Septembris

Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, …kļūdami stipri ticībā, kurā esat mācīti (Kol.2:6-7)

Mums jānovērš uzmanība un vienkārši jāsatver Dieva vārds- vispirms jāuzklausa, tad jāieraksta sirdī un cieši pie tā jāturas pat tad, ja šķiet, ka mūsu grēki nekur nav pazuduši, tā ka mēs tos ik brīdi sajūtam. Man nav jāievēro šādas sajūtas, bet jābūt stingri pārliecinātam, ka nāve, grēks un elle ir uzvarēti pat tad, ja jūtu, ka tie vēl ar vien man uzbrūk. Jo, ja grēka sajūta mūsos vēl paliek, tas notiek tikai tādēļ, lai mudinātu mūs turēties pie ticības un darīt šo ticību stipru. Tādējādi mēs pretēji visām sajūtām uzņemtu Vārdu, cieši saistīdami savu sirdi un sirdsapziņu pie Kristus. Ticība nav cilvēku maldi un sapņi, kurus daži uzskata par ticību. Ticība ir dzīva bezbailīga paļāvība uz Dieva žēlastību- tik droša, ka ticīgais tās dēļ gatavs kaut tūkstošreiz mirt. Turklāt šāda paļāvība un Dieva žēlastības atziņa dara cilvēku priecīgu, līgsmu un labprātīgu pret Dievu un visu radību – to Svētais Gars paveic ticībā.

…dari evanģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam. (2.Tim.4:5)

Garīgajā avju ganāmpulkā, tas ir, Kristus valstībā, Dieva avīm nav jāsludina Dieva likumi, bet gan Evanģēlijs, kas ir miera zizlis, caur kuru avis saņem ticības stiprinājumu, siržu iedrošinājumu, mierinājumu visdažādākajās bailēs un nāves draudu priekšā. Kuri tā sludina, tie pareizi pilda garīgo ganu amatu, ganīdami Kristus avis zālainās ganībās. Kur dzirdama šāda sludināšana, tur droši varam teikt, ka dzirdama paša Kristus balss. Evanģēlija sludinātāji atzīstami par īstiem ganiem, tas ir, par Kristus kalpiem un Dieva namturiem; neviens lai viņiem nepārmet to, ka viņi nolād un pasludina par ķeceriem dažādus maldinātājus līdz ar visu pasauli. Turpretī tie, kas nesludina Evanģēliju, bet ko citu, ir briesmīgi vilki un slepkavas.

Kungs palīdzi mums, mēs grimstam! (Mt.8:25)

Šajā visbriesmīgākajā brīdī vēl atmirdz cerības dzirksts, kas pati sevi nejūt, tādēļ saka: mēs grimstam. Ja ticība pati sevi sajustu, tā nebūtu sacījusi: mēs ejam bojā. Bet tā jūt vienīgi iznīcību un neapjauš pat to, ka pati vēl dzīvo un kvēlo; ja ticība vairs nedzīvotu un nedegtu, tā taču nejustu itin neko. Redzi, Kristus nenicina šo sīko ticības dzirksti, bet dara to tik lielu un varenu kā uguns liesmas, kas liek norimt vējam un jūras viļņiem. Tā viņš rīkojas ar mums visiem ik reizi, kad esam baiļu un šausmu pārņemti. Ja vien ar klusu lūgumu, vārgu nopūtu vai kaut ar sirds trīsām sakām: Kungs Jēzu Kristu, palīdzi!- tūliņ pat sajūtam mierinājumu. Jo, dzirdēdams šādas nopūtas, Kristus ik reizi apsauc jūru un viļņus. Un tad iestājas miers un prieks, kam seko arī slava un pateicība mūsu Kungam.

Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai būtu jau pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā mani satvēris Kristus Jēzus. (Fil.3:12)

Ticīgam cilvēkam nekas nevar būt kaitīgāk kā domāt, ka viņš visu jau saņēmis un meklēt vairs nav vajadzīgs; jo, tā domādami, daudzi atkrīt, kļūst gļēvi un gurdeni, ļaudamies drošībai un slinkumam. Tādēļ, kas kļūst par kristieti, tam ir pienākums atcerēties, ka viņš vēl nav kristietis, bet meklē, kā nonākt tik tālu, lai tāds kļūtu. Šī dzīve nav vēl dievbijīga, bet ir- ceļš uz dievbijību, nav veselība, bet- ceļš uz veselību, tā nav esamība, bet- tapšana, ne atdusa, bet- vingrināšanās. Mēs vēl neesam tie, kam mums jābūt, bet topam tādi. Tas nav vēl paveikts, nedz noticis, bet ir gājumā un kustībā. Tās vēl nav beigas, bet ir ceļš. Kristietis ir tapšanā, nevis ir jau tapis. Tādēļ tas, kurš ir kristietis, nav kristietis; tam, kuram šķiet, ka viņš jau kļuvis par kristieti, tikai vēl jātop kristietim. Jo mēs tiecamies nokļūt Debesīs, taču vēl neesam tur nonākuši. Un gluži tāpat kā Debesīs nekad nenonāks tas, kurš sev iegalvo, ka jau atrodas Debesīs, tāpat arī ikviens, kas tiecas pēc Debesīm un meklē, kā tur nokļūt,- tas jau ir Debesīs. Tik brīnumaini ir šīs Valstības darbi.

Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. (Jņ.6:68)

Kam jāspēj palikt pie Kristus, dzīvojot pasaulē, kur nākas stāties pretī tik daudziem velniem un ļauniem cilvēkiem, sastapties ar tik neskaitāmiem šķēršļiem un visāda veida apgrēcību, tam ar cilvēka spēku nepietiek- vajadzīgs daudz spēcīgāks atbalsts. Ir nepieciešams, lai cilvēka sirds uzticētos Dievam un būtu pārliecināta, turklāt sirsnīga un dedzīga mīlestībā pret Kungu Kristu, tādēļ ka Viņš cilvēku labā uzkrāvis Sev visu elles sodību. Tā nu mums nav neviena cita dārguma, nedz atbalsta, kā vien tas, ka Dievs ir mums žēlīgs un mīļāks par visu, kas atrodams šajā pasaulē. Kam nav mīlestības pret Kristu, tas neizbēgs velna un pasaules ļaunuma.

Kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu. (1.Kor.1:31)

Mūsu sirdīm ir jādomā tā: ak Kungs, ja mums vajadzētu salīdzināt savas dzīves un darbus un nākt ar tām Dieva priekšā, es nevarētu pastāvēt, kaut arī būtu pats Jānis Kristītājs. Jo tas viss nav Tava dāvana un žēlsirdība, bet tikai mana dzīve. bet es ar lepnumu saucu sevi par Tavu kalpu un dievbijīgu cilvēku tādēļ, ka Tu man bez mitas dod savu žēlastību. Jo, kā Tu esi apsolījis Ābrahāmam, Tu Kristū gribi būt man žēlīgs. Ja arī es pats neesmu dievbijīgs, Kristus ir dievbijīgs, ja arī es neesmu svēts, Viņš ir svēts; ja es neesmu Dieva kalps, tad tomēr Kristus ir Dieva kalps. Es neesmu brīvs no visām raizēm un bailēm, bet Kristum nav ne raižu, ne baiļu. Tā es pāreju no sevis paša Viņā un lepojos, ka Kristū un caur Kristu kļūstu dievbijīgs. Un viņš grib, lai lepojamies, teikdami, ka esam dievbijīgi un svēti- taču ne paši ar savu dzīvi un darbiem. Jo mēs paši varētu lepoties tikai ar to, ka esam nelabojami nelieši.

Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams. (2.Pēt.1:20)

Tādēļ mums piederas Dieva vārdu ar bijību klausīties un ar pazemību tajā darboties, nevis iejaukties tajā ar saviem atzinumiem. Labāk būtu, ja tu kritīsi visos grēkos nekā savā iedomībā, – tik bīstama, kaitīga lieta tā ir. Jo ar Dieva vārdu nedrīkst jokot; ja tu to nevari saprast, – noņem cepuri tā priekšā. Dieva vārds necieš zaimus un cilvēcisku iztulkojumu, bet ir skaidra nopietnība un grib, lai to noturētu augstā godā. Ja tu iejauksies tajā ar savu iedomību, tad nomaldīsies un nezināsi vairs, kur esi, tev grūti nāksies atrast padomu. Jo, kad kāds grimst savā iedomībā, tādam nav viegli palīdzēt atkal izkļūt no tās.

Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā! (Gal.5:1)

Bet es esmu tārps un ne cilvēks. (Ps.22:7)

Svētie raksti ir Dieva vārds, kas uzrakstīts un ietverts burtu zīmēs- gluži kā Kristus, mūžīgais Dieva vārds, ir apslēpts cilvēcībā. Un kā pasaule izturas pret Kristu, tāpat tā izturas arī pret rakstīto Dieva vārdu.Salīdzinājumā ar citām grāmatām šī Grāmata tiek uzlūkota kā tārps, nevis kā grāmata. Jo tai nekad netiek dots tāds gods- tāda studēšana, lasīšana, pārdomāšana, apcerēšana un lietošana- kā visiem daudzajiem cilvēku rakstiem un sacerējumiem. Labi vēl, ja raksti tiek tikai nomesti kaktā. Citkārt tie tiek arī saplēsti, krustā sisti un pakļauti dažādām mokām- cilvēki tos skaidro, groza un staipa pēc sava prāta, pielāgodami visām savām ķecerīgajām, patvaļīgajām iedomām, un galu galā Dieva vārds tiek pilnībā izpostīts, novazāts un aprakts, izstumts no pasaules un aizmirsts. Taču tam atkal ir jānāk gaismā; te nelīdz nekāda pretošanās un aizstāvēšanās. Tādēļ tā ir laba zīme, ja kādam tiek dota šī dārgā dāvana- mīlestība un patika pret rakstiem, prasme tos lasīt un augstu novērtēt. Tādu cilvēku Dievs noteikti cels godā.

Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta. (Kol.2:14)

Ja nešaubīgi tici tam, ka Kristus par tevi ir cietis un tevi atpestījis, tad droši vari sacīt: ja Kristus uzņēmies manu grēku, tad man grēka vairs nav. Viņš to ir izrāvis no manas sirds un sirdsapziņas; agrāk man tur bija vesels grēku saraksts: tu esi laulības pārkāpējs, slepkava, zaglis un tā tālāk. Bet nu man ir šis vārds: Kristus ir uzņēmies manus grēkus- tādēļ nevienā sarakstā, nedz grāmatā ne uz zemes, ne Debesīs mani grēki vairs nav rakstīti. Tie ir pie Dieva Dēla; vienīgi tur tos var redzēt un nekur citur. Kurš nespēj padzīt grēku no sava prāta, bet arvien par to domā, mocīdams sevi un prātodams, kā ar saviem spēkiem un darbiem varētu to pieveikt un panākt, ka sirdsapziņa pati no sevis kļūst mierīga, tas pilnīgi sapinas velna valgos, nožēlojamā veidā nomoka pats sevi un ar laiku, kārdinājumam pieņemoties spēkā, iekrīt dziļā izmisumā.

Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā. (1.Tim.4:16)

Ne velti es tik uzticīgi skaidroju artikulu par taisnošanu; es raizējos, ka nenāksies viegli pie tā palikt. Jau tagad mūsu vidū daudz ir tādu, kas šo artikulu nenovērtē un neievēro. Nāks sludinātāji, kas būs slinki un nolaidīgi taisnošanas mācības sludināšanā un mācīšanā, tādēļ drīz vien ieviesīsies dažādi maldi. bet es šo artikulu mācīšos un mācīšu, kamēr dzīvošu. Manā sludināšanā tam vienmēr būs pievērta liela uzmanība; jo es labi redzu, ko šis artikuls paveic tur, kur tas tiek paturēts, un kāds posts rodas tur, kur tas pazaudēts. Tas ir pamats un klints, uz kura dibināta visa kristietība un Dieva draudze; šis artikuls ir mūsu cietokšņa mūris un vairogs cīņā pret visiem novirzieniem un ķecerībām, tā ka neviens maldu mācītājs mūs nevar sagūstīt un novirzīt no īstā ceļa tieši tādēļ, ka paturam šo artikulu skaidru un nesagrozītu. Pasaulē nav nevienas citas mācības, nedz dievkalpojuma veida, kas dotu tik spēcīgu triecienu velnam un viņa valstībai. Sātans arī šim artikulam stājas pretī ar tādu naidu un niknumu, kādu nenākas sastapt nevienam citam pasludinājumam; tādēļ viņš mums rada tik daudz kārdinājumu un bēdu. Viņš kūda pret šo mācību, izdomādams dažādas ķecerības, šķelšanās apgrēcības un elkdievības pilnas mācības, lai pasaules acīs artikuls par taisnošanu kļūtu piedauzīgs un nīstams, lai tas sastopas ar nicinājumu un pretestību.

Bet, kad tie jūs vajā šajā pilsētā, tad bēdziet uz citu. (Mt.10:23)

Nav iespējams, ka Evanģēlijs kādam tiktu liegts un noklusēts; jo tā ir mācība, kas brīvi atskan zem debess juma, nebūdama saistīta ne ar kādām noteiktām vietām. Tiesa gan- pilsētas, vietas un telpu, kur Evanģēlijs citkārt tiktu sludināts, kungi var liegt; taču tad tu vari pamest šo pilsētu vai vietu un doties pakaļ Evanģēlijam uz citu vietu, un nav gan teikts, ka tu Evanģēlija dēļ varēsi ieņemt vai paturēt pilsētu. Atstāj pilsētu kungam; tad tu cietīsi netaisnību un vajāšanas, bet tev tomēr nenāksies paciest Evanģēlija zaudējumu. Redzi, tā šīs lietas sanāk kopā: tu reizē ciet un neciet. Tomēr, ja gribēsi paturēt gan evanģēliju, gan pilsētu, būsi nolaupījis pilsētas kungam to, kas pieder viņam, apgalvodams, ka dari šādu netaisnību Evanģēlija dēļ.

Mīļais! Evanģēlijs tev nemāca laupīt un atņemt pat tad, ja kāds kungs izmanto savu īpašumu, lai pretotos Dievam, darītu netaisnēbu un kaitētu Viņam. Evanģēlijam nav vajadzīga nedz telpa, nedz pilsētas; tas grib palikt sirdīs, kur tam ir arī jāpaliek.

Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai. (Rom.12:19)

Kad mūs piemeklē ciešanas, mūsu miesa un asinis tūlīt rīkojas kā jau miesa un asinis- sāk trakot dusmās un nepacietībā. Jo mums, protams, sāp, ka notiek, kad notiek netaisnība un pārestība. Tādēļ te miesa jāsavalda un jāturas pretī; lai arī tev sāp, tu nedrīksti atriebties, censdamies kaitēt tam, kas tev darījis pāri,- tas ir aizliegts. Tādēļ pielūko, lai spētu pareizi izvērtēt šīs lietas un savu tiesību dēļ neiznīcini citu cilvēku tiesības, bet saskaņo tās un dari tā, lai arī viņu tiesības tiktu ievērotas. Ja nevari panākt savu taisnību citādi, kā vien- nodarot vēl lielāku netaisnību, atsakies no tās; jo nedrīkst sodīt netaisnību ar netaisnību. Un Dievs negrib, lai tavas žēlojamās taisnības dēļ visai pasaulei vairs nebūtu nekādu tiesību

Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību. (1.Tim.6:6)

Tas tiešām ir bagāts vīrs, kas bīstas Dievu un dzīvo ticībā; šādā dievbijībā dzīvojot, viņam pietiek ar to, ko Dievs dod.Viņš saņem un izmanto šīs Dieva dāvanas godam, nedarīdams nevienam nekādu netaisnību, nedz pārestību, jo viņam viņam ir nenovērtējams dārgums, kura vārds ir DIEVA SVĒTĪBA. Tās dēļ cilvēkam nekā netrūkst, pat nabadzībā dzīvojot. Viņš zina, ka mēs visi galu galā nesaņemam neko vairāk kā ēdienu un dzērienu, tomēr mūsu zūdīšanās un rūpīgais darbs ir veltīgs, ja Dievs tam nedod svētību. Tādēļ kristietim dārgāks ir viens guldenis, ko viņam devis Dievs, nekā visas pasaules bagāto mantraušu dārgumi; viņam pašam ir brīnišķīgs dārgums- dievbijība un pieticība, tas ir, miera pilna, uz Dievu vērsta sirds.

Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam. (Jes.53:6)

Šie vārdi ir izraudzīti ar lielu rūpību un sacīti tādēļ, lai mūsu sirdsapziņas būtu drošas un bezbailīgas, lai, redzēdamas grēku, tās nebītos un neraizētos. Tāda ir Debesu Tēva laipnā un žēlīgā griba- Viņš vēlas, lai tava izbiedētā sirdsapziņa tevi nesāpinātu un nedzītu izmisumā, itin kā Dievam attiecībā uz tevi būtu citi nodomi nekā Kristum vai ka Viņš gribētu tevi nonāvēt tavu grēku dēļ, kurus Kristus ir ņēmis uz saviem pleciem un uzkrāvis sev. Nē, mīļā sirdsapziņa, tev jātic, ka tavā Debesu Tēva laipnā un žēlīgā sirds un prāts uz tevi raugās tieši tāpat kā Dieva Dēls, proti- ka Kristus tevi ir atpestījis un darījis brīvu no visiem grēkiem. Kas gan tas būtu par Dievu, kas tevi varētu apsūdzēt tavu grēku dēļ? To varētu darīt vienīgi Debesu Tēvs; Viņš ir tavs Kungs, no kura tu tik ļoti bīsties. Taču viņš tavus grēkus ir uzkrāvis nevis tev pašam, bet Kristum- pret Mozus bauslību un visiem citiem likumiem. Mozus draud grēciniekam, sacīdams, ka ik viens cilvēks ir pelnījis nāvi savu grēku un ļauno darbu dēļ. Laicīgajā dzīvē tavi grēki paliek uz taviem pleciem. Turpretī Dieva priekšā tiekam attaisnoti, jo mūsu grēki vairs nav mūsu, bet Kristus.

Nedzīvojiet vairs tā. kā pagāni dzīvo savā sirdsprātu tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā izpratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva. (Ef.4:17-18)

Dieva lietās, tas ir lietās kuras saistītas ar Dievu un kurās jārīkojas tā, kā ir Dievam tīkami un kā nepieciešams mūsu pestīšanai, cilvēka daba ir pilnīgi un neglābjami akla, tā nevar rādīt mums ceļu ne soli, ne sprīdi; mūsu daba pat nespēj atzīt šādas lietas. Pārgalvības gan cilvēka dabai pietiek, tāpēc tā tomēr cenšas ko paveikt, klubdama gluži kā akls zirgs, taču viss, ko tā spēj izdibināt un secināt, ir aplami un maldīgi- tas ir tik pat droši kā tas, ka Dievs dzīvo. Te mūsu daba rīkojas tāpat kā cilvēks, kas ceļ savu namu uz smiltīm, kā tas, kas domā no zirnekļu tīkla uzšūt sev svārkus, cep maizi miltu vietā ņemot smiltis; tā sēj vēju un pļauj vētru, tā mēra gaisu ar karotēm, nes gaismu bļodā uz pagrabu un sver uguni uz svariem. Cilvēka daba Dieva lietās dara visdažādākās aplamības un muļķības, kādas vien varētu iedomāties; jo tā dara savus darbus gribēdama uzskatīt tos par kalpošanu Dievam, kas tie nekādā ziņā nav.

Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. (Mk.10:14)

Tu saki: bērni vēl nav nakuši pie prāta, tādēļ viņi nespēj ticēt. Saki man, vai tad ir kristīgi tā sptriest par Dieva darbiem un vērtēt tos pēc mūsu iedomām? Vai nevar būt tā, ka Tu ar savu prātu jau esi aizgājis no ticības, bet bērni nāk pie ticības, kamēr viņiem vēl nav prāta? Mīļais, ko gan labu prāts varētu sniegt ticībai un Dieva vārdam? Vai tad tieši prāts nav tas, kas visdedzīgāk pretojas ticībai un Dieva vārdam, tā ka sava prāta dēļ cilvēki nevar nākt pie ticības, nedz panest Dieva vārdu? Prātam ir jātiek apstulbotam un apkaunotam, lai cilvēks kļūtu ticīgs un saņemtu Dieva žēlastību, viņam ir jākļūst ģeķīgam, neprātīgam un nesaprātīgam gluži kā mazam bērnam, kā Kristus saka Mateja evanģēlija 18. nodaļas 3. pantā. Kāds prāts bija šiem bērniem, kurus Kristus uzņēma ar tādu sirsnību? Kādēļ viņš aicināja tos pie sevis un svētīja? Kur viņi ņēma tādu ticību, kas darīja tos par debesu augstības bērniem? Jā, tieši tādēļ, ka bērni vēl nav nākuši pie prāta, viņi ir gatavi nākt pie ticības drīzāk nekā vecie un saprātīgie, kam prāts ar vien stājas ceļā, jo viņu lielās galvas ir grūti dabūt cauri šaurajām durvīm.

Patiesības gars nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. (Jņ.16:13)

Ar šiem vārdiem Kristus dara Svēto Garu par sludinātāju- lai mēs neraudzītos debesīs atvērtām mutēm un nemēģinātu notvert Garu lielos augstumos, kā to dara vieglprātīgie; Kristus grib, lai mēs nenovēršamies no Vārda un sludināšanas amata, bet mācāmies un zinām, ka Svētais Gars vienmēr ir kopā ar Vārdu un caur to vada mūs visā patiesībā. Arī es esmu tikai pusizglītots doktors, tāpēc nevaru pārāk lepoties augsto garu priekšā, kuri jau sen ir uzlidojuši mākoņos augstāk par visiem Rakstiem, un domā, ka jau būs pieķērušies Svētajam garam pie spārniem. Taču mana pieredze itin bieži ir mācījusi: tiklīdz iesāku ar savām domām klejot apkārt un celties debesīs, izlidodams ārpus rakstiem, velns mani sagrābj un noved tik tālu, ka vairs nezinu, kur ir Dievs un kur esmu es pats.

Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks. (Hab.2:3)

Tādēļ mums jāmācās cieši un pacietīgi turēties pie Dieva vārda- nepagurt un neatlaisties, kaut arī gaidīšana turpinātos simts gadu. Jo, ja Dievs vilcinās, Viņš to dara savas žēlastības un mūsu labā – lai mūsu ticība pieaugtu un kļūtu stipra un Dievs varētu vēl bagātīgāk dāvāt mums to, ko ir apsolījis. Kas lēni nāk, tas labi nāk; arī Dieva sods nāk lēni, taču Viņš soda bargi, tādēļ vēl dod cilvēkiem laiku un vietu, lai tie varētu apdomāties un laboties. Tā nu izredzētajiem ir jābūt pacietīgiem ļaunu cilvēku dēļ un tādēļ, lai Dievs tiktu godāts kā lēnprātīgs Dievs, kas nevienu nesoda ātrās dusmās. Tā dievbijīgo pacietība un ļauno viltība turpina pastāvēt ilgi; taču nāks īstā laikā un bagātīgi atalgos abas puses.

Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva; tam, kas paliek šinī mācībā, ir Tēvs un Dēls. (2.Jņ.1:19)

Ja Kristus ciešanas ir savu darbu paveikušas un tevi izbiedējušas,- tev nav vairs jāuzlūko tās, bet cauri šīm ciešanām jāsaskata Viņa laipnā sirds, cik pilna mīlestības pret tevi tā ir; mīlestība liek Viņam tik smagi nest tavu sirdsapziņu un tavus grēkus. Tā tava sirds pret Viņu kļūs salda un tava ticības paļāvība taps stiprināta. Tad dodies tālāk- caur Kristus sirdi uz Dieva sirdi un redzi, ka Kristus nebūtu varējis parādīt tev šo mīlestību, ja Dievs savā mūžīgajā mīlestībā to nebūtu gribējis; Viņam Kristus ir paklausīgs ar savu mīlestību pret tevi; tā tu atradīsi dievišķu, labu Tēva sirdi un, kā Kristus saka, caur Kristu tiksi vilkts pie Tēva. Jo Dievu patiesi atzīt nozīmē- satvert viņu nevis viņa varenībā vai gudrībā (kas ir biedinoša), bet gan- žēlastībā un mīlestībā; tad ticība un paļāvība spēj pastāvēt, un cilvēks ir patiesi no jauna piedzimis Dievā.

Svētīgi tie kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. (Mt.5:4)

Kurš negrib būt pasaules bērns, bet vēlas līdz ar citiem kristiešiem iemantot visu, kas viņiem apsolīts, tam jābūt līdzdalīgam arī kristiešu nopūtās un ciešanās; tad arī viņš saņems mierinājumu. Tāda ir kristiešu priekšrocība. Kaut arī pasaulē viņiem jāpieredz vienas vienīgas ciešanas un posts, tomēr galu galā notiek tā, ka tieši tad, kad pasaule jūtas vislielākajā drošībā un dzīvo vienos priekos, viss pārvēršas pavisam citādi, un pār pasaules bērniem pēkšņi nāk nelaime, kurā tiem jāpaliek un jāiet bojā. Turpretī kristieši tiek izglābti- kā Lats no Sodomas. Tas notiek pēc tam kad pasaule ar savu apkaunojošo dzīvi jau ilgi ir mocījusi viņu sirdis. Tādēļ ļau, lai pasaule tagad dzīvo pēc savas patikas. Ja arī tev nākas noskumt, panest ciešanas un ik dienu redzēt lietas, kas nomāc tavu sirdi, tad pacieties un turies pie šiem vārdiem. Saņem šo mierinājumu, atspirgsti un arī ārēji redzamā veidā priecājies par to, cik vien spēj!

“Jā, redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, saka Tas Kungs, kas izmanto savu mēli ļaunā nolūkām, kaut arī sludienot Tā Kunga vārdu! Redzi, Es celšod pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus, tā saka Tas Kungs, tos atstāsta un maldina Manu tautu ar saviem meliem un māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem neko pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!”- tā saka Tas Kungs. (Jer.23:31-32)

Kurš gan var sludināt, ja viņš nav apustulis, kā vien tas, kurš nes Dieva vārdu? Un kas var nest Dieva vārdu, kā vien tas, kurš ir Dievu dzirdējis? Vai var nosaukt par apustuli arī to, kurš nesniedz tautai neko citu, kā tikai savus sapņus un cilvēciskus priekšstatus, filozofisku mācību? Jā tas ir slepkava, zaglis, dvēseļu maitātājs un žņaudzējs- tāds nav sūtīts, bet nāk pats, un noskumušās nemierīgās sirdsapziņas to itin labi pazīst. Jo, kad vien Dieva vārds top sludināts, tas rada priecīgas, drošas, mierīgas sirdis; jo tas ir žēlastības un piedošanas labais un saldais vārds. Bet, kad tiek sludināti cilvēku vārdi, tas dara sirdsapziņu skumju, šauru un nemierīgu; jo tas ir bauslības dusmu un grēku vārds, kas rāda, ko cilvēks nav darījis un ko viņam būtu vajadzējis darīt.

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana- no Kristus pavēles. (Rom.10:17)

Tātad arī šī lieta, proti, publiski sludinātais Vārds, kristiešu vidū kalpo tam, lai mēs ar tā palīdzību iemantotu grēku piedošanu jeb kristīgo taisnību. Pasludinājums ir līdzeklis ar kuru mums tiek sniegta un atklāta jeb ielikta klēpī Kristus žēlastība, jo citādi neviens nekad nevarētu šo dārgumu saņemt. No kurienes gan mēs varētu zināt, kura cilvēka sirdī gan varētu nākt tas, ka Kristus, Dieva Dēls, mūsu dēļ ir nācis no Debesīm, miris un augšāmcēlies, iemantojis mums grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu un sniedzis mums tādas dāvanas? Kurš gan to zinātu, ja tas netiktu sludināts atklātībā? Un, kaut arī Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir izcīnījis šo dārgumu, tomēr neviens nevarētu pie tā tikt, nedz to saņemt, ja pats Dievs to neliktu sludināt Savā vārdā. Tādēļ arī es vienmēr esmu mācījies, ka visupirms un vairāk par visām lietām ir nepieciešams Vārda pasludinājums, kam jāsasniedz cilvēku ausis, lai Svētais Gars varētu ienākt sirdī; un Tas ar Vārda starpniecību un palīdzību apgaismo sirdi un rada tajā ticību. Tātad ticība nevar nākt, nedz pastāvēt bez Evanģēlija sludināšanas un uzklausīšanas, kas ļauj ticībai pieaugt un kļūt stiprākai.

Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau viņš tad darīs. (Ps.37:5)

Tas Kungs mēdz izjaukt pašus gudrākos padomus, turpretī izcelt un stiprināt tādus, kuri šķiet tik vāji un nicināmi, ka ikvienu tie ievestu izmisumā. Un Viņš no mums gaida to, ko 50. psalmā ir pavēlējis: “Piesauc mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi!” Jo, kad viss ir zudis un gājis bojā, kad cilvēki nezina vairs nekāda padoma, kad viss ir samaitāts tā, ka jākliedz- mums jāiznīkst un jāiet bojā- tad Dievs ir klāt un saka: Es gribu, lai Tu nepazustu. Tā nu ir jāpaļaujas uz Dievu arī tad, kad esam bruņoti ar vislabākō un gudrāko padomu, mums arī nav jāzaudē dūša un jāatmet cerības, kad pietrūkst cilvēku gudrības un palīdzības, bet jādomā un jāsaka tā: “Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju…” Viņš var izpostīt, pārvērst par elli visskaistākos padomus un no visvārgākā padoma radīt Debesis. Jo Viņš ir visspēcīgais radītājs; es nevaru krist tik dziļi, ka Viņš mani nespētu izcelt; es nevaru sēdēt tik augstu, ka Viņš nespētu mani nogāzt zemē.

Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu, esat Dieva bērni. (Gal.3:26)

Neviens cilvēks nespēj bez īpaša stiprinājuma un palīdzības pārciest velna apsūdzību, ko sajūt viņa sirdsapziņa. Ja cilvēks sāk strīdēties tai pretī, cīņa nav ilga; velns ātri spēj tikt galā ar cilvēku, ja vien spēj viņu notvert. Viņš uzbrūk atgādinādams nenoliedzamu patiesību: ka esam grēkojuši. Turklāt vēl viņam ir divi liecinieki, kurus neviens neuzdrīkstētos nosodīt, proti, Dieva bauslība un mūsu sirdsapziņa. Te nu cilvēkam nav iespējams aizstāvēties. Bet, ja man nākas piekrist apsūdzībai, tad esmu nāves un velna īpašums. Taču velns melo, gribēdams iedzīt mani izmisumā. Te nu ir pienācis brīdis, kad nepieciešama palīdzība, glābiņš, kas nāk no Debesīm- vai nu brālis pasludina te Dieva vārdu ar savu muti, vai arī Svētais Gars atgādina tavai sirdij šo Vārdu un saka: velns gan ir piespiedis tev piekrist savai apsūdzībai, bet vērsies pie Kristus, kā to darījis Sv. Pēteris. Jo Kristus ar savām asinīm ir atņēmis apsūdzībai spēku, un tā tevi vairs nespēj apdraudēt, un tu droši vari sacīt: ārpus Kristus es esmu grēcinieks. Taču Kristū es neesmu grēcinieks- Viņš ar savām asinīm izdeldējis manus grēkus.

Vai tu arī saproti, ko lasi? (Ap.d.8:30)

Mēs esam pieredzējuši, ka ļaudis, arī jaunatne, no pasludinājuma neko daudz neiemācās, ja viņiem netiek uzdoti jautājumi un uzklausītas viņu atbildes. Bet kad gan tas būtu vēl labāk izdarāms un vēl vairāk nepieciešams- kā ejot pie Svētā Vakarēdiena? Ja domājam audzināt kristiešus tā, lai kristīgi ļaudis dzīvotu arī pēc mums un arī viņiem Svētajā Vakarēdienā tiktu sniegta Kristus miesa un Kristus asinis, mēs negribam dot šīs dāvanas nevienam, kas iepriekš nav izjautāts un uzklausīts, noskaidrojot, ko viņš ir iemācījies no Katehisma un vai grib atkāpties no grēkiem, kurus ir darījis pret šo mācību. Jo mēs negribam pārvērst Kristus baznīcu par cūku kūti, ļaujot ikvienam neizjautātam skriet pie Svētā Vakarēdiena, gluži kā cūkas skrien pie siles. Tā kā mācītājam jābūt uzticamam Kristus kalpam, viņam, cik vien tas iespējams, jācenšas nemest sakramentu cūkām un suņiem priekšā, bet klausīties un raudzīties, kādi ir ļaudis, kuri grib to saņemt. Ja tie viņu piekrāpj un nesaka patiesību, tur mācītājs nav vainīgs, viņi ir piekrāpuši paši sevi.

Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām. (Ap.d.20:20)

Kaut arī man piederētu tūkstošiem pasauļu, es labprātāk zaudētu tās visas, nekā ļautu, lai Baznīca zaudē kaut nelielu daļu no grēksūdzes. Grēksūdze ir kristiešu pirmā, svarīgākā un nepieciešamākā skola, kurā viņi mācās saprast Dieva vārdu un savu ticību, kas publiskās lekcijās un sprediķos nav tik viegli iemācāms. Jo, lai gan arī sludinātājs no kanceles māca bauslību un Evanģēliju, viņš paliek tikai pie šā sprediķa, nejautādams un neizdibinādams, kā kurš to sapratis. Viņš arī nevar redzēt, kā kuram pietrūkst, kuram nepieciešams vēl papildus mierinājums vai nosodījums, jo viņš neuzrunā vienu noteiktu cilvēku, ko varētu mācīt tā, kā tam nepieciešams. Un, lai gan klausītājs sprediķī dzird abas šīs lietas- gan bauslību, gan Evanģēliju, viņš tās daudz labāk un skaidrāk saprot tad ja tiek uzrunāts atsevišķi- ja tieši viņam tiek sacīts un sniegts viss, ko Kristus ir devis savai Baznīcai uz zemes; grēciniekam, kas atgriežas, grēki tiek piedoti, turpretī tam, kas neatgriežas, tie paliek, līdz viņš tos ir nožēlojis.

Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. (Jņ. Atkl.12:4)

Velnam ir ārkārtīgi svarīgi samaitāt jaunus cilvēkus. Kā gan lai viņš pieļautu, ka tie tiek labi un pareizi audzināti? Jā, velns būtu īsts nelga, ja pieļautu, ka viņa valstībai tiek nodarīts tik liels posts un viņam no rīkles izrauts pats gardākais kumoss- jaunie ļaudis; tad jau velna valdīšanai drīz vien pienāktu gals. Tādēļ viņš rīkojas gudri, visiem spēkiem rūpēdamies, lai jaunieši paliktu viņa varā. Ja viņam tas izdodas, cilvēks izaug velna valstībā un tur arī paliek. Kas varēs viņu izraut no velna nagiem? Tā ļaunais ienaidnieks mierīgi patur pasauli savā īpašumā. Īstu zaudējumu tam nākas pieredzēt vienīgi tad, kad jaunie ļaudis izaug Dieva atziņā, izplatīdami Dieva vārdu un mācīdami to arī pārējiem.

Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana? (Ebr.1:14)

Un redzi, enģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. (Mt.4:11)

Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēk.5:16)