Tu uzkāpi augstumā, atvedi gūstekņus, ņēmi dāvanas no cilvēkiem, un arī atkritējiem jādzīvo pie Dieva, Tā Kunga. (Ps.68:19) 

Viņš tiešām ir saucams par Ķēniņu, kas uzkāpis augstībā, pacēlies pāri visiem padebešiem, sēdies pie visvarenā Dieva labās rokas, atraisījis gūstekņus un sagūstījis pašu gūsta vietu. Viņš, šeit, uz zemes dzīvodams, nav spēlējis nekādas bērnu spēles, nedz darījis kādus netīrus darbus, bet uzvarējis savu mūžīgo ienaidnieku un saslēdzis važās pašas važas. Viņš sagūstījis grēku un velnu, kas turēja gūstā visu pasauli, un tāpēc, kaut grēks un nāve nostājās pret mani un grib mani mocīt, tomēr, ja turos pie Kristus, tie man neko nevar padarīt. Tas tiek sludināts, taču ne tādēļ, lai ļaudis kļūtu slinki un nedarītu nekā laba, būtu kā pāvesta sekotāji, kas mūs zaimodami, apgalvo un izsmej mūs, saukdami par „cukurotajiem sludinātājiem”. Ja viņi paši būtu apzinājušies, ka ir grēka un nāves gūstā, tad runātu pavisam citādi. Kad viņi reiz nonāks pie Dieva kreisās rokas – bailēs un šausmās, tad beidzot to skaidri sajutīs. Tādēļ šis nav sprediķis, kas sludināts miesai un asinīm, kas sniegtu brīvību darīt visu, kas vien ienāk prātā. Kunga Kristus debesbraukšana un Viņa valstība sagūsta grēku, tā kā mūžīgā nāve vairs nevar mūs notvert un paturēt savās važās. Bet, lai grēks tiktu sagūstīts, man, kas tic Kristum, ir jādzīvo tā, lai mani nepārņemtu ne naids, ne skaudība pret savu tuvāko, nedz citi grēki. Man jācīnās pret grēku un jāsaka : Grēks, vai tu to dzirdi? Tu gribi mani pamudināt dusmoties, skaust, pārkāpt laulību, zagt, būt neuzticīgam utt. Nē, tā nenotiks! Tāpat arī, kad grēks cenšas mani izbiedēt, es saku: Nē! Tu, grēks, esi mans kalps, un es esmu tavs kungs. Vai tad tu nekad neesi dzirdējis šo dziesmu, ko Dāvids dzied par manu Kungu: „Tu esi uzkāpis augstībā…” Līdz šim tu grēks, esi bijis mans bende un velns, tu esi turējis mani gūstā; bet nu es ticu Kristum, un tu vairs nevari būt mans bende. Tev vairs nav varas mani apsūdzēt, jo tu esi mana Kunga un Ķēniņa gūstekni – Viņš tevi ieliks moku solā un nometīs pie manām kājām. Tas mums ir pareizi jāsaprot. Kristus ar savu debesbraukšanu negrib kristiešus darīt slinkus un nolaidīgus, ka tie sacītu: nu mēs gribam dzīvot tā, kā mums ienāk prātā, nedarīt neko labu, palikt grēcinieki un sekot grēkam kā tā kalpi un gūstekņi. Kas tā saka, tas nav pareizi sapratis ticības pasludinājumu. Kristus un žēlastība tiek sludināti ne tādēļ, lai mēs varētu palikt grēkos. Nē, kristīgā mācība saka: grēka varai ir jālaiž tevi brīvībā – ne tādēļ, lai tu varētu darīt visu, kas tev ienāk prātā, bet tādēļ, lai tu vairs negrēkotu. Tādēļ, kad grēks tev uzbrūk no labās puses – ar skaudību, naidu, alkatību utt. vai arī no kreisās puses – ar ticības vājumu, skumjām izmisumu, tev jāsaka: klausies, tu, uzveiktais un sagūstītais blēdi! Es to nedarīšu. Vai tad tu nezini, ka esi saslēgts mana Kunga Kristus važās? Viņš mani atpestījis un darījis brīvu, tā ka man nav tev jāseko, vienalga, ko tu man censtos iegalvot un no kuras puses tu uzbruktu. Tas Kungam Kristum ar Savu debesbraukšanu no augšienes jāpaveic mūsos; un mums sevī jāsajūt šis Viņa darbs – lai Kristus debesbraukšana un ticība nepaliktu mums tikai uz mēles, bet parādītos manā, tavā un ikviena ticīgā dzīvē un darbos. Lai tad, kad grēks grib mani izbiedēt, varu būt drošs un bezbailīgs un sacīt: grēks, tava vieta ir pie karātavām, netraucē mani! Tāpat arī, kad tas grib pamudināt mani darīt ļaunu, man nav grēkam jāseko, bet jāsaka: tu, grēks, gan spēj mani vilināt, taču es nedarīšu to, ko tu gribētu, bet palikšu paklausībā Dievam. Tā mēs paliktu uz īstā ceļa, nekļūtu slinki un nolaidīgi, kā tie, kuri ļauj, lai grēks pār viņiem valda, nedz arī krītam izmisumā kā tie, kurus grēks izbiedējis un iedzinis izmisumā. Un kaut arī grēks mūs dažkārt satver, mēs tomēr turamies pie Ķēniņa, mūsu Kunga Jēzus Kristus. Viņš ir sagūstījis grēku, kas agrāk turēja mūs savā gūstā, un dāvājis mums Savu uzvaru. Šim mūžīgajam Ķēniņam līdz ar Tēvu un Svēto Garu slava un pateicība mūžīgi. Āmen!