Novembris

Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! (Ps.46:12)

To es Jums, Jūsu žēlastības kūrfirst, rakstu ar nodomu, lai Jūs zinātu, ka atgriežos Vitenbergā daudz augstākā nekā tikai kūrfirsta aizsardzībā. Es arī nedomāju lūgt Jūsu žēlastības kūrfirsta aizsardzību. Jā, es domāju, ka pats varētu aizsargāt Jūsu žēlastību labāk nekā Jūs mani. Turklāt ja es zinātu, ka Jūsu žēlastība kūrfirsts grib un var mani sargāt, tad es nemaz nenāktu. Šajā lietā nevar palīdzēt ne šķēps, ne zobens; te jādarbojas Dieva žēlastībai- bez visām cilvēku rūpēm un līdzdalības. Tādēļ, kas visstiprāk tic, tas vislabāk varētu mani šeit aizsargāt. Bet, tā kā tagad jūtu, ka Jūsu Žēlastība kūrfirsts vēl ir ticībā vājš, es nekādā ziņā nevaru uzskatīt Jūs par to vīru, kurš spētu mani aizsargāt un paglābt. Ja Jūsu žēlastība ticētu, Jūs redzētu Dieva godību; bet, tā kā Jūs neticat, Jūs arī to neesat redzējis.

(No vēstules kūrfirstam Frīdriham, ko Luters rakstīja, atstājis Vartburgu).

Skatieties uz iepriekšējām ciltīm un lūkojiet, kas uz To Kungu paļāvies un būtu kaunā palicis? Jeb kas Viņu vienmēr bijies un būtu atstāts? (Sīraha gudrības grāmata 2:10)

Piemēri, kuros redzam svētu vīru vājumu, mums ir svarīgāki un nes lielāku mierinājumu nekā neparastā spēka un izcilo tikumu piemēri. Vai gan varu kļūt daudz labāks no tām, ka redzu, kā Dāvids nonāvējis Goliātu, lāčus un lauvas? Šādos varoņa cienīgos darbos es nespēju viņam sekot- tie pārsniedz visus manus spēkus un domas. Šādi izcili darbi slavē spēku, kas piemitis svētajiem – kā drošsirdīgiem bezbailīgiem varoņiem. Turpretī tad, kad redzam, grēkus bailes un kārdinājumus, kas piemeklējuši arī svētos, kad lasu par Dāvida bailēm, nopūtām un žēlabām, tas man sniedz lielu mierinājumu. Jo es redzu, ka svētie šajās bailēs nav gājuši bojā, nedz pieredzējuši pazušanu, bet smēlušies mierinājumu un iedrošinājumu Dieva apsolījumos; tādēļ es spriežu, ka arī man nav jāzaudē cerības, nedz jākrīt izmisumā.

Kas to lasa, lai uzmana! (Mt.24:15)

Tas ir: kurš grib mācīties Rakstus, tam tie jāsaprot. Mēs mēdzam runāt līdzīgi: uzmani, ko tu lasi! Jeb, ja tu lasi, tad lasi uzmanīgi! Jo tu lasi nevis cilvēka, bet Visaugstā Dieva vārdu. Viņš grib, lai mācekļi uzticīgi ievērotu visu, ko Viņš saka. Ir pareizi sacīts: valdnieku vēstules jālasa trīs reiz tādēļ, ka tajās runāts prātīgi un apdomīgi; un valdnieks nedrīkst tikt uzskatīts par ģeķi. Vēl jo vairāk tas attiecināms uz Dieva vēstulēm – Svētajiem Rakstiem. Tās mums pienāktos lasīt nevien trīs vai četras reizes, bet pat desmit, simt un tūkstošiem reižu. Dievs runā gudrus un apdomīgus vārdus, jā, Viņš ir pati mūžīgā gudrība. Kas to nedara, tas nevar neko iemācīties, bet kļūst vēl sliktāks; jo tikai veseli lopi atgremo. Mums šāda atgremošana nozīmē uzņemt Dieva vārdu ar īstu nopietnību, ņemt to pie sirds, izturēties pret to ar mīlestību un labprātību, uzcītīgi pārdomāt šo Vārdu un cieši pie tā turēties. Tā rīkojas šķīsti ļaudis, tas ir patieši kristieši, kuru sirdis šķīstītas ar ticību Dieva vārdam; pārējie – tie, kuri pret Dieva vārdu neizturas nopietni, ir un paliek nešķīsti lopi. Bet Marija pārdomāja visus šos vārdus, paturēdama tos savā sirdī. (Lk.2:19)

Labāk būt taisnam ar mazumu nekā bezdievim un dzīvot pilnībā. (Ps.37:16)

Kristietis nerauš sev laicīgu mantu; viņa manta glabājas Debesīs, Dieva klēpī. Viņš saka: Mīļais Kungs, es zinu, ka Tev ir vēl vairāk; Tev ir daudz vairāk nekā es jebkad spētu saņemt- Tevī man netrūkst nekā. Ja būtu vajadzīgs no debesīm nolītu guldeņu lietus; Tu esi mana dārgumu krātuve, mana lāde, pagrabs un bēniņi; Tevī ir visi mani dārgumi; ja man esi Tu- tad man visa ir diezgan. Dievs, mūsu Kungs, ir vislabākais zeltkalis; no viena guldeņa viņš var izkalt simt tūkstošus un vēl vairāk. No naudas daudzuma nekas nav atkarīgs – cilvēks ar tūkstoš guldeņiem un neticīgu sirdi nekad netiks tik tālu kā tas, kas uzticas Dievam, kaut arī viņam ir tikai viens guldenis. Viss atkarīgs no Dieva svētības.

Un, kad tie pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk. (Mt.20:10)

Mums ikvienam jāapzinās, ka mūsu sirdī mīt liels darbu svētais. Tas ir- mēs visi labprāt darītu brīnišķīgus darbus, ar kuriem varētu lepoties un sacīt: redzi to es esmu paveicis; es šodien esmu atlīdzinājis Dievam ar lūgšanām un labiem darbiem, tādēļ mana sirdsapziņa nu varēs gūt vairāk miera. Un tā tas ir arī man – kad es esmu pildījis savu amatu un uzticīgi darījis savu darbu, esmu daudz priecīgāks nekā tad, ja es neko nebūtu darījis. Šis prieks pats par sevi nav slikts; taču tas nav šķīsts prieks, kas saistīts ar ticību. Šāds prieks grib sasaistīt un maldināt sirdsapziņu. Bet, tā kā sirdsapziņa ir trausla lieta, to nav viegli pasargāt no uzpūtības netikuma. Tādēļ nebūsim pārdroši, bet, apliecināsim Kristu, dzīvosim dievbijībā un pieaugsim ticībā, zinādami, ka ikviens savā sirdī nesam lielu un nejauku mūku (darbu svēto), tas ir, mēs tiecamies paļauties uz saviem darbiem, taču tas ir pretrunā ticībai.

Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākajam pieder. (2.Moz.20:17; 5.Moz.5:21)

Šajos divos baušļos tiek aizliegts pašā mūsu dabā slēptais nepārvaramais kārīgums, jā, pati ļauno domu sakne. Sestajā un septītajā bauslī tiek aizliegta sirds piekrišana iekārei, kā arī locekļu darītās piekrišanas zīmes- mutes vārdi un ļaunās miesas darbi; bet šeit tiek aizliegtas pašas sākotnējās dziņas- tās tiek apturētas pašos pirmsākumos un saknē. Jo, lai nāktu Debesu valstība, mums jābūt tik šķīstiem, ka mūsos vairs nebūtu nekādu ļaunu tieksmju, nedz pašas saknes, kas tiecas uz ļaunu, bet tikai pilnīga miesas un dvēseles veselība, tā ka mēs būtu tīri no visiem netikumiem. Taču tas šajā dzīvē nenotiek un tas arī nav mūsu varā. Jo kurš gan varētu lepoties, sacīdams, ka viņam ir šķīsta sirds? Kurš spēj apdzēst spītīgo ļaunās iekāres liesmu, kas iesakņojusies mūsu locekļos tik dziļi, ka arī Svētais Pāvils (Rom. 7) stāsta par šo savu locekļu un grēka ļaunumu? Mēs savaldām savas ausis, acis un visas maņas no iekšienes un āriene, lai grēks nespētu mūusos valdīt; tomēr pašu ļauno iekāri neviens nevar apspiest. Tādēļ šos divus baušļus nespēj pildīt neviens cilvēks, lai cik svēts viņš būtu. Dievbijīgie pilda visus paarējos baušļus, jo viņi apspiež ļaunos darbus un vārdus, nepiekrisdami grēkot; bet šeit šajos divos baušļos arī viņi paliek nabaga nolādētie grēcinieki, jo neko no šo baušļu prasībām nespēj izpildīt- arī viņos ir iesakņojusies miesas ļaunā tieksme un skaudība pret citiem. Tā nu visi grēko, un visiem trūkst dievišķās godības (Rom.3:23).

Tādi ir tie, kas iespiežas namos un gūsta sievas. (2.Tim.3:6)

Maldinātāji gari iespiežas ne tur, kur ļaudis pretojas Evanģēlijam, bet tieši tur, kur ir kristieši un dievbijīgie cilvēki; tiem viņi zogas pakaļ- drīz vien vienā namā, drīz atkal citā, samaitādami visu, līdz viņu inde izplatījusies malu malās, visā tautā. Kādēļ tad viņi neiet pie bezdievjiem, atklāti sludinādami un apliecinādami savu mācību- kā mēs no Dieva žēlastības esam to darījuši? Šie trauslie mocekļi baidās par savu ādu un bēg no visa, kas varētu izrādīties bīstams. Tad nu redzi un mācies: Dievbijīgiem sludinātājiem arvien tā mēdz klāties. Viņiem nākas panest ne tikai ļaunās, nepateicīgās pasaules vajāšanas, bet arī to, ka šādi maldu gari posta visu, kas ar lielām pūlēm un grūtu darbu ir panākts un uzcelts. Tā nekrietnais saatans kavē un nomāc mūsu mīļo Evanģēliju no abām pusēm- no kreisās un no labās. Tomēr no labās puses ar savu labošanu un celšanu viņš nodara daudz lielāku postu nekā ar vajāšanu un slepkavošanu- no kreisās.

Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkam miruši, dzīvotu taisnībā; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1.Pēt 2:24)

Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!” Un, kad Dievs redzēja viņu darbus, redzēja, ka viņi atgriezušies no sava ļaunā ceļa, tad Viņam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš bija teicies viņiem nodarīt, un Viņš viņiem to nenodarīja. (Jon.3:9-10)

Dievs mēdz dusmoties vienīgi tad, ja nav vairs nekādas cerības uz labošanos. Tādēļ, kad esi nonācis postā un bailēs, – jautā savai sirdij, vai esi tāds Dieva ienaidnieks, ka nepavisam negribi pie Viņa atgriezties. Ja tava sirds skaidri saka, ka labrprāt atgrieztos un nāktu pie Dieva, ja vien Viņš gribētu tevi pieņemt, un ja tavi grēki, kurus esi nodarījis pret Dievu, tev rada ciešanas, ja no sirds vēlies kļūt brīvs no šiem grēkiem, tad tev nepavisam nav jāšubās: Dievs nedusmojas. Jā, Viņš pat vēl nav sācis dusmoties, jo tu neesi zaudējis cerības uz Viņa žēlastību un žēlsirdību.

Dr. M. Lutera dzimšanas diena (1483.)

Jo, kad viens saka: Es turos pie Pāvila, bet otrs: Es pie Apolla,- vai tad neesat miesīgi? Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs ķuvāt ticīgi. (1.Kor.3:4-5)

Es lūdzu, noklusējiet manu vārdu un sauciet sevi nevis par luteriešiem, bet kristiešiem. Kas ir Luters? Mācība taču nav mana. Tāpat es arī neviena dēļ neesmu krustā sists. Svētais Pāvils negribēja, lai kristieši sauktu sevi par Pāvila vai Pētera sekotājiem, bet gan- par kristiešiem. Kā gan es, nabaga tārps, būtu nonācis tik tālu, ka Kristus bērniem vajadzētu saukties manā piedauzīgajā vārdā? Bet, ja tu uzskati, ka Lutera mācība ir evanģēliska, tad nevari pavisam atmest Luteru; citādi Tu līdz ar viņu atmetīsi arī viņa mācību, kuru atzīsti par Kristus mācību. Ja Timotejam būtu bijis diezgan, ka viņš atzinis Evanģēliju, Pāvils nebūtu viņam piekodinājis, lai nekaunās arī no viņa. Ja nu Timotejs būtu sacījis: Es neturos nedz pie Pāvila, nedz pie Pētera, bet pie Kristus, zinādams, ka Pāvils un Pēteris Kristu sludina, viņš tomēr līdz ar to būtu noliedzis pašu Kristu. Jo Mateja evanģēlija 10. nodaļā Kristus saka: “Kas jūs uzņem, tas uzņem arī Mani; kas jūs nicina, tas nicina Mani.”

Kas ir tāds kā Tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā, kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi! (Ps.113:5-6)

Tā kā Dievs ir Visaugstākais un nav neviena, kas būtu augstāks par Viņu, viņš neskatās augstāk, nedz arī līdzās sev; tā kā neviens nav Dievam līdzīgs, Viņam noteikti jāraugās pašam sevī un zemāk par sevi. Un, jo lielākos dziļumos kāds atrodas, jo labāk Dievs viņu redz. Turpretī pasaules un cilvēku acis rīkojas neprātīgi; tās skatās tikai augšup un grib panākt godu, varu, bagātību un labu dzīvi. Un katrs skrien pie tiem, kuri šīs lietas jau iemantojuši; tiem visi ir gatavi kalpot, lai kļūtu līdzdalīgi viņu augstībā. Bet neviens negrib raudzīties lejup, dziļumos, kur ir nabadzība, negods, posts, bēdas un bailes; no tā visa ikviens cenšas novērst skatienu, aizbēgt, pamest posta piemeklētos, un neviens nedomā tiem palīdzēt, nedz būt līdzās; cilvēku vidū nav neviena radītāja, kas gribētu radīt kaut ko no nekā. Tādēļ vienīgi Dievs raugās lejup, turp, kur ir bēdas un posts, un ir tuvu tiem, kuri ir dziļumos.

Kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam. (2.Kor 6:9)

Dievs bieži atstāj savus bērnus bezspēcīgus un nomāktus, tā ka ikvienam šķiet- nu gan viņam ir beigas, un tomēr tieši šajos brīžos Dieva spēks ir ar viņiem. Jo tur, kur izbeidzas cilvēku spēki, atklājas Dieva spēks, ja vien ir ticība, kas to saņem un sagaida. Un atkal- Dievs saviem ienaidniekiem ļauj paaugstināties, kļūt lieliem un vareniem. Viņš atrauj tiem savu spēku, ļaudams, lai tie dižojas un piepūšas paši savā spēkā. Kur saakas cilvēka spēks, tur Dieva spēks beidz darboties. Un tad, kad šie burbuļi ir jau pavisam lieli un visi domā, ka augstprātīigie āksti ir uzvarējuši, kad tie arī paši par sevi ir pārliecināti un jūtas jau visu paveikuši,- Dievs izdur burbulī caurumu, un viss ir galā. Nelgas nezina, ka, kļūdami stipri, viņi ir Dieva atstāti – Dievs atrauj no tiem savu roku.

Bet, ja arī mēs vai kāds enģelis no debesīm jums sludinātu citu Evanģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! (Gal.1:8)

Tev jāpaļaujas uz Dieva vārdu tik stingri un noteikti, ka arī tad, ja es pats kļūtu par ģeķi- no kā lai Dievs mani pasargā- un atsauktu vai noliegtu savu mācību, tu tomēr neatkāpies no tās, bet saki: ja Luters pats vai enģelis no Debesīm māca citādi, tas lai ir nolādēts! Jo tev jābūt nevis Lutera, bet Kristus māceklim un bez šaubīšanās jājūt, ka tas ir Dieva vārds, kaut arī visa pasaule strīdētos tam pretī. Tev priekšā stāv miršana un vajāšana; tur es nevarēšu būt pie tevis, nedz tu pie manis; bet ikvienam būs pašam jācīnās, lai uzvarētu velnu, nāvi un pasauli. Ja tajā dienā gribēsi lūkoties apkārt, meklēdams, kur esmu palicis, vai es- kur paliec tu, tad būsi jau pazudis un izlaidis Dieva vārdu no savas sirds; jo tu neturies cieši pie Vārda, bet gan pie manis vai kāda cita; tad tev neviens nevarēs līdzēt.

Tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs, zemes soģi! Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu. (Ps.2:10-11)

Kādēļ pravietis atstāj pūli ārpusē un runā tikai ar ķēniņiem un valdniekiem? Protams, tādēļ, ka tad, ja valdnieki kalpo un paklausa Kristum, savam Kungam, arī tauta nevar rīkoties citādi. Turpretī tad, ja ķēniņi vajā vai nicina Dieva vārdu, tauta neko nespēj līdzēt. Ja baznīcās un skolās viss notiek labi un pareizi, Kristus pratīs bagātīgi apveltīt valdniekus, pateikdamies viņiem. Bet, ja baznīcas un skolas- bez kurām Dieva vārds nevar tikt pie mums uzturēts- tiks atstātas novārtā, tur vainīgs nav neviens cits, kā valdība un lielie kungi. Tiem klāsies tā, kā sacīts šajā psalmā- viņi ies bojā, pieredzēdami Dieva dusmas.

Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis savā traukā! (Ps.56:9)

Redzi, tas nozīmē, ka mums patiesi ir žēlīgs Dievs, kas mūs sargā un neļauj ne matam nokrist no mūsu galvas, ne asarai noritēt pār vaigiem. Jā, Viņš saskaita katru asaru, ko esam izlējuši. Kad tu raudi, Dievs tavas asaras savāc zelta biķerī. Bet kur ir tie, kuru asaras Viņš savāc Savā dārgajā traukā? Tie ir nabaga nožēlojamie grēcinieki. Un kas ir tas, kas tās savāc? Tas ir Dievs, visu lietu Radītājs. To jums vajadzētu it bieži pārdomāt, lai mūsos mostos ticība, cerība un mīlestība – mums ir Dieva vārds, turklāt mūsu acu priekšā ir arī Dieva lielās laipnības un žēlastības piemēri, kā arī mūsu pašu pieredze. 126. psalmā lasām:” Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”

Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs. (Ps.116:15)

Patiesi ticīgie, kas mīl Dieva vārdu un cieši turas pie tā, pat mirdami paliek šajā Vārdā; viņi var tikt pakārti, nomocīti, sadedzināti, noslīcināti vai mirt no mēra, drudža utt. – tas viss ir līdzi ietverams Kristus nāvē un augšāmcelšanās notikumā; Raksti par ticīgo ciešanām un nāvi skan tā: Dieva svēto nāve ir dārga un vērtīga Tā Kunga priekšā – Viņš to uzskata par brīnišķīgāko dārgumu uz zemes. Vienalga, vai velns tevi nonāvē tavā gultā vai bende pakar pie karātavām, – šī nāve ir svēta nāve, kas ir dārga Tam Kungam; tādēļ Viņš to neatstās neatriebtu, bet sauks tiesas priekšā velnu, kas tevi nonāvējis, nodos viņu mūžīgām mokām, nocirtīs grēkam galvu, apraks nāvi ellē un atriebsies it visam, kas vedis nāvē Viņa svētos. Un, ja jau Dievam tik ļoti rūp svētie, Viņš nekādā ziņā neļaus tiem palikt nāvē, bet izvedīs tos no nāves, tā ka viņu nāve vairs nebūs nāve, bet jauna dzīve kopā ar Kristu mūžīgā skaidrībā un godībā.

Ja tie nama kungu saukuši par Belcebulu, tad jo vairāk viņa saimi. (Mt.10:25)

Ja pasaule kādu sauc par ķeceri, maldinātāju, meli un nemiera cēlāju – tā ir laba zīme, kas norāda, ka šis ir taisns un godīgs cilvēks, kas līdzīgs savam Kungam Kristum; jo Kristu sauca tieši tāpat, Viņam bija jātiek tiesātam un krustā sistam ar slepkavu rokām. Ja esmu sludinātājs, man nav svarīgi, ka pasaule lamā mani par velnu, jo es zinu, ka Dievs sauc mani par Savu eņģeli. Lai pasaule turpina saukt mani par maldinātāju, cik ilgi vien grib; tai pašā laikā Dievs mani pagodina, saukdams par Savu uzticīgo kalpu; eņģeļi sauc mani par savu darbabiedru un svētie – par brāli. Ticīgie sauc mani par savu tēvu, nomāktās dvēseles – par savu pestītāju; tie, kas agrāk maldījās neziņā, mani sauc par gaismu; un Dievs tam visam saka savu jāvārdu. Redzi, cik veiksmīgi pasaule līdz ar velnu ir man iespītējusi ar savu zaimošanu un apkaunojumiem. Redzi, cik daudz tā pie manis panākusi! Cik lielu kaitējumu tā man nodarījusi!

. . . kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem. (Ef.6:7)

Laulības kārtu varētu nosaukt par rūpju pilnu kārtu, kurā ir daudz darba un pūļu – īpaši tad, ja tu pazaudē no redzes loka Dieva iedibināto kārtību, svētību un Dieva vārdu. Tādēļ mācies, ka mūsu Dievam Kungam ir iespējams kalpot arī mūsu pašu namā un nav nepieciešams darīt ko īpašu. Jo tas nama tēvs, kas dievbijīgi pārvalda savu namu, audzina savus bērnus un saimi bijībā pret Dievu un Dieva atziņā, būt tikumīgiem un godājamiem savā dzīvē, ir svētā un svētīgā kārtā. Tāpat arī sievai, kura rūpējas par bērniem, dod tiem ēst un dzert, slauka, mazgā utt., nav jāmeklē kāda cita svēta, Dievam tīkama kārta. Tāpat ir arī ar nama kalpu vai kalponi – ja tie dara visu, ko viņu kungi liek, tie kalpo Dievam. Un, kamēr vien viņi tic Kristum, Dievam viņu darbi patīk daudz labāk pat tad, ja viņi tikai tīra istabas un spodrina kurpes – nekā visu mūku lūgšanas, gavēšana, mises un viss, ko tie slavē kā augstāko kalpošanu Dievam.

Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? (Mt.8:26)

Kad Pēteris, kas Kristus spēkā gāja pa jūru, pamanīja stipro vēju, viņš kļuva ticībā vājš, pazaudējis Kristus vārdu, ko Viņš tam bija teicis, aicinādams viņu pie Sevis – Vārdu, kura spēkā Pēteris bija ielēcis jūrā; nu viņš vairs nepalika šajā Vārdā. Jo vējš, kuru māceklis sajuta, bija tik spēcīgs, ka cilvēka ausis vairs nedzirdēja Kristus saucienu: “Nāc pie manis!” Un Pēteris vairs nedomāja par Vārdu, bet tikai par vēju, kas plosījās viņa acu priekšā. Tā mūsu acis arvien traucē sadzirdēt Dieva Vārdu – redzamās lietas nostājas priekšplāna, aizēnodamas mums Vārdu un neredzamās lietas. Kāmēr Pēteris dzirdēja vārdus : “Nāc pie manis!” un neredzēja, kā jūra viņu nes, viņš gāja, un nekas slikts viņam nenotika. Bet, kad māceklis sāka raudzīties uz vēja saceltajiem viļņiem, viņš vairs nedzirdēja Kristus aicinājuma Vārdu un sāka grimt. Tā arī notiek – kad Kristus iekāpj laivā, jūra nevar ilgi palikt mierīga; drīz vien sākas vētra un negaiss. Jo, ja gribi būt kristietis tev jāsagaida šādi negaisi un nemieri, kā Sv. Pāvils saka: “Kas grib dzīvot dievbijīgu dzīvi Kristū, tam jāpanes vajāšanas. Un, jo spēcīgāk atskan Dieva Vārds, jo niknāk velns ar saviem sekotājiem stājas tam pretī.

Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki. (1.Kor.1:25)

Kad Dievs kaut ko pavēl, saka vai dara – tev jātur mute ciet un jākrīt ceļos, un tad, neko vairāk nerunājot un nejautājot, jādara, ko Dievs pavēlējis, un jāņem par labu viss, ko Viņš dara. Jo Dievs negrib, lai mēs Viņu pamācām – mēs, kas pēc savas dabas esam dusmīgi bērni, grēcinieki un meļi. Tādēļ Viņa padoms, vārdi un darbi ir daudz par augstu, lai mēs tos spētu saprast. Bet mēs esam tik akli un pārdroši nejēgas, ka iedomājamies, it kā varētu nevien saprast, bet arī izdarīt vēl labāk. Ja nu pēc dabas esam tik nekrietni, mums jāliek sava gudrība pie malas un par Dieva lietām un pavēlēm jādomā tā: ja tas man šķiet ģeķīgi, tad tikai tāpēc, ka esmu liels muļķis, kas nespēj aptvert un saprast Dieva gudrību; mans aklums un muļķība ir tas, kas man traucē.

Augstie priesteri saistīja Jēzu, aizveda un nodeva Viņu zemes pārvaldniekam Pilātam. (Mt.27:2)

Pilāts vienmēr bija ļāvis Jēzum sludināt un darīt brīnumus, neceldams nekādus iebildumus. Bet augstie priesteri, šis neprātīgais pūlis, rīkojās tā, ka Pilātam jāuzstājas tiesneša lomā, un Kristus tiek pie viņa atvests kā ļaundaris. Tā notiek vēl šodien. Kunga Kristus niknākie ienaidnieki ir neprātīgie garīdznieki; kad viņi atzinuši par ķecerību to, kas tiem nav pa prātam, tie lūko sarīdīt pret Evaņģēliju šīs pasaules varenos. Nu valdniekiem jākļūst par šo ķeceru bendēm un, uzklausot sūdzības un apsūdzības, jāaptraipa rokas ar nevainīgām asinīm. Tev tas jāpacieš, tu, dievbijīgais kristieti! Ar tavu Kungu Kristu viņi rīkojušies tāpat – pateicies Dievam, ka esi cienīgs Viņa vārda dēļ nest tādu krustu. Kristīgās ticības liekuļotāji mūs līdz ar pašu Kristu uzskata par nemiera cēlājiem un izskaidro mūsu mācību tā, it kā no tās celtos visas nelaimes. To mums nākas pieredzēt, un pie tā jāpierod. Kad jūdi sita krustā Kristu, kad viņi nomētāja ar akmeņiem Stefanu, tiem abiem – Kungam un Viņa kalpam – bija jānes nemiera cēlāja un Dieva zaimotāja vārds. Rakstos šādu piemēru ir bezgala daudz.

Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mt.18:20)

Cilvēks daudz vairāk un smagāk grēko tad, kad viņš ir viens, nekā tad, kad ir kopā ar citiem ļaudīm. Arī es pats to esmu pieredzējis – tieši vienatnē esmu visbiežāk kritis grēkā. Būdams vienatnē, katrs var labāk nodoties pārdomām. Ja mums noticis kas nepatīkams, mēs, vienatnē pārdomādami, vairāk ņemam to pie sirds un redzam daudz lielāku un ļaunāku, nekā tas īstenībā ir. Mēs domājam, ka neviens nav nelaimīgāks par mums, un sapņojam, ka beigu beigās ar mums notiks pats ļaunākais. Īsi sakot: kad esam vieni, mūs pārņem savādas domas, kas liek iztēloties mūsu stāvokli ļaunāku, nekā tas ir, turpretī par citiem domāt, ka viņi ir daudz laimīgāki par mums; tādēļ mums kļūst bezgala sāpīgi, domājot, cik labi citiem klājas, kamēr mēs ciešam bēdas un trūkumu.

Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu. (Lk.14:24)

Šie ir īsi un vienkārši, bet ļoti nopietni vārdi – itin kā mūsu Kungs sacītu: mans mielasts arī ir kas nozīmīgs, jā, tas ir labāks un nozīmīgāks par jūsu vēršiem, tīrumiem, namiem un sievām; lai gan ir tā, ka šie ļaudis noniecina Kristus mielastu, par daudz vērtīgākiem izskatīdami savus vēršus, tīrumus un namus. Reiz pienāks stunda, kad tīrumi, vērši un nami būs jāatstāj, un tad cilvēki vēlēsies, kaut arī viņi varētu baudīt manu mielastu. Taču viņus gaida šāda atbilde: mīļais, es pašlaik neesmu mājās – šobrīd nevaru sagaidīt viesus. Ejiet pie saviem vēršiem, tīrumiem, atgriezieties savos namos; lai tie sniedz jums īpašu mielastu – jo manu mielastu jūs savā nekaunīgajā pārgalvīgā esat noniecinājuši. Es gan esmu gatavojis jums mielastu, veltīdams tam arī lielus izdevumus, taču jūs to noniecināt; ja nu jūs esat pagatavojuši sev labāku ēdienu, tad ēdiet un priecājieties, tikai manu mielastu gan jūs nevarēsiet baudīt. Tādēļ mums nedrīkst apnikt pieminēt Kristu. Kad labi draugi sanāk kopā, tie var sēdēt un runāt visu nakti, pavisam aizmirsdami par miegu. Kādēļ tad lai mēs pagurtu sludināt un mācīt par to, cik dārgi mūsu mīļais Kungs Kristus mūs atpircis?

Cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas. (Ps.103:11)

Tāda nu ir mūsu negantā daba: kad Kristus nāk ar savu žēlastību un mierinājumu, tā izbīstas un bēg no šīs žēlastības, kurai mums vajadzētu būt gataviem basām kājām skriet pakaļ līdz pasaules galam. Cilvēka daba cīnās un plosās, meklēdama un cenzdamās darīt pati savus darbus, gribēdama vispirms kļūt šķīsta un cienīga, pati saviem spēkiem nopelnīt Dieva žēlastību un Kristu, lai atrastu mieru un izvairītos no grēka – tā bēg no Kristus un grib vispirms atrast pati sevī ko vērtīgu, ko tādu, kura dēļ Kristum būtu jānāk pie cilvēka. Bet visi šie centieni ved tikai dziļāk bailēs un izmisumā – līdz pat brīdim, kad Kristus ar Savu vārdu mūs izrauj no visa tā. Tādēļ tu nedrīksti darīt negodu Kristum, atvairīdams Viņu vai sagrozīdams to mierinājumu, kuru Viņš tev nes, un pārvērzdams to pats sev par biedu. Tev paļāvīgi jāsteidzas pie Viņa, tad arī drīz izdzirdēsi prieka pilno, mierinošo vārdu: nebīsties! Tā Kristus saka savai un visu pārējo noskumušajām sirdīm, pasludinādams visu grēku piedošanu.

Kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. (1.Kor.11:29)

Ir nepieciešama ticība, kas ar prieku paļaujas uz šo Dieva zīmi un apsolījumu. Kas gan Kristus būtu par Dievu un Pestītāju, ja Viņš negribētu vai nevarētu atpestīt mūs no nāves, grēka un elles? Bet tam, ko apsola un paveic patiesais Dievs, ir jābūt kam lielam un varenam. Bet velns nāk un mēģina iedvest tev citādas domas: ja nu es esmu sakramentus saņēmis necienīgi, ar savu necienīgumu pats atņemdams sev Dieva žēlastību? Šādā brīdī pārmet krustu un neļauj, lai tavs cienīgums vai necienīgums tevi apgrēcina. Pielūko tikai, lai tu tici tam, ka tev dotas drošas zīmes un patiesi Dieva vārdi – tad būsi un paliksi žēlastības cienīgs. Jo ticība tevi dara cienīgu, turpretī šaubas – necienīgu. Kā tu domā pats sevī modināt ticību? Kā mudināsi sevi būt pateicīgam? Ja gribēsi gaidīt, līdz ticība un pateicība pati pie tevis atnāks vai arī – līdz velns tai dos vietu -, tev nekas neizdosies. Ar Sakramenta palīdzību tev jāiesilst un jāturas pie Dieva apsolījuma – tā ir uguns, kas spēj iedegt sirdi; tieši šeit tev jāpārdomā savs posts un vajadzības, jādzird par tava Pestītāja žēlastības darbu un jātic tam, ko dzirdi, – tad tava sirds kļūs citāda un tajā ienāks citas domas.

Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. (Lk.5:31)

Slimajiem ārsts ir vajadzīgs un gaidīts; turpretī veselie viņu pat nepamana. To labi redzam notikumā ar kanaāniešu sievu. Viņa jūt savu un savas meitas postu un vajadzību, tādēļ steidzas Kristum pakaļ un uzticas Viņam, negribēdama pieļaut, ka tiktu padzīta vai iebiedēta. Tā Mozum ir jāiet pa priekšu un jāmāca cilvēkiem sajust grēku, lai žēlastība viņiem būtu salda un gaidīta. Tādēļ arī ir veltīgi rādīt laipno un mīļo Kristus tēlu cilvēkiem, kuri nav atzinuši patiesību par sevi, kļūdami pazemīgi un sākdami tiekties pēc Kristus, – kā Marijas slavas dziesmā sacīts: ”Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus”. (Lk. 1:46 – 55). Tas viss teikts mums par mierinājumu – tas rakstīts tieši nožēlojamiem, nabadzīgiem, trūcīgiem, grēcīgiem un nicinātiem cilvēkiem, lai viņi visās savās grūtībās varētu zināt, kur meklēt patvērumu, mierinājumu un palīdzību. Taču, ak vai, cik sāpīgi tas ir cilvēka dabai un prātam – tam ir ļoti grūti izģērbties gluži kailam un atstāt neievērotas visas sajūtas, turēties tikai pie Vārda pat tad, ja sajūtas mudina rīkoties gluži pretēji! Lai Dievs mums palīdz saglabāt tādu drosmi un ticību arī posta un nāves brīdī!

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Ps.90:12)

Tā kā visa mūsu dzīve nav nekas cits, kā pastāvīgs gājums pretī nāvei, mums visu mūžu jāmācās prasme pareizi dzīvot un pareizi mirt. Reti gadās, ka tas, kas dzīvoja nekrietnu dzīvi, ņem labu galu. Bet labi dzīvot, tas nozīmē – nevis dienu no dienas būt trakam un ieskurbušam – kā pasaule mēdz uzdzīvot -, bet dzīvot ticībā Dieva Dēlam, – kā sacīts Vēstulē galatiešiem:”Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.”(Gal.2:20) Jo tagad, dzīvodams miesā, es dzīvoju ticībā Dieva dēlam, kas mani ir mīlējis un pats nodevies manā labā. Un labi mirt, tas nozīmē – mirt labprāt; bet labprātību nāves stundā atnes ticība. Labi mirt – tas pieder ticības augļiem. Kas tic, ka Kristū ir iemantojis žēlīgu Dievu, tas mirst labprāt; jo viņš zina, kurp dodas. Tāds cilvēks arī pareizi izturas pret savu tuvāko un dara viņam tā, kā būtu vēlējies, lai cilvēki izturas pret viņu pašu. Tāds cilvēks arī nevar rīkoties nekrietni.

Kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam! (Jņ.8:51)

Cik lielas un varenas lietas notiek ar kristieti, kurš tic! Arī nāvei, grēkam un velnam ir jāatkāpjas viņa priekšā. Kristietis jau šeit, šajā laikā sāk dzīvot mūžīgu dzīvi. To paveic Kristus, Dieva Dēls, kura vārdam kristietis tic. Tādēļ senajā dziesmā:

“Es dzīvoju un nezinu cik ilgi,

Es miršu, nezinu tik, kad un kā;

Es aizeju un nezinu kurp dodos.

Es brīnos, kādēļ sirds man priecīga,”

Kristietis varētu ielikt citu domu pārveidodams pēdējās rindas un ar prieka pilnu muti un sirdi apliecinādams:

“Lai slavēts Dievs! – nu zinu kurp es dodos.

Es brīnos, kādēļ skumīgs vēl man prāts.”

Būtu labi, ja pārdroši ļaudis, kuri negrib atgriezties, arvien paturētu prātā šo pantu tā, kā tas skanējis kopš senatnes, lai atcerēdamies neizbēgamo nāves stundu, tie reiz kļūtu gudri, tas ir, nopietni pārdomātu to, ka arī viņi ir mirstīgi un ne mirkli nevar būt droši par savu dzīvību. Tas viņus mudinātu bīties Dievu, nožēlot grēkus un laboties. Kā Mozus savā psalmā ar lielu nopietnību pamāca Ādam bērnus lūgt Dievu un sacīt: “Kungs, māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps.90:12)

Meitene nav mirusi, bet guļ. (Mt.9:24)

Mācies saprast, ar ko miesīgās acis atšķiras no kristeša acīm. Kristieša acis ir tādas, ka, redzēdams nāvi,grēku un elli, viņš droši var sacīt: es neredzu nāvi un nejūtu grēku; es neesmu nolādēts, bet Kristū redzu vienīgi svētumu, dzīvību un pestīšanu. Tāpat arī – nabags būdams, es nejūtu savu nabadzību. Man šķiet, ka man visa ir diezgan. Jo man ir Kristus, kas ik mirkli var dot visu, kas man vajadzīgs, pat tad, ja man pašam nepieder itin nekas. Tāpat – ja redzi kristieti mirstam, tavas miesīgās acis redz mirušu cilvēku; bet aizver šīs acis un atver garīgās acis, kuras raugās uz Dieva vārdu – tad redzēsi, ka šis cilvēks nav miris, bet Dieva priekšā ir dzīvs. Jo caur Vārdu svētīto ticīgo nāve Dievam ir dārga un vērtīga, lai arī visu pārējo pasauli nāve biedē vairāk nekā visas citas briesmas.

Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla. (Jņ.atkl.3:21)

Evaņģēlijam vajadzētu radīt mūsos tādu pārsteigumu, ka mēs kļūtu priecīgi un lepni, un lepotos, sacīdami: es esmu kristietis – esmu kristīts, tādēļ nešaubos, ka caur Kungu Jēzu Kristu būšu un palikšu kungs pār grēku un nāvi, tā ka Debesis un visa radība man kalpos un darīs tikai labu. Ja arī man būtu turku ķeizara kronis, tas tomēr nav gluži nekas salīdzinājumā ar man piešķirto Kristus mantojumu un iespēju dzīvot kopā ar Viņu mūžībā. Bet kur gan tu atradīsi cilvēkus, kuri tam no sirds tic? Mēs gan visi zinām un atkārtojam šādus vārdus, tomēr itin viegli varam pārliecināties, ka īsti tam neticam. Citādi mēs šo lietu dēļ kļūtu nevien priecīgi, bet arī lepni. Jo kristietis ir lepns un atpestīts cilvēks, kam nav jābīstas ne velna, nedz kādas nelaimes; jo viņš zina, ak caur Kristu ir kļuvis visu šo lietu kungs.