viņa būtu varējusi to saprast? Bet Svētais Gars ir viņu apēnojis. “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone.” Es paļaujos Tavai gribai! Tiklīdz Marija to saka, viņa jau ir kļuvusi māte – ar viņu ir noticis kas pārdabisks un nepieredzēts, kas nav noticis nevienai citai sievietei. Jaunavas ticības spēks, ar kādu viņa ticēja eņģeļa vārdam, nav mazāks brīnums kā pati Vārda tapšana par Cilvēku.

Mīļie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli (1.Pēt.2:11)

Kad cilvēks caur ticību tiek taisnots, viņš tomēr tūlīt nekļūst brīvs no ļaunām iekārēm Tādēļ garam viņā ik dienu ir jāstrādā, lai savaldītu miesu; Tam nemitīgi jācīnās, jābūt nomodā, lai cilvēks nezaudētu ticību. Tādēļ tie, kuri apgalvo, ka viņiem esot ticība, tai pašā laikā , nejuzdamies apdraudēti, atļaujas piepildīt miesas iegribas, tādējādi pieviļ paši sevi. Ja ticība ir īsta un godīga, tā savalda miesu un neļauj tai darīt visu, ko vien tā vēlas; tomēr miesa nav arī jānovājina vai jāmaitā. Ir labi gavēt, taču īsta gavēšana nozīmē to, ka miesai tiek dots tikai tik daudz barības, cik tai nepieciešams, lai saglabātu veselību; tai jāliek arī strādāt un palikt nomodā, lai šis vecais ēzelis nekļūtu pārgalvīgs un neskrietu dancot uz ledus, kur viegli salauzt kāju; miesai jābūt iegrožotai un pakļautai garam.

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Rom. 5:1)

Ja ticu, ka Kungs Kristus ir uzvarējis manu postu, grēku, nāvi un visu ļauno, tad nav iespējams, ka es varētu krist izmisumā un būtu baiļu pārņemts – lai cik smaig mani māktu grēks un nāve. Jo ticība arvien ir pie manis, un tā man saka: ja grēki tevi nospiež, ja nāve tevi biedē – pacel acis pret Kristu. Viņš tavā labā ir miris un augšāmcēlies, uzvarēdams visas nelaimes. Kas gan tev vēl var kaitēt? No kā tev vēl būtu jābistas? Tāpat arī, ja tev uzbrūk kāda cita nelaime – vai tā būtu slimība vai nabadzība – novērs savu skatienu no šīs nelaimes, aizver savu prātu un patveries pie Kristus; turies pie Viņa, tad tiksi mierināts un stiprināts. Ja tu uzlūko Kristu un tici Viņam, nekāds ļaunums tev vairs nevar kaitēt, nedz iedzīt tevi izmisumā. Tādēļ nav iespējams, ka ticība paliktu bez šā augļa, proti – ticībai arvien nāk līdzi miers.

Apjoz savu zobenu ap gurniem, tu varoni, rotājies ar spēku un godību. Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! Un tava labā roka rādīs brīnumus! (Ps.45:5)

Tādēļ atvērsim savas sirdis un uzlūkosim mūsu Priesteri – Kristu Viņa krāšņajā rotā. Ar savām acīm tu Viņa rotu nesaskatīsi. Tu labi redzi, cik apkaunots, necils un nožēlojams Viņš karājas pie krusta. Bet ieskaties Viņa sirdī! Tur atradīsi greznumu un dārgumu, par ko nekad nespēsi Viņam pietiekami pateikties. Jo vispirms jau Viņš ir rotāts ar labu, brīnišķīgu paklausību savam Tēvam, tā ka, dodams Viņam godu, Kristus ļauj sevi apspļaudīt, šaust un mocīt. Šajā dzīvē nespējam pilnīgi saskatīt un atzīt šo Viņa rotu – pilnīgo paklausību Tēvam. Taču varam redzēt un noprast, ka visas pērles, samts un zeltā izšūtās drānas nav gluži nekas salīdzinājumā ar šo rotu. Otrā Kristus rota ir Viņa lielā mīlestība pret mums – ka mūsu Kungs tik maz domā pats par savu dzīvību un ciešanām, lūgdams Tēvu vairāk par mums nekā par sevi pašu. Kurš gan spētu pilnīgi izprast šo mīlestību – Kunga Kristus sirds ir degusi tādās mīlestības liesmās pret mums, ka lielajās ciešanās Viņš izturas tā, it kā tās nemaz nejust; Viņš domā un raizējas tikai par tavu un manu postu, ciešanām un sirdssāpēm.

Esi man žēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini mani, jo izbailes ir pārņēmušas visus manus locekļus! Arī dvēsele ir ļoti iztrūkusies. (Ps.6:3-4)

Apžēlojies par mani ,Kungs, jo es esmu vājš; dziedini mani, jo bailes pārņēmušas visus manu locekļus. Es zinu , ko es runāju. Lai citi pielūko, ka arī viņi zinātu, ko runā. Ir skaidrs, ka Dieva žēlastību iepazīst vienīgi tas, kas pēc tās dedzīgi ilgojas un ir izsalcis un izslāpis, kā 42.psalmā ir sacīts: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!” Neviena pārēdusies dvēsele un apnikuma pārņemta dvēsele nevar cerēt, ka Dievs to piepildīs. Tikai izsalkušos Viņš piepilda ar saviem labumiem. Vēl jo mazāk apnikuma pārņemtiem pienāktos cerēt, ka Dievs tiem dāvās mūžīgo dzīvošanu, jo viņi paši taču to vērtē daudz zemāk nekā šo – laicīgo dzīvi. Mūžīgo dzīvi Dievs dos vienīgi tiem, kuri to meklē ar vislielāko dedzību, ar sirds nopūtām, nebeigdami lūgt un klauvēt. Tomēr laikā, kad mūsu dzīve rit mierīgi, mēs bieži vien to vairs nedarām, tāpēc Dievs ļauj pieredzēt dažādus kārdinājumus un pat nāvi, lai šīs nelaimes piespiestu mūs meklēt Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību.

Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu. (Ef.5:1-2)

Tas ir, it kā Kristus sacītu: Es pats sevi nododu tevis dēļ – šādu dāvanu Es tev dāvāju.Viss, ka pieder Man, būs arī tavs; tev ir mana taisnība, dzīvība un pestīšana, tā kā ne grēks, ne nāve, ne elle nespēs tevi uzvarēt. Kamēr Es esmu taisns un dzīvoju, tikmēr arī tu būsi dievbijīgs un saglabāsi savu dzīvību.

Mums ,savukārt, šie paši vārdi jāsaka savam tuvākajam, proti: redzi mīļais brāli, es esmu saņēmis savu Kungu; Viņš ir mans, un nu man visa ir gana; tad nu arī tu saņem visu, kas ir man – es esmu gatavs to atdot tavā labā; ja būs vajadzīgs, es miršu tevis dēļ.

Miesas tieksmes ir pret garu, bet gara tieksmes ir pret Miesu (Gal.5:17)

No šiem vārdiem varam mācīties, ka cīņa notiek nevis lielos grēciniekos, bet ticīgajos. Tas ir mierinājums kristiešiem – lai viņi nedomātu, ka , sajutuši ļaunas kārības, tie tūliņ tiks nolādēti. Mācies atzīt, ka savā miesā sajutīsi daudz dažādu piedauzību un ļaunu tieksmju arī tad, ja esi kristietis. Kur ir ticība, tur nāk arī simtiem ļaunu domu un simtkārt vairāk kārdinājumu nekā agrāk. Tikai pielūko, ka saglabā vīrišķibu un nepadodies, bet vienmēr stājies pretī savām ļaunām domām un saki: es negribu! Kungs Kristu! Tu esi sacījis: lūdziet,tad jums taps dots utt. Palīdzi man, mīļais Kungs, turēties pretī kārdinājumiem!