Oktobris

Viņš paēdina tevi ar briedušiem kviešiem. (Ps.147:14)

Kad uzlūkojam labības tīrumu, mums jāatzīst un jāsaskata nevien Dieva žēlastība, bet arī viņa spēks un varenība. Mums jādomā tā: “Tu, mīļā labība, Dievs dod mums tevi ar savu dāsno roku. Un ar kādu varenu spēku viņš tevi sargā no tās stundas, kad tu tiec iesēta līdz brīdim, kad nonāc uz mūsu galda! Caur kādiem neskaitāmiem nelaimju draudiem gan tu esi nākusi! Ar kādu spēku Dievs izrauj tevi no visu velnu ķetnām, kad tie tver pēc tevis tiekdamies iznīcināt tevi, lai mūs nomērdētu badā! “Jā, tā mums vajadzētu domāt. Bet mēs gan diemžēl spriežam citādi; mums ir pārāk daudz darāmā, lai vēl atzītu šādu Dieva žēlastību un spēku! Mēs paši esam tie, kuri visvairāk darījuši, lai labība izaugtu; ja mēs nebūtu strādājuši, tad arī Dievs nebūtu varējis mums neko dot utt. Kādēļ gan lūdzam, lai Dievs dod mums dienišķo maizi?- Tādēļ, ka to saņemam nevis paši no sevis, ne arī sava darba un izveicības dēļ, bet vienīgi no Dieva mums piederas to izlūgties un gaidīt, kā sacīts psalmā: “Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize.” (Ps.104:14)

Bet tie ēda un paēda. Un to bija kādi četri tūkstoši. (Mk.8:8-9)

Kristū šie cilvēku tūkstoši jau sen, kopš pasaules sākuma, bija paēdināti; jo Viņš zina un pazīst pārpilnību, itin kā tā būtu atklājusies jau pirms gadu tūkstošiem. Taču mācekļu acīm tas šķiet neiespējami kā toreiz, tā pēc gadu tūkstošiem. Ak! Miesa, tu esi un paliec tā pati miesa! Kad nedraud briesmas un posts vai arī kad esi mierā ar sev piederošo mantu, tad gan tu spēj ticēt. Bet, tiklīdz uzbrūk trūkums, tu vaimanā un dziedi tā, kā sacīts 4. psalmā: “Kas dos mums laimi?” Miesa un neticība tik ļoti pieķeras redzamajām un klātesošajām lietām, tik neiespējami tai šķiet saskatīt neredzamās un nākamās lietas! Bet 104. psalmā lasām: “Viņi visi gaida uz Tevi, lai Tu viņiem barību dod savā laikā. Kad Tu to viņiem dod, tad viņi to sakrāj; kad Tu atver savu roku, tad viņi top paēdināti ar visu labu.” (Ps.104:27-28)

Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mt.6:26)

Putniņi lido pāri mūsu galvām, mūsu acu priekšā, un mēs tiem lielu godu neizrādām; lai gan mēs tiešām viņu priekšā varētu noņemt cepuri un sacīt: mans mīļais, mazais doktora kungs, man jāatzīst, ka tev piemīt prasme, kuras man trūkst- tu visu nakti guli savā ligzdā mierīgi un bez raizēm; no rīta tu mosties priecīgā un labā omā, sēdi koka zarā un dziedi, slavēdams Dievu un pateikdamies Viņam; tad tu meklē kādu graudiņu un allaž to arī atrodi. Kādēļ gan es, vecais muļķis neesmu iemācījies rīkoties tāpat kā tu? Man taču būtu daudz iemeslu darīt tieši to pašu! Putniņš noliek malā visas rūpes un raizes, izturēdamies gluži kā īsts svētais; viņam nav ne tīrumu, ne šķūņa, ne lādes, ne pagraba, bet viņš dzied un slavē Dievu, ir priecīgs un labā omā.

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. (Mt.6:11)

Svētajam Dieva vārdam rakstos tiek dots daudz nosaukumu – neskaitāmi daudzo šā Vārda tikumu un darbu dēļ. Tas tiek saukts par garīgo zobenu, ar kuru jāstājas pretī velnam un visiem garīgiem ienaidniekiem. Tas tiek saukts par gaismu, par debesu rasu, par rīta lietu, par vakara lietu, zeltu un sudrabu, par zālēm, arī par maizi, jo tas bero, uztur un stiprina dvēseli. Un arī te nav jādomā par maizi vien; jo kā ar miesīgo maizi Raksti izteic visu, kas kalpo kā barība miesai, lai cik dažādi ir šie ēdieni –tāpat garīgā maize ir visa dvēseles barība, lai cik daudzveidīga tā būtu. Uz zemes ir dažādas dvēseles, un tām nav vienādas vajadzības un spējas, tomēr Dieva vārds katrai no tām dod visu, kas nepieciešams. Ja savāktu vienkopus visu ķēniņu vissmalkākos ēdienus, tie nespētu līdzināties visniecīgākajam vārdiņam, kas nāk no Dieva mutes. Tādēļ Kungs Kristus Evaņģēlijā sauc Dieva vārdu par ķēniņa mielastu.(Mt.22:2) un Jesaja par lepnu un bagātīgu mielastu (Jes.25:6). Šī maize, vārds un barība nav neviens cits kā Jēzus Kristus, pats mūsu Kungs, kā viņš saka: „Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžigi” (Jņ.6:51)

Es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man. (Jon.2:3)

To Kungu, To Kungu es piesaucu un nevienu citu,- tieši Viņu, kas dusmojas un soda, un nevienu citu! Bet ir jābūt tādam saucienam, kuram Dievs atbildētu. Un tas nav nekas cits, kā – saukt ar patiesu sirds ticību, kura nelaimē rod mierinājumu, caur Gara palīdzību steigdamās pie bargā Dieva un aiz Viņa dusmības meklēdama žēlastību; tā ļauj Dievam sodīt, tomēr drīkst mierināt sevi ar Vņa žēlastību. Te nu ievēro, cik ass skatiens vajadzīgs tādai sirdij, kuru apņem tikai dusmas un sods, un tomēr- tā saskata un sajūt nedz sodu, nedz dusmas, bet gan- žēlastību un laipnību, tas ir, tā negrib redzēt, nedz just Dieva dusmību, arī tad, kad visvairāk to redz un jūt; tā vēlas saskatīt un sajust žēlastību, kaut arī tā būtu apslēpta vislielākajos dziļumos. Redzi, tik varena lieta tā ir — nākt pie Dieva, kas ir jāielaužas pie Viņa cauri dusmām, cauri sodībai un nežēlastībai — gluži kā caur ērkšķiem, jā, caur šķēpiem un zobeniem.

Žēlastība nebēdā par tiesu! (Jēk.2:13)

Palikt žēlastības valstībā – tas nozīmē nezaudēt cerību uz Dieva žēlastību un grēku piedošanu, lai cik lieli un smagi būtu šie grēki; nešaubīgi palikt pie atziņas un pārliecības, ka man ir Dieva žēlastība un piedošana – kaut arī Dieva un visas radības dusmas gribētu mani aprīt, turklāt arī mana sirdsapziņa sacītu, ka žēlastība ir beigusies un Dievs negrib piedot. Tas nozīmē pacelt Dieva žēlastību pāri visām lietām. Kas to nespēj, tam jāpieredz tiesa bez žēlastības; tam žēlastības nebūs, būs tikai tiesa, kas ved nāvē un pazudināšanā. Turpretī, kur žēlastība nebēdā par tiesu, tur tiesas nebūs, tur mūžīgi valdīs žēlastība uz dzīvību un pestīšanu.

Bet, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, svētīgi jūs esat. Bet nebīstieties no viņiem, nedz iztrūkstieties. (1.Pēt. 3:14)

Pasaule dzīvo droši un pārgalvīgi, kad tai ir pilnas kabatas un lādes. Tas ir tāds lepnums un drošība, ka neviens velns nevar tikt galā ar bagātu zemnieku. Cits atkal pārdroši paļaujas uz savu dižciltību un varu, labo slavu un godu ļaužu vidū. Ja kāds ir gudrs un izglītots, tas dižojas ar savu galvu un laužas ar to cauri sienām, tā ka neviens viņu nespēj apturēt; neviens nav ar mieru piekāpties otram- kaut arī tam varbūt ir vēl vairāk varas, goda, mantas vai padoma. Tas nav nekas cits, kā vien ģeķība, bērnišķīga spītība. Turpretī kristiešiem nav nekā cita, uz ko tie paļautos, kā vienīgi Kristus- viņu Kungs un Dievs. Viņa dēļ kristietis ir gatavs atteikties no visa un sacīt: drīzāk es atteikšos no savas galvas un vēdera, goda un mantas, nama un bērniem, un visa cita, nekā noliegšu un pametīšu savu Kungu Kristu. Tāda drosme nevar pievilt, nedz pazudināt; jo kristīgs cilvēks nepaļaujas ne uz vienu no šīs pasaules laicīgajām un iznīcīgajām lietām.

Noliksim visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas. (Ebr.12:1)

Tad tie sacīja Viņam: „Kas Tu tāds esi?” Jēzus viņiem sacīja: „ES esmu no iesākuma, kā jau esmu teicis.” (Jņ.8:25)

Jūs gribat vispirms zināt, kas Viņš ir, nevis klausīties, ko Viņš saka; taču Viņš grib, lai jūs klausītos, – tad arī zināsit, kas Viņš ir. Tas nozīmē: klausies un ļauj Vārdam kļūt par iesākumu – tad arī zināšanas tam sekos. Bet, ja neklausīsies, tā arī nekad neko neuzzināsi. Jo tā Dievs ir nolēmis: Viņš negrib, lai kāds Viņu varētu redzēt, atzīt , saprast nekā citādi kā vien caur Viņa vārdu. Tādēļ pievērsies Viņa grāmatai: to nedrīkst atstāt guļam, itin kā Viņš gribētu runāt ar pelēm zem sola vai mušām uz galda. ŠI grāmata ir jālasa, par to jārunā, un droši jāzin, ka ne enģeļi, ne kāda cita radība, bet Viņš pats tajā runā ar mums.

Es neesmu liedzies veikt gana pienākumus Tavā uzdevumā; es nelaimes dienu neesmu vēlējies, to Tu zini! Kas nāca no Tavas mutes tas ir atklāts Tavā priekšā. (Jer.17:16)

Kurš pilda sludināšanas amatu, lai atceras: velns un pasaule nedod tev miera, tie arvien tev uzbruks. Ja tu saki patiesību, pasaule kļūs vai traka no dusmām un sāks tevi vajāt un nolādēt, tā ka tev jācieš zaimi un izsmiekls. Ja pasaule var izraut savu zobenu un cīnīties pret tevi, tā to noteikti arī darīs; un velns, būdams meistars šādās lietās, nāk tai palīgā, raidīdams uz tavu sirdi indīgas, ugunīgas bultas, gribēdams to izkausēt. Kad nu tu sajūti šādus uzbrukumus, kad pasaule tevi nolād un vajā, turklāt vēl apsmej un izzobo tevi, un arī velns nerimstas tevi mocīt, kas tad tev ir jādara? Vai jākļūst nepacietīgam, jāpamet sludināšanas amats un jābēg? Nē, tev jābūt pacietīgam, jāiztur, jāsaņem dūšu un jāsaka: labi, mans Kungs Kristus jau sen ir sacījis- jūs raudāsit un vaimanāsit; bet Viņš arī ir piebildis- jūsu bēdas tiks pārvērstas priekā. Ja viņš nav melojis, sacīdams, ka tagad, kad es Viņu neredzu, man ir jābēdājas un jāraud, tad patiesība būs arī tas, ka es Viņu atkal redzēšu un manā sirdī mājos prieks.

…nelielies zaru priekšā; bet, ja lielies, zini: ne tu nes sakni, bet sakne nes tevi! (Rom.11:18)

Es ceru, ka tad, ja pret jūdiem izturētos laipni un uzcītīgi mācītu viņiem saprast Rakstus, daudzi no viņiem kļūtu par īstiem kristiešiem un atgrieztos pie savu praviešu un tēvu ticības, no kuras viņi tagad aiziet arvien tālāk, tādēļ ka viņu mācība tiek atmesta un noniecināta, uzlūkota ar augstprātību un nicinājumu. Ja apustuļi, kas arī bija jūdi, būtu turējušies pret pagāniem tā, kā mēs, pagāni, izturamies pret jūdiem, no pagānu vidus nebūtu nācis neviens kristietis. Lai kā mēs lielītos, tomēr esam un paliekam pagāni, kamēr jūdi ir Kristus asinsradinieki. Mēs esam tikai viesi un svešinieki, bet viņi-mūsu Kunga īstie brāļi un radinieki. Tādēļ, ja varētu lielīties ar miesu un asinīm, tad jāatzīst, ka jūdi ir Kristum tuvāki nekā mēs (Rom.9).

No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdz. Tāpēc esiet nomodā. (Ap.d.20:30-31)

Ja nerastos šķelšanās, ar kurām velns mūs pamodina, tad mēs kļūtu pārlieku slinki, gulētu krākdami līdz pat nāves stundai un kā ticība, tā Dieva vārds pie mums zaudētu savu skaidrību un pārklātos ar rūsu, līdz beidzot izzustu pa visam. Bet tagad tādas šķelšanās asina un noslīpē mūsu ticību un mācību, lai tā mirdzētu tīra un dzidra kā spogulis, lai mēs mācītos pazīt velnu un viņa domas un iegūtu prasmi cīnīties pret šo ienaidnieku. Turklāt arī pats Dieva vārds tādā veidā ar vien vairāk un skaidrāk top atklāts pasaules priekšā, tā ka daudzi šai cīņā uzzina patiesību vai tiek tajā stiprināti. Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, tādēļ Dievs tam arī liek darboties, uzrīdīdams tam velnu un pasauli, lai kļūtu redzams Dieva vārda spēks un meli tiktu likti kaunā.

Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, tā arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. (Rom.6:4)

Diemžēl daudzi, to dzirdēdami, iedomājas, ka viņi var, tāpat kā agrāk, palikt vecajā ādā un dzīvot, kā vien tiem tīk, tā padarīdami brīnišķīgo Kristību tikai par apsegu savam kaunam, it kā viņi būtu aicināti žēlastības valstībā tikai tālab, lai varētu darīt, ko vēlas, tomēr paļauties uz to, ka Dievs ir žēlīgs, un mierināt sevi: es esmu vājš cilvēks, gan Dievs man piedos. Nē, ne tā, mīļais brāl, tādu ceļu es tev neesmu rādījis, ka Kristība dotu brīvību grēkot, bet tieši pretēji: tev grēki ir atlaisti un esi žēlastībā nācis tādēļ, lai nu dzīvotu citādu dzīvi un atstātos no grēkiem. Šīs lietas nesader kopā: būt kristītam un palikt grēkos. Tev nepalīdzēs tas, ka esi kristietis; ja neturēsi savu Kristību godā un šķīstībā un, saukdams sevi par kristieti, atmetīsi Kristu, tad tev no kristietības nebūs nekā vairāk kā vien vārds un izskats, ar kuru pievilsi pats sevi.

Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. (Lk.10:33)

Tev nav jājautā, kādi darbi būtu darāmi; uzlūko savu tuvāko- tad drīz vien atradīsi daudz vairāk darba, nekā spēsi paveikt. Nepievil pats sevi- nedomā, ka ar lūgšanām, baznīcas apmeklēšanu un ziedojumiem tiksi Debesīs, ja būsi augstprātīgi pagājis garām savam tuvākajam, kad viņam bijusi vajadzīga tava palīdzība. Ja tu šajā pasaulē atstāj viņu ceļmalā guļam, tad Debesu vārtu priekšā viņš gulēs tev ceļā, tā ka tu nevarēsi tikt viņam pāri,- kā tas notika bagātajam vīram, kas bija atstājis nabaga Lācaru bezplīdzīgi guļam viņa durvju priekšā. Kristietim savā sirdī jābūt ārstam, savukārt ārējā dzīvē- nastu nesējam dzīvniekam, kas nes savu brāļu nastas.

„Tavā rokā es nododu savu garu” (Ps.31:6)

Ja Dievs ļautu mums nāvē saskatīt dzīvību vai rādītu mūsu dvēselēm vietu, ceļu un veidu, kā tikt pāri nāves tumsai, kur atrast pamatu un atsperties, tad nāve nebūtu rūgta un biedējoša, bet drīzāk līdzinātos lēcienam pār seklu strautu, kuram abās pusēs redzami un sajūtami stingri krasti. Taču Viņš neko tādu mums nerāda, tādēļ mums nākas lēkt no šīs dzīves drošā pamata un krasta tieši bezdebenī, kur nekas nav redzams, nedz sajūtams, kur mūsu kājas neatrod nekādu atbalstu; mums jāpaļaujas vienīgi uz Dievu padomu un lēmumu – gluži kā notika ar Jonu, kad viņš no kuģa tika iemests jūrā, visas dzīvās radības pamests, nevarēdams rasts nekādu pamatu, nedz patvērumu. Viņš paļavās tikai uz Dieva gādību. Ja arī man būtu jāiekrīt velnam rīklē, es varu tverties pie Dieva vārda, un tas izvedīs cauri visām briesmām. Es palikšu tur, kur ir Dieva vārds.

Cīnieties ieiet pa šaurajaiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. (Tie, kuri pūlas nonākt debesīs bez ticības, ar saviem darbiem.) (Lk.13:24)

Kādēļ tad ne? Tādēļ, ka viņi nezina, kas ir šaurie vārti. Ticība ir tā, kas dara cilvēku mazu, jā, pavisam niecīgu, tā ka viņš zaudē cerību uz saviem darbiem un turas tiekai pie Dieva žēlastības, atteikdamies no visām citām lietām. Bet kainiski svētie (tas ir, darbu svētie, skat. 1. Moz. 4:3-5) domā, ka šaurie vārti ir labie darbi. Tāpēc viņi nekļūst mazi un neatmet cerību uz saviem darbiem, jā, viņi tos sakrāj lielos maisos, apkraujas ar tiem un mēģina ieiet Debesu valstībā- to nav iespējams izdarīt, gluži kā kamielim ar savu lielo kupri ir neiespējami iziet caur adatas aci.

Vai tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi apdvests netaisna tiesneša krēsls? (Ps.94:20)

Tagad daži gudrinieki sāk lāpīties, gribēdami rast padomu, kā izšķirt strīdu starp Kristu un Beliālu, tas ir, velnu. Viņi apgalvo, ka abām pusēm vajagot piekāpties un meklēt izlīgumu. Mēs ļaujam, lai viņi izmēģina visu, ko vien spēj, lai pūlas vien! Bet, ja tie grib panākt velnu dievbijīgu un panākt vienprātību starp viņu un Kristu, tad viņi ir pirmie, kas kaut ko tādu mēģina darīt. Bet, man šķiet, ka tie lāpa sasistu podu, mēģinādami sastiprināt lauskas, kā Sīraks saka 22. nodaļā; nu jau daudzi to ir centušies darīt, taču tie visi ir pūlējušies velti un cietuši neveiksmi. Citās lietās, kas saistītas ar mūsu darbiem un citām līdzīgām lietām, ir pieļaujama salīdzināšana un vienošanās, kur tas ir iespējams. Bet lietās, kas attiecas uz ticību un Kristus valstību, nedrīkst mēģināt salikt scepteri- te nekāda lāpīšana un uzlabošana nav vajadzīga, ja kāds uzdrīkstas tādas lietas darīt, viņš tikai nodara ļaunumu un var pazaudēt visu. Jo šim scepterim ir jāpaliek taisnam un veselam, bez liekumiem un lūzumiem- tam ir jābūt mērauklai un noteikumam, kas skaidri rāda, kam jātic un kā jādzīvo.

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam. (Ps.1:1)

Tas skan tā, it kā uz zemes nebūtu daudz tādu cilvēku, kas neseko bezdievīgo padomam. Tagad taču neviens negrib tikt atzīts par grēcinieku, nedz par tādu, kas dara netaisnību. No kurienes tad rodas tik daudz bezdievju? Tas tādēl- pravietis saka- ka viņi sauc par padomu un gudrību visu, ko vien paši dara; neviens to nedrīkst nosaukt citādi, nedz nosodīt viņu darbus. Viss notiek tā, kā mēdz sacīt: katram patīk sava dziesma, tādēļ pasaule ir ākstu pilna. Tieši tādēļ zeme ir dažādu ākstu pilna; tikai Debesis ir pilnas grēcinieku. Velns un viņa pasaule ir svēta, tā dzīvo svētumā un ar gudru padomu- tā tas notiek, un tā arī jānotiek. Taču galu galā tai klāsies slikti, tas notiks tad, kad piepildīsies šā 1. psalma beigās teiktie vārdi: “Tas Kungs pazīst taisno ceļu, bet bezdievīgo ceļš ved uz postu.”

Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mt.11:30)

Tas nozīmē: esiet droši, es pasauli esmu uzvarējis. Mums tagad jādzīvo citādi: tā, lai savā miesā nestu un pagodinātu savu Kungu — pasaules, velna, nāves, miesas slimību un visa ļaunuma uzvarētāju. Tomēr Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta viegla. Turpretī mūsu jūgs un nasta, ko Viņš nesa mūsu vietā, bija pats velns un Dieva bargās dusmas; lai Dievs pasargā mūs no tādas nastas! Jā, no tās Kristus mūs jau ir atpestījis, un mēs tā vietā nesam Viņa mīļo un tīkamo nastu. Šī maiņa ir jā uzņem ar prieku. Mūsu Kungs ir labs pārdevējs, žēlīgs tirgotājs, kas dod mums dzīvību, mainīdams to pret mūsu nāvi, pārdod mums taisnību, pretī ņemdams mūsu grēku, un šajā darījumā prasa tikai niecīgus procentus, likdams īsu brīdi panest kādu slimību par liecību tam, ka Viņš dod un aizdod daudz izdevīgāk, nekā tirgotāji, kuri sastopami šeit, uz zemes. Jēzus Kristus ir īstais Vīrs, kas mūsos cīnās, uzvar un triumfē. Šai cīņai nevar būt citāds iznākums; lai dreb visi elles vārti!

Ja kāds neatdzims ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! (Jņ.3:5)

Tai jābūt pavisam citādai dzimšanai nekā piedzimšanai no tēva un mātes. Arī tas gan ir Dieva darbs, ka cilvēks nāk pasaulē dabīgā veidā; taču to Dievs paveic caur tēvu un māti- bērns piedzimst no viņu miesas un asinīm. Turpretī kristieša dzimšana notiek bez cilvēku līdzdalības un palīdzības- ne no miesas un asinīm (ne no vīra gribas), bet no Dieva, no Kristības ūdens un Svētā Gara. Tu gan redzi Kristības ūdeni kā rasu (Ps. 110) un dzirdi Vārdu atskanam kā vēju; bet Garu un to, ko tas paveic, proti, kā cilvēks Kristībā top šķīsts un svēts, kļūdams no elles bērna par Dieva bērnu- to tu nevari ne redzēt, ne dzirdēt, ne arī saprast.

Tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību. (2.Kor.4:17)

Mēs zinām, ka Dievs grib, lai panesam ciešanas, ka tajās – labāk nekā jebkurā citā lietā – atklājas Dieva gods. Mēs, cilvēki, bez ciešanām nevaram pastāvēt ticībā un Dieva vārdā; turklāt mums ir cēls un dārgs apsolījums, ka mūsu krusts, ko Dievs liek nest, nav vis kāda parasta lieta, bet brīnišķīgs svētums: kādēļ tad mēs vairāmies no ciešanām? Mums taču ir mierinājums un apsolījums, ka Viņš mūs nepametīs mūsu ciešanās, bet palīdzēs un izglābs, kaut arī neviens cilvēks vairs neuzdrīkstētos uz to cerēt! Nav iespējams dzīvot tā, lai izvairītos no jebkādām ciešanām. Un tūkstoškārt labāk ir ciest Kristus dēļ, sagaidot Viņa apsolīto mierinājumu un palīdzību mūsu ciešanās, nekā ciest velna dēļ un, nerodot nekādu mierinājumu, krist izmisumā un aiziet pazušanā.

Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Ko tu brēc uz Mani?” (2.Moz.14:15)

Kristīgu cilvēku neviens nedrīkst vērtēt tikpat zemu kā kādu pagānu, turku vai bezdievi. Dievam viņš ir dārgs, un viņa lūgšanai ir liels spēks; jo kristietis ir šķīstīts ar Kristus asinīm un svaidīts ar Svēto Garu. Viss, ko viņš nopietni lūdz, it īpaši tad, ja lūgšanu pavada sirds bezvārdu nopūtas, Dieva priekšā atskan kā skaļš kliedziens. Šāds kliedziens Dievam noteikti ir jāsadzird un jāuzklausa, tā arī Mozum Viņš saka: “Ko tu brēc uz Mani?” Lai gan Mozus šajā visdziļākajā posta laikā, savās raizēs un bailēs droši vien tik tikko vēl spēja čukstēt. Šīs viņa sirds nopūtas pāršķīra Sarkanās jūras ūdeņus, radot jūras vidū sauszemes ceļu Israēla bērniem; tās noslīcināja faraonu līdz ar visiem viņa karapulkiem. To, un vēl daudz vairāk, spēj un paveic patiesa garīga lūgšana un sirds nopūtas.

Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu cilvēku saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. (Fil.4:7)

Šis Dieva miers nav jāsaprot kā miers, kādā Dievs pats ir lēnprātīgs un mierīgs, bet- kā miers, kuru Dievs dod mūsu sirdīs, ka esam mierīgi un pieticīgi. Prāts nepazīst citu mieru, kā vien to, ka ļaunums rimstas.Bet tiem, kuri priecājas Dievā, pietiek ar to, ka viņiem ir miers ar Dievu, viņi paliek vīrišķīgi arī bēdās un neprasa pēc tā miera, kuru dod prāts. Viņi stāv stingri un gaida iekšējā spēkā caur ticību, nejautādami, vai ļaunums būs īslaicīgs, ilgstošs, pārejošs vai mūžīgs, viņi nedomā un neraizējas arī par to, kāds būs gals, bet- ļauj Dievam valdīt. Redzi, tas ir krusta miers, Dieva miers, sirdsapziņas miers, kas paveic to, ka cilvēks arī ārēji ir mierīgs, mierā ar visiem un neatņem mieru nevienam. Tas ir Dieva darbs, kas nav pazīstams nevienam, kā vien tam, kas to ir pieredzējis.

Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. (2.Kor.6:1)

Grēks pret žēlastību tiek darīts divējādi. Pirmkārt, kad esmu grēkojis pret Dieva bausli un pievienoju savam grēkam vēl šādu velnišķīgu papildinājumu – zaudēju cerības vai krītu izmisumā, ticēdams un raizēdamies, ka Dievs negribēs manu grēku piedot un man vairs nav viņa žēlastības. Te nu nav vairs arī žēlastības, bet Dievs līdz ar visu žēlastību ir noliegts un iznīcināts. Otrkārt, kad daru labus darbus un velnišķīgi papildinu šos darbus ar savu paļāvību uz tiem, domādams, ka ar tiem pastāvēšu Dieva priekšā un man vairs nav grēka; tā iznīcinu man doto žēlastību, itin kā man tās nevajadzētu, ja jau darbi spētu to visu paveikt. Te atkal Dievs ir noliegts līdz ar visu žēlastību.

Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā. (Mt.7:6)

Jā, mīļais Kungs, tās viņiem jau ir tikušas. Jo, tā kā Evaņģēlijs tiek sludināts visiem cilvēkiem un izplatās visā pasaulē, mēs nevaram aizkavēt to, ka arī suņi un cūkas mūsu dārgumu sakampj un rauj pie sevis. Bet tādēļ jau tas vēl nekļūst par viņu īpašumu; paldies Dievam, tiem nav lemts iegūt šo svētumu. Viņiem gan tiek čaumalas un sēnalas- miesīgā brīvība, bet neviens suns, nedz cūka nespēj saņemt ne burtu no Evanģēlija- kaut arī tie izlasītu visas grāmatas un noklausītos visus sprediķus, iedomādamies, ka jau zina to visu no galvas. Bet kas tad galu galā sagaida vajātājus un tirānus? Kādu algu tie saņem? Cik briesmīgu slimību Dievs uzsūtīja Hērodam! Viņa miesa sāka pūt, un tajā, viņam vēl dzīvam esot, saviesās tārpi, tā ka neviens nespēja atrasties viņa tuvumā briesmīgās smakas dēļ. Viņš mazgājās avotā, mazgājās eļļā- taču nekas nelīdzēja, līdz beidzot Hērods ņēma nazi, lai pats to iedurtu savā miesā un izbeigtu ciešanas. Tāpat klāsies visiem tirāniem un patiesības vajātājiem.

Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. (Ps.77:3)

Viltīgais velns mani nomoka tāpat kā visus pārējos. Bieži vien – brīžos, kad uzmācas kārdinājumi, bēdas vai raizes, vienalga, vai tas būtu garīgu vai laicīgu lietu dēļ, viņš veikli piezogas un noved mūs tik tālu, ka sākam mocīt paši sevi. Tā velns cenšas atturēt mūs no lūgšanas un sajaukt mums galvu, lai par lūgšanu pavisam aizmirstam un nomokām sevi gandrīz līdz nāvei, pirms vēl esam sākuši lūgt; jo viņš labi zina, ko lūgšana spēj paveikt. Tādēļ ienaidnieks mūs attur no lūgšanas un traucē, cik vien iespēdams, lai mēs tā arī nesāktu lūgt. Tā nu mums būtu jāpierod ik reizi, tiklīdz uzbrūk bailes un posts, tūliņ mesties ceļos, lai atklātu Dievam savas vajadzības- tad arī Viņš mums palīdzētu. Jo lūgšana ir brīnišķīgas zāles, kuras vienmēr palīdz un nekad nepieviļ — ja vien mēs tās lietojam.

Ābrahams nezaudēja ticības spēku, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi, viņam varēja būt jau simts gadu, un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. (Rom.4:19)

Tā Ābrahāms savaldīja savu prātu, ticēdams Dieva vārdam, kurā Dievs bija apsolījis viņam dot pēcnācējus no Sāras, viņa sievas, kuras miesa bija jau neauglīga un pamirusi. Šiem apsolījuma vārdiem Ābrahama prāts noteikti nebija gatavs tūliņ piekrist — drīzāk gan tas sacēlās pret ticību, uzskatot par muļķīgu, nepiedienīgu un neiespējamu domu, ka Sāra vēl varētu dzemdēt dēlu. Tādēļ nav šaubu, ka Ābrahāma sirdī ticība un prāts ķildojās un uzbruka viens otram šā apsolījuma dēļ; tomēr ticība galu galā uzvarēja, tā apspieda un nonāvēja šo visbriesmīgāko Dieva ienaidnieku prātu. Tāpat rīkojās arī visi pārējie ticīgie ļaudis, kuri līdz ar Ābrahamu ieiet ticības apslēptajos dziļumos, uzvar savu prātu un saka: klausies, tu, aklais un apstulbotais prāts, Dieva lietās tu nenieka nespēj saprast; tādēļ daudz vis nepūlies spītēties un riet man pretī, bet turi muti un stāvi klusu! Neuzdrīksties tiesāt Dieva vārdu, bet norimsti, klausies, ko tas tev saka, un tici šim Vārdam!

Tumsība apklāj zemi, un dziļa krēsla tautas. (Jes.60:2)

Mums, kas esam Dieva ciltis, nav jādomā, ka dievība ir līdzīg zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam. (Ap.d.17:29)

Mēs pieminam Tavu žēlastību, ak Dievs, Tavā svētajā namā. (Ps.48:10)

Tādēļ ir pareizs vācu sakāmvārds: tumšas baznīcas – gaišas sirdis. Ābrahāmam bija baznīca, kurā atskanēja Dieva vārds un notika īsts dievkalpojums. Turpretī mūsu laikos redzam ļoti gaišas baznīcas, taču tajās ir tumšas vai drīzāk gan – aklas sirdis. Tātad baznīcu vislabāk rotā un dara svētu nevis kvadrātveida akmeņi, krāšņas celtnes, zelts un sudrabs, bet Dieva vārds un šķīsta mācība jeb pasludinājums. Jo, kur ļaužu priekšā tiek atklāta un slavēta Dieva žēlastība, kur sirdis tiek iedrošinātas paļauties uz Dievu un piesaukt Viņu visās grūtībās, tur ir īsti krāšņs Dieva nams. Pat tad, ja tas būtu tikai tumšs kakts, tuksnesīgs pakalns vai vientuļš koks, tas var tikt saukts par īsto Dieva namu un Debesu vārtiem, kaut arī tas atrodas klajā vietā, zem atklātas debess un mākoņiem.

Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu. (Hab.1:11)

Kad tirāni un patiesības ienaidnieki redz, ka viņiem veicas, turpretī dievbijīgo piemeklē nelaimes, tie nenoprot, ka vajāto Dievs ir patiess Dievs, kas pats savus ļaudis nodevis vajātāju rokās, – kā Viņš ir darījis ar pašu Kristu un visiem svētajiem. Tie turpina savas zaimotāju runas, sacīdami: “Kur nu ir tavs Kristus? Lai viņš tev palīdz!” Taču ļaundari neņems labu galu- viņu prieks pārvērtīsies bēdās. Tā kā tie nebīstas Dieva, nepakļaujas Viņam nevienā lietā, bet ir pārdroši savos spriedumos un darbos, Dievs ļauj tiem pieredzēt veiksmi un gūt uzvaras, taču visbeidzot atstāj tos kaunā līdz ar visu viņu gudrību un padomu, ka tie savos grēkos nocietina sirdis; gluži negaidot, pienāks brīdis, kad Dievs ar viņiem rīkojas tāpat, kā ar babiloniešiem, jūdiem un visiem tirāniem. Kur tad nu ir tie, kuri Kristum sacījuši: “Tu uzticējies Dievam, lai nu Viņš tev palīdz!” Kurš ir šo zaimotāju dievs, kas tiem šķita uzvarējis? Kristus ir palicis; turpretī viņi ir iznīkuši un izkaisīti gluži kā pelni laukā.

Reformācijas svētki

Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. (Rom.3:28)